Foto: Pašmāju skaistulis Lūsiņš, kurš 'pa kluso' guļ uz biljarda galda

Ja kaķim vārds ir Lūsiņš, tad līdzībai ar vārda un sugas brāli jābūt neapšaubāmai, vai ne? Par to pārliecinājos arī es. Kādā no sarunām ar kolēģiem izdzirdēju, ka "Tava Māja" un "Tavs Dārzs" redaktorei Zanei Bitmanei lauku mājās mīt kaķis vārdā Lūsiņš. Kad Zane parādīja sava mīluļa fotogrāfijas un pastāstīja, kādus medību darbus melni rudais runcis spēj pastrādāt, ne mirkli nešaubījos – Lūsiņš ir stāsta vērts varonis! Tāpēc turpinājumā vari iepazīties ar Lūsiņu caur viņa saimnieces Zanes stāstījumu.

Lūsiņam ir kādi pieci vai seši gadi. Jāsaka godīgi, neesam kaķu dzimšanas dienu svinētāji, jo Rīgā ir vēl viens mīlulis, līdz ar to tie gadi jūk. Lūsiņš mūsu ģimenē nonāca kā viena no jaukākajām dāvanām. Mana krustmāte, zinot, ka lauku mājās vēl nav kaķa, nolēma manus vecākus jubilejā iepriecināt ar kaķēnu, lai arī vēl nebijām izlēmuši, ka gribam kaķi arī lauku mājā, jo tie mums ir visur. Arī tēta darba vietā regulāri piestaigā kaķi, kurus vienaldzīgi atstāt novārtā nespējam, tāpēc esam tāda kā kaķu magnētu ģimenīte. Lūsiņu saņēmām kā vēl pavisam maziņu kaķēnu, bet jau tad viņš mūs savaldzināja ar savu karameļu krāsas kažodziņu, kas, protams, lika domāt, ka laukos tik gaišs kaķis nav tā labākā doma, bet Lūsiņš, kā par spīti šiem aizspriedumiem, nekad nav bijis netīrs.

Arī vārds atnāca tikpat nejauši. Krāsas un garās spalvas dēļ kaķēns tik ļoti atgādināja lūsi, ka nolēmām šādā vārdā arī viņu dēvēt. Ar laiku arī ausīs parādījās garāki matiņi, kas vēl vairāk pietuvināja vizuālo tēlu lūsim.

Lūsiņš ir bezgala jauks un mīlīgs kaķis! To pateiks ikviens, kas kaut reizi pie mums viesojies. Lai gan Lūsiņš nav no tiem, kas uzreiz ies pie katra pretimnācēja sēsties klēpī, viņš visai laipni uzņem glāstus arī no svešiniekiem. Interesanti – līdzīgi kā ar mūsu suņiem, arī Lūsiņš par vienīgo saimnieku atzīst tieši mammu. Es esmu tā, kas visvairāk grib Lūsiņu glaudīt un ucināt, tāpēc vienmēr skrienu pakaļ viņam, ņemu rokās un visādi vilinu pie sevis, bet viņš tomēr demonstratīvi parāda, ka saimniece ir mamma, un nereti speciāli iesēžas klēpī tieši viņai. Tad mamma vienmēr Lūsiņam saka, lai iet pie manis, ka es viņu bužināšu vairāk. Es domāju, te pie vainas ir greizsirdība, jo Rīgā man ir pašai savs kaķis, un gan jau Lūsiņš to jūt. Ko tad es te pie viena, tad pie otra kaķa, visiem es nebūšu saimniece.

Tā kā Lūsiņš dzīvo mūsu lauku mājās, kur paši neesam katru dienu (tur pārsvarā mitinās vecāki, bet arī ne katru dienu), tad saimnieks tur ir Lūsiņš. To viņš arī katru reizi atgādina, kad iebraucam sētā – kaķis vienmēr sagaida pie mājas iebraucamā ceļa un iet tieši pa priekšu mašīnai, neļaujot pabraukt garām. Tā teikt – sagaida mājās kā sargsuns. Nedod Dievs, kādu reizi atbraukt ar citu automašīnu, tad pēc skaņas nav sadzirdēts īstais auto un kaķis nesagaida. Dažreiz tā ir gadījies, tad Lūsiņam liela neizpratne, kā mēs tā atbraucām, viņam to nezinot.

Kā jau lauku mājā pienākas, kaķis visai daudz laika pavada ārā, it īpaši, kad paši tur neesam. Esam izveidojuši vietiņu, kur Lūsim palikt, kamēr neesam (silta pajumte, ēdamais utt), bet parasti trauks palicis visai pilns, jo tad, kad neesam mājās, Lūsiņš dodas medībās. Šajā ziņā kaķis ir ļoti gudrs. Man ļoti nepatīk peles, žurkas un citi šādi zvēri. Tāpēc brīžos, kad redzu kādu grauzēju, Lūsiņam esmu vairākas reizes teikusi – ej un noķer to Mikiju! Neļauj Mikijam ieskriet istabās! Vairākas reizes bijis tā, ka pēc šī izteiciena Lūsiņš visai drīz atnāk ar medījumu, to lepni demonstrējot uz lieveņa.

