Polijas zemienes aitusuns, kuru reiz iemainīja pret aunu

Tie, kuri, izdzirdot šīs šķirnes nosaukumu, nodomās, ka suns noteikti radies Polijā, nepavisam nebūs kļūdījušies. Polijas zemienes aitusuns ir sena suņu šķirne, radusies šajā valstī, lai arī ārēji varētu šķist, ka šis mīlulis ir kāds jauktenītis.

Suņi raksturoti kā lieliski darba dzīvnieki, kuru rakstura īpašības ļauj viņiem piedalīties ne tikai ganībās, bet arī dažādās paklausības un adžiliti sacensībās. Suns ir apķērīgs un draudzīgs, un iekļausies dažādās ģimenēs. Tiesa, nepieciešams visai stingrs un nelokāms saimnieks, lai suns, kas radis arī darbam vienatnē, neņemtu visroku un klausītu ģimenes locekļiem. Sadzīvē mīlīgā izskata sunītis ir gudrs, mīlīgs un tolerants mājdzīvnieks pret ikvienu, kas saprot, ka arī sunim var būt savs viedoklis. Tie, kuri vēlas uzņemties rūpes par klēpjsunīti, Polijas zemienes aitusuns gan, ticams, nebūs labākā izvēle.

Skaidrojot suņu šķirnes rašanos, tiek minēts, ka Polijas zemienes aitusuns varētu būt puli radunieks, daļēji attīstoties no šīs šķirnes dzīvniekiem. Citi suņi krustoti ar puli, tādējādi ar laiku radot suņus, kurus mūsdienās zinām kā Polijas zemienes aitusuņus. Krustošanās notikusi 16. gadsimtā Polijas un Pomerānijas (reģions starp Poliju un Vāciju) teritorijā, un pamazām suņu ieguvuši šobrīd redzamo izskatu un īpašības.

Šķirnes aprakstos tiek minēts arī kāds interesants gadījums, kad 1514. gadā poļu kuģis ceļojis no Gdaņskas uz Skotiju. Kuģis ceļā devies ar graudiem, kurus iemainīt pret skotu aitām, un sešiem Polijas zemienes aitusuņiem, kuri palīdzētu savaldīt aitas. Taču kāds gans, ieraudzījis interesantos suņus, vēlējies iemainīt vienu aunu pret dažiem četrkājainajiem draugiem. Tā nu vienošanās notikusi, ceļotājiem līdzi aizvedot aunu un avi, bet ganam nododot trīs suņus – divas mātītes un vienu tēviņu. Tiek uzskatīts, ka šie suņi ir vēlāk radušās suņu šķirnes – bārdainā kollija – "vecāki".

19. gadsimtā šķirnes suņu skaits dramatiski sarucis un suņi bijuši samērā reti pat savā dzimtenē, Polijā. Tāpat arī Otrais pasaules karš un tā postījumi krietni ietekmējuši mīluļu skaitu, taču entuziastu dēļ izdevies Polijas zemienes aitusuņus saglābt. Tiek minēts kādas veterinārārstes Danutas Hrinevicas vārds, kura ar sava suņuka Smoka palīdzību sagādājusi vairākus Polijas zemienes aitusuņa metienus, kas uzskatāma par krietnu artavu šķirnes saglabāšanā. Tiek pat uzkatīts, ka visiem mūsdienās dzīvojošajiem Polijas zemienes aitusuņiem var atrast kādu vēsturisku saistību ar Smoku.

Ar laiku suņu šķirni atzina daudzas lielākās suņu organizācijas un klubi. Lai arī pasaulē šī suņu šķirne nav tik ļoti izplatīta, dzimtenē tā ir gana zināma un pat uzskatīta par tādu kā neoficiālo nacionālo Polijas suni.

Vizuāli suns ir vidēja auguma ar spēcīgu ķermeni. Suņa spalva ir mīksta, bieza un gara, tā sniedzas pat pāri suņa actiņām, cilvēka skatam paverot visai amizantu ainu, kad aitusuņa acis gandrīz nemaz nav saskatāmas. Tāpēc par suņa izskatu sainiekam ir jāparūpējas, mīluli periodiski mazgājot un kopjot spalvu, lai tā nesaveļas.

Lielākoties šīs šķirnes mīluļi sastopami baltā spalvas krāsā ar pelēkām, melnām vai smilškrāsas iezīmēm. Tāpat pamata krāsa var būt arī pelēka ar baltiem un tumšākiem plankumiem, taču suņu var būt arī teju vai pilnīgi vienkrāsaini.

Interesanti, ka piedzimstot teju visi sunīši ir ar tumšāku kažoka krāsu un pieaugot šī krāsa kļūst gaišāka. Izņēmums gan esot tie mīluļi, kas piedzimst ar baltu spalvu, tik krasas pārmaiņas augšanas procesā tad novērot neesot iespējams.

Tāpat spalvai pieļaujama neliela viļņošanās.

Suņa actiņas ir galvenokārt brūnos toņos, taču zilas un dzeltenas krāsas acis šķirnes standartā netiek atzītas.

Polijas zemienes aitusuns ir lielisks darba suns, ko galvenokārt izmanto ganībās. Viņa galvenā darbības svēra ir aitu ganīšana, suns labi strādā ar lopu bariem. Tiesa, lai arī darbs laukā sunim nav svešs, īpaši Polijā aitusuņi laika gaitā pelnīti iekarojuši vietu arī kā mājas mīluļi, dzīvodami arī šaurākos mājokļos, ne privātmājās vai saimniecībās. Jāsaka, ka auguma dēļ suņi ir labi piemēroti dzīvokļiem, jo viņi nav pārlieku lieli, taču jāatceras, ka, kā jau darba suns, Polijas zemienes aitusuns jānodarbina.

Suņi ir gudri, apķērīgi (īpašības, kas allaž noderējušas darbīgiem dzīvniekiem), ļoti strādīgi. Būdami paklausīgi un bezbailīgi, aitusuņi sparīgi aizstāvēs savu pulku no iebrucējiem, ja tādi gadīsies, un spēs pastāvēt pār savu pulku un māju. Ar cilvēkiem un citiem suņiem Polijā radītās suņu šķirnes pārstāvji sadzīvo labi, taču, ja teritorijā, ko suns sargā, gadīsies kāds meža zvērs, kas potenciāli var apdraudēt lopus, suns bezbailīgi metīsies cīņā.

Zemienes aitusuņu tiek raksturoti kā draudzīgi, lai arī sākotnēji pret nepazīstamiem cilvēkiem varētu izturēties ar aizdomām. Tas gan skaidrojams ar suņu pašaizsardzību un vēlmi sargāt māju, ģimeni, teritoriju un lopus, ja tādi ir. Taču ar laiku, sapratis, ka cilvēki ir ģimenes draugi un nevienu neapdraud, suns kļūs draudzīgāks.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogbreedinfo", "Dogtime" un "APONC".