Ja nezini, ko darīt, pēti kaķus! Amizanti fakti par peļu junkuriņiem

Zināms, ka kaķa deguns un oža ir nesamērojams ar cilvēka maņu orgānu. Gan kaķi, gan suņi spēj sajust to, ko cilvēka deguns palaiž garām vai ko nemaz nevar sasmaržot. Taču 2002. gadā zinātniskajā žurnālā "Perception" publicētais pētījums, kura uzdevums bija noskaidrot, vai kaķu saimnieki atpazīst sava mājas mīluļa smaržu, nenorāda uz konkrētu korelāciju starp saimnieku un viņa kaķa smaržu.

Peļu junkuriņu saimniekiem tika piešķirts paladziņš, kurā atstāta kāda sveša kaķa smarža, kā arī cita drāna, kura smaržoja pēc attiecīgā saimnieka kaķa. Auduma gabali tika "iesmaržināti", berzējot tos pret dažādiem kaķiem vairākas reizes.

Kādi bija rezultāti? 50:50. Tikai aptuveni puse kaķu saimnieku precīzi noteica, kura drāniņa smaržo pēc viņa kaķa. Tas nozīmē, ka cilvēki vai nu tiešām atpazina savu kaķi pēc smaržas, vai arī nejauši izvēlējās pareizo auduma gabalu. Salīdzinot ar suņu saimniekiem, kaķu mīļiem veicās daudz sliktāk. Aptuveni 90 procenti suņu saimnieku līdzīgā eksperimentā nekļūdīgi noteica, kurš auduma gabals smaržo kā viņa mīlulis. Pētnieki pieļauj – tas ir tāpēc, ka kaķi paši sevi tik intensīvi nemazgā, līdz ar to rada dažādu smaržu buķeti, ko var atpazīt viņa saimnieks. Kā zināms, kaķi lielu daļu laika pavada mazgājoties, līdz ar to, ticams, atvairot jebkāda veida smaržu, kas palīdzētu viņus atpazīt.

Mājas kaķa klātbūtne mājlopiem un ganāmpulkam, piemēram, govīm, kazām, cūkām, pasargāja dzīvniekus no iznīcības. Līdz ar to, ja tuvumā bija peļu junkuriņš, sikspārņi pat neesot mēģinājuši tuvoties lopiem, zinot, ka tiks atvairīti. Likumsakarīgi, ka no no mazajiem vampīrsikspārņiem tika pasargāti arī cilvēki.

Pētnieki gan norāda, ka kaķa klātbūtne dažos gadījumos ir vien teorētiska, jo vampīrsikspārņi tik un tā varot uzbrukt lopiem un izsūkt viņu asinis. Turklāt kaķi mēdz pat nogaidīt, kamēr sikspārnis savu darbiņu ir padarījis, un viņam uzbrukt vien novēloti, kad lops jau gājis bojā. Taču doma par to, ka kaķi pasargā no "vampīriem", ir gana vilinoša, vai ne?

Kurš saimnieks gan negribētu savās mājās runci Gārfīldu, kurš atgūlies gultā un ēd lazanju? Protams, tā mēdz notikt vien filmās un komiksos, taču kaķi ar lieko svaru nebūt nav laimīgāki. 2006. gadā publicēts pētījums par 60 vācu tautības kaķu saimniekiem. Tajā pētīti šo saimnieku kaķi, proti, tas, kā kaķus novērtē neatkarīgi zinātnieki un kā mīluļus redz paši saimnieki.

Cik daudzi atzina, ka viņu mīlulis ir aptaukojies? Nedaudzi. Kaķu saimnieki visbiežāk izvairījās atzīt, ka viņa kaķītim ir liekais svars. Interesanti, ka starp kaķiem ar lieko svaru un viņu saimniekiem novērota ciešāka saikne nekā starp tiem cilvēkiem un mīluļiem, kuriem svars ir normas robežās. Aptaukojušos kaķu saimnieki bieži vien teikuši, ka kaķītis ir "nedaudz par lielu" vai arī vispār neesot norādījuši uz mīluļa izmēru. Iespējams, saimnieki nenojauš par sava dzīvnieka lieko svaru, jo ar kaķiem neparādās sabiedrībā, pretēji kā suņu saimnieki, kura mīluļa ķermeņa izmērus noteikti pamanītu un, iespējams, arī komentētu katrs otrais garāmgājējs.