Lūsiņš ir kaislīgs mednieks, turklāt viņš ķer ne vien peles, kurmjus un ūdensžurkas, bet pat putniņus, par ko gan esam vairākkārt viņu rājuši. Pusi dienas viņš sēž zem koka, zobus žvadzinot un gaidot īsto brīdi, un parasti arī izdodas noķert putnēnus. Jocīgi, ka putni arī, kā zinādami, kaitina kaķi, tāpēc mēs pat vairs neiesaistāmies šajos strīdos. Ja putni tik zemu un demostratīvi nelidotu pie viņa, Lūsiņš viņus neķertu. Vasarās Lūsiņš regulāri nomedī kurmjus, un arī tad, kad tētis palūdzis to izdarīt, jo paši netiekam galā ar rakumiem. Domāts – darīts!

Kad esam mājās, Lūsiņš beidzot atpūšas un guļ tā, kā nekad. Mēs parasti smejamies un sakām, ka ir diena un ka draudziņš kaut ko sajaucis. It īpaši karstās dienās Lūsiņš ij nerādās ārā, labāk laiski izguļas vēsajās telpās.

Kad es, piemēram, esmu apgūlusies gultā un kaut ko lasu, Lūsiņš demonstratīvi uzguļas uz lasāmvielas, tā teikt, parādot, ka viņš jāglauda, nevis jālasa grāmata. Šādās reizēs gan viņš ļaujas pamatīgai sabužināšanai, bet, ja viņš pats negrib, tad es ar varu nekad nedabūšu viņu sev klēpī. Tāpēc lasāmviela dažreiz man ir kā instruments – tādā veidā Lūsiņš kļūst greizsirdīgs, ka nepievēršu uzmanību, un atnāk pie manis pats.

Lūsiņš ir ļoti mīļš un jauks pret visiem. Agrāk mums bija arī suns, un arī viesi ir braukuši ar suni, bet kaķis ir izturējies ļoti miermīlīgi. Protams, spalvas saceļ gaisā, tādā veidā parādot savu vietu, bet parasti šādās reizēs Lūsiņš izraugās augstāku vietu, piemēram, koku, lai visu vērotu no augšas.

Lai arī Lūsiņš nav uz nedarbiem kārs kaķis, ik pa laikam kādu amizantu situāciju viņš izspēlē gan. Vasaras sezonā tā noteikti ir siltumnīca. Lai gan nekad neesam viņam to likuši darīt, kā tas ir, piemēram, ar peļu ķeršanu, Lūsiņš mēdz iet nokārtoties siltumnīcā. Tad mamma parasti viņam saka, ka tā nevajag darīt, bet kaut kādā mērā Lūsiņš to uzskata par pienākumu. Vasarā un pavasarī tur ir vissiltākā zemīte, laikam tāpēc arī kaķis ir ļoti iecienījis šo vietu. Ir redzēti arī amizanti skati, kad Lūsiņš nokārtojas tieši uz kurmja rakumiem. Tā teikt, parādot, ka te nebūs nekādiem rakumiem būt!

Smieklīgi, ka viesi regulāri mums prasa – cik bieži mazgājat kaķi? Mēs parasti sasmejamies, ka ne reizi to neesam darījuši. Lūsiņš pats regulāri kopj savu kažociņu. Vienīgais, ko darām – pavasarī izķemmējam un izplēšam spalvu kamolus, kas parasti ir tik cieši savēlušies, ka viņam pašam no tiem netikt vaļā. Arī to parasti Lūsiņš ļauj darīt tikai mammai. Tas ir sāpīgs process, jo spalvas savēlušās ļoti tuvu ādai, tāpēc griezt nevar, tikai plēst, bet kaķis vienmēr pacietīgi guļ mammai klēpī un ļaujas, jo pats saprot, ka paša spēkiem netiks ar to galā. Tad nu mamma ir Lūsiņa sezonālā friziere.

Lūsiņš ir viens no retajiem izņēmumiem, jo parasti runči ir netīrīgi, nešpetni un ne tik mīlīgi. Varbūt te pie vainas kastrācija, bet arī pirms tam Lūsiņš bija ļoti mīļš un par čurāšanu kaktos nebija ne runas.

Tētis noteikti ir tas, kurš nespēj sadusmoties uz kaķi. Pie pirmā ņaudiena barība būs iebērta, vienmēr ļaus Lūsiņam gulēt pat neērtākajās pozās. Tētim laukos ir biljarda galds, uz kura Lūsiņš demonstratīvi iet izgulties, kamēr neviens neredz. Tas, protams, nav vēlams, jo visas spalvas pēc viņa ilgi jātīra, taču pat par to tētis nespēj dusmoties, jo runcis tik omulīgi tur izgūlies, ka pilnīgi žēl.

Grūti būtu iedomāties dzīvi laukos bez Lūsiņa. Ar viņu notiek visādi smieklīgi atgadījumi un kuriozi, turklāt viņš mums ir kā sargsuns. Ja kāds svešinieks piebrauc pie mājas, Lūsiņš uzreiz nervozi skraida pie lieveņa. Starp citu, mans brālis iemācīja kaķim skriet pakaļ zariņam, kā to parasti dara suņi. Jautrības mums ar Lūsiņu ģimenē netrūkst! Un vienmēr pirmais, ko pasaku, kad aizbraucu uz lauku mājām, ir – Lūūūūūsiņ!!! To parasti dara arī mani draugi.

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit