Ikvienam saimniekam saprotami iemesli, kāpēc suņuku no savas dzīves neizdzēst

Vai atceries filmu "Mārlijs un es", kurā galvenais varonis, suņuks Mārlijs, pieredzēja visus lielākos ģimenes notikumus – jaunas ģimenes veidošanos, mazuļa piedzimšanu, pirmos soļus, paša nedarbus un mācības? Viņš bija klāt visos nozīmīgākajos brīžos, kurus filmas beigās, Mārlijam aizejot mūžībā, atcerējās viņa ģimenes locekļi. Tik tiešām, suns taču ir daļa no ģimenes ikdienas, tāpēc pieredz tos pašus notikumus, kurus saimnieki. 1988. gadā publicēts zinātniskais pētījums liecina, ka daudzi saimnieki jūtas tik tuvi sava suņukam, ka šī saikne ir pat stiprāka, nekā ar dažu labu ģimenes locekli. Pētījuma dalīvniekiem lūdza norādīt, kāda ir ģimenes hierarhija un attiecības vienam ar otru, atzīmējot gan saikni ar cilvēkiem, gan ar dzīvniekiem. Izrādās, 38 procentos gadījumu suns aptaujas dalībniekiem bijis vistuvākais ģimenes loceklis, ar kuru izveidota ļoti cieša saikne un labas attiecības.

Tā sajūta, ka tu kādam esi teju vai visa pasaule, taču ir patīkama, vai ne? Lūk, sunim tu esi viss. Tu viņu baro, ved pastaigā, kop, samīļo, apmāci, runājies ar viņu, lutini. Suns to novērtē, un ir gatavs tevis dēļ darīt itin visu, lai tikai tu būtu priecīgs. Tavs prieks dara priecīgu arī suņuku. Tāpēc ne velti mēdz teikt, ka suns ir cilvēka labākais draugs, jo uzticību un atdošanos saimniekam noteikti varētu mācīties no četrkājainajiem draugiem.

Pārnāc mājās no smagas darba dienas, atgulies gultā, bet tev blakus piesteidzas sunītis – vai labāks nomierinātājs vēl ir iespējams? Daudzi zinātniski pētījumi gadu gaitā ir apstiprinājuši, ka mājdzīvnieki tiešām spēj samazināt stresa hormonu līmeni, uzlabo sirdsdarbību un, protams, palielina prieku un laimes sajūtu. Tāpēc saimnieki nereti visai savtīgu iemeslu dēļ spēlējas ar suņukiem, proti, lai vienkārši nomierinātos un uzlabotu pašsajūtu. Tas ir vērtīgi gan saimniekam, kurš tādējādi kļūst mierīgāks un priecīgāks, gan sunītim, gūstot tik nepieciešamo kopā būšanas laiku ar saimnieku.

Suns saprot cilvēku. Ja ne pilnīgi visus vārdus no plašā klāsta, tad vismaz atsevišķus vārdus un to kombinācijas. Turklāt ne vienmēr saimniekam ir kas jāpasaka, jo suns, kā šķiet, daudzas darbības sajūt jau krietni ātrāk. Grasies doties pastaigā, bet suns jau sparīgi metas pie mājokļa durvīm? Ej uz virtuvi, lai pasniegtu mīlulim pusdienas, bet viņš jau pacietīgi gaida pie savas bļodiņas? Ir jau vēla nakts stunda, kad nodomā, ka vajadzētu iet gulēt, bet gultā tevi jau gaida četrkājainais draugs? Suns tevi saprot un labi zina, ko sagaidīt. Jūs saprotaties, tā teikt, no pusvārda, un tieši tāpēc jūsu saikne ir tik īpaša un neaizstājama. Jā, līdzīgi notiek arī starp cilvēkiem, taču ar mājas mīluli šādas attiecības saimnieki vērtē īpaši augstu.

Suns ir un būs uzticams līdz galam. Protams, te liela nozīme ir audzināšanai un saimnieka raksturam, izturēšanās veidam pret suni. Ja būsi rupjš un sevišķi skarbs, ticams, ka suns no tevis drīzāk vairīsies, nevis vēlēsies ikkatru brīdi pavadīt tavā tuvumā. Taču tad, ja esi guvis suņa atzinību, uzticību un mīlestību, viņš tevi aizstāvēs pret mazāko ienaidnieku, pacietīs negulētās naktis un niķus pirms svarīgiem darbiem, sapratīs, ja uz laiku nākas doties komandējumā, atstājot viņu pie draugiem. Taču viņš vienmēr būs klāt, kad tev ir slikts garastāvoklis, kad šķiet, ka nekas neveicas, vai kad vienkārši pārņēmis rudenīgais slinkums. Un tur viņš būs – pacietīgi sēdēdams tev blakus, dīvāna galā vai otrpus istabai, skatīdamies uz tevi ar tikai sunim raksturīgo skatienu. Nu, kā tu pret to vari palikt vienaldzīgs? Kā to kāds cits var aizstāt?

Kad suņuks devies mūžībā, saimnieka sirdī un prātā rodas tāds kā tukšums. Ikdienas laikā vairs nav jārod brīdis pastaigām, veikalā vairs nav jāpaviesojas pie suņu barības plauktiem... Taču mīlulis joprojām paliek saimnieka un visu ģimenes locekļu atmiņā. Jā, arī tās var palīdzēt uzlabot dienu, kaut vai atceroties, kā jūs ar suņuku kopā sēdējāt un spēlējāties vai pa kādām takām staigājāt. Ne vienmēr šīs atmiņas jāatceras ar drūmu noskaņu. Tās var atminēties arī ar smaidu, iedomājoties par pieredzēto brīžos, kad pašam neveicas tik labi. Galu galā, suns taču noteikti nekad nav gribējis, lai tu skumsti, un allaž ir bijis tev klāt, lai atbalstītu galviņu tev klēpī vai liktu uz tavas rokas savu ķepu. Šīs sajūtas nevar aizstāt, tās sniedz vien dzīvā radība, par kuru cilvēks ir uzņēmies atbildību.