Kaķiem tika piedāvāts neliels trauciņš ar pienu, kurā pievienots neliels daudzums alkoholisko vielu. "Visi piedzērās," par kaķiem vēlāk secināts pētījumā. Neilgi pēc tam, kad kaķīši lakuši alkoholisko pienu, mīluļiem zudusi koordinācijas spēja un peļu junkuriņi it kā aizmirsuši labi zināmas darbības. Dzīvnieciņi neesot spējuši arī lūgt pēc barības. Viņi esot vienkārši situši ar ķepām pa barības kastīti, cerēdami uz brīnumu, ziņots pētījumā.

Arī vēlāk, kā ziņo "Smithsonian Magazine", dažiem kaķīšiem radusies patika un izteiktāka vēlme pret īpašo pienu, kas dzerts eksperimenta rezultātā. Jāpiebilst, ka eksperiments veikts ar kaķīšiem, kuriem bijis palielināts stresa līmenis.

1975. gadā publicēts akadēmisks raksts fizikas nozarē. Taču Mičiganas Universitātes pētnieks Džeks H. Heteringtons, kas bijis šī fizikas apcerējuma galvenais autors, bijis pārliecināts, ka nepieciešams vēl kāds autors, kura vārds labi izklausītos pie šīs publikācijas. Vēl jo vairāk tāpēc, ka viņš publikācijā bija vairākkārt minējis "mēs", kaut arī Heteringtons bijis vienīgais autors. Daudzskaitļa forma neesot bijusi atļauta konrētajā zinātniskajā žurnālā, kur pētnieks gribējis publicēt savu garadarbu.

Tāpēc zinātniekam nekas cits neatlika, kā vien pārrakstīt visu darbu no "mēs" uz "es" vai ieviest vēl vienu autoru. Un viņš izvēlējās otro variantu – radīt autoru F.D.C. Vilards. Tas nebija vis kāds no Heteringtona draugu loka, bet gan viņa paša mājas kaķis, siāmietis Česters. Runcis nu ir retais, kurš minēts kā līdzautors zinātniskajai publikācijai!

Taču gadu vēlāk, 2013. gadā, veikts pretējs pētījums ar nedaudz citādu pieeju. Šoreiz izmantoti melnie strazdi un kaķa izbāzenis (jo īsts kaķis eksperimentā, domājams, piedalīties atteiktos). Pētnieki nolēmuši izbāzeni novietot tuvu melno strazdu ligzdai un vērot, kā putni izturēsies. Protams, lidotāji bija satraukušies, un pietika vien ar 15 minūtēm, ko izbāzenis pavadīja, novietots ligzdas tuvumā, lai putni mainītu savu uzvedību.

Pētnieki noskaidrojuši, ka putni trauksmes ietekmē esot sākuši vākt mazāku daudzumu barības, kas ļauj secināt – mazuļiem, ja tādi ligzdā būtu, samazinātos izredzes izdzīvot, jo viņiem gluži vienkārši nebūtu ēdiena. Tāpat novērots, ka melno strazdu kliedzieni un saucieni, redzot "kaķi" ligzdas tuvumā, pašus strazdus padarījuši par ēsmu citiem plēsējiem, kuri izdzirdējuši viņu balsis.

Izrādās, no 577 kaķiem 84,3 procenti mīluļu piecas vai mazāk stundas dienā pavadīja, skatoties pa logu. Tas nebūt nenozīmē, ka kaķis piecas stundas nekustīgi sēž uz palodzes un skatās, kas notiek ārpusē, tā drīzāk ir vairāku brīžu aptuvenā kopsumma.

Kaķu saimnieki arī bagātīgi norādījuši, ko kaķis savā ikdienā varētu redzēt, piemēram, putnus (baložos, zvirbuļus, zīlītes, pīles, gulbjus, kanārijputniņus), dabu (kokus, zāli, ziedus, lapas), citus kaķus (mājoklī, kaimiņos, pagalmā), cilvēkus (ģimenes locekļus, viesus, cilvēkus ārpus mājas), kukaiņus (zirnekļus, taurenīšus, mazas mušiņas), laikapstākļus (lietu, sniegu, vēju) un citus faktorus, kas tādā vai citādā veidā bagātina kaķa ikdienu. Interesanti, ka atsevšķi nodalīta kategorija "Nekas", un saimnieki bieži vien norādījuši, ka viņu mīluļi vērš uzmanību uz neko jeb tukšu gaisu. Domājams, tas ir zināms jebkuram kaķa saimniekam.