Kaprīzo ķiploku audzēšana Latvijā: pamatlikumi veiksmīgai ražai  (1)

Lai Latvijā ķiploki pazīstami jau 700 gadus, tos joprojām ir grūti audzēt, tāpēc neatrast vietējo produkciju katrā veikalā un pat ne tirgū. Tomēr – kā tas nākas, ka ķiploki allaž bijuši latviešiem cieņā? Ja jau tie būtu tik grūti audzējami, diezin vai tie vispār parādītos kulinārajā mantojumā. Bet varbūt esam aizmirsuši vērtīgos padomus un priekšnoteikumus, lai izaudzētu pienācīgu ķiploku ražu?

Arī Imants Misa apkopotajā sējumā skaidro, ka dažādi autori aprakstījuši savu pieredzi ķiploku audzēšanā, bet praktisku izmantojamu rokasgrāmatu ir ļoti maz. Arī pasaulē šādu materiālu nav daudz, turklāt tur iegūstamā informācija nav pielāgota mūsu klimatiskajiem apstākļiem, tāpēc vislabāk konsultēties ar vietējiem speciālistiem un audzētājiem, kas ar padomiem neskoposies.

Ķiploki ir aukstumizturīgi augi – to saknes spēj attīstīties pat no +1 līdz +3 ^oC temperatūrā, bet virs +20 ^oC sakņu augšana palēninās. Tomēr labvēlīgākā gaisa temperatūra to augšanai un attīstībai ir no +15 ^oC līdz +18 ^oC, kas arī ir optimāli meitassīpolu veidošanai, bet nobriešanai nepieciešamā temperatūra ir +20 līdz +25 ^oC. Ķiploku dīgļi parādās +5 līdz +10 ^oC temperatūrā, un tie spēj izturēt salu. Labi iesakņojušies, ķiploki iztur arī zemāku temperatūru. Sakņu un dīgstu salcietība sasalušā zemē ir augsta, tie iztur pat –15 ^oC, tāpēc ziemas ķiploki reti kad izsalst. Tiem var traucēt kailsals, ja temperatūra pazeminās zem –15 ^oC, tāpēc ir būtiski ziemas ķiplokus stādīt dziļāk (5–7 cm).

Ķiplokiem ir vajadzīgs mitrums veģetācijas sākumā, kad notiek intensīva sakņu un virszemes daļas augšana un meitassīpola veidošanās. Veģetācijas perioda beigās vajadzība pēc mitruma samazinās. Pārlieks mitrums traucē sīpolu nogatavošanos un pasliktina to uzglabāšanos.

Ķiploki ir gaismas prasīgi augi – saulainās vietās tie aug labāk un mazāk slimo, tāpēc ķiplokus nevajadzētu sastādīt pārāk biezi, lai tie nenoēno cits citu. Arī nezālēs ieauguši ķiploki sliktāk attīstās nepietiekamās gaismas dēļ.

Ķiploki ir garās dienas augi – vislabāk tie aug 14–16 gaismas stundu dienās. Tāpat kā sīpoliem, arī ķiplokiem garā gaismas diena (virs 16 stundām) veicina galviņu veidošanos.

Nereti ķiplokus stāda starp zemenēm, ticot, ka līdz ar to zemeņu raža būs labāka un tās augs veselīgākas. Tas gan ir maldīgs uzskats, jo zemenes slimo ar to pašu pelēko puvi, ar kuru inficējas arī ķiploki, kas starp zemenēm aug sliktāk nekā atsevišķā dobē, turklāt, ķiplokus norokot, zemenēm tiek bojātas saknes, pamato Imants Missa.

Labas ķiploku