Kā stāsta "Dabasdati.lv" pārstāve Nora Rustanoviča, 26. oktobrī aktīvs putnu vērotājs Igors Deņisovs bija devies vērot putnus gar jūras krastu no Vecāķiem uz Mangaļsalu. Deņisovs atklājis, ka netālu no Mangaļsalas mola pamanījis gaigalu bariņu un, aplūkojot tuvāk binoklī, starp gaigalām pamanījis nelielu brūnu pīli, kas izskatījusies ļoti līdzīga arlekīnpīlei. Viņš uzreiz uzņēmis fotoattēlu, kas apstiprināja, ka tā tiešām ir arlekīnpīles (Histrionicus histrionicus) mātīte, pirmā gada putns. Šo putnu sugu vērotājs 2015. gadā bija redzējis savvaļā Kanādā, Britu Kolumbijas provincē, kur ir arlekīnpīļu dabiskais izplatības areāls.
Arlekīnpīle ir maza auguma pīle, kas ligzdo aukstu, strauju upju krastos. Riesta laikā tēviņa apspalvojums ir ļoti krāšņs – pelēkzils ar kastaņbrūniem sāniem un baltām un melnām joslām uz ķermeņa un galvas. Mātīte ir pelēkbrūna ar baltu laukumu ap acīm. Abiem dzimumiem ir balti ausu laukumiņi, pelēki knābji ar gaišāku knābja galu. Pēcriesta laikā, kad tēviņš nomaina spalvu tērpu, abi dzimumi ir grūti atšķirami. To dabiskais izplatības areāls ir Ziemeļamerikas ziemeļos Kanādā un ASV, Grenlandē, Islandē un Eirāzijas (sākot ar Krievijas ziemeļaustrumiem) austrumos. Tās ziemošanas areāls Āzijā aptver Ķīnas ziemeļaustrumus, Japānu un Koreju, vēstīts mājaslapā.
Lai arī pastāv iespējamība, ka pīle ir izbēgusi no kāda zoodārza vai privātas kolekcijas, tomēr parasti šādi putni tiek gredzenoti (Mangaļsalā novērotajam īpatnim gredzens netika konstatēts), kā arī arlekīnpīles ir sarežģīti turamas un pavairojamas nebrīvē, jo ir īpaši prasīgas pret dzīves vidi. Eiropā šobrīd ir tikai astoņas oficiāli zināmas vietas, kur šī suga tiek turēta nebrīvē.
Arlekīnpīles tuvākā ligzdošanas vieta ir Islande, un, visdrīzāk, Rīgas jūras līcī novērotais putns ir atceļojis no turienes vai arī no ziemošanas vietām Āzijā. Arlekīnpīle kļūst par 364. novēroto putnu sugu Latvijā, vēsta "Dabasdati.lv".
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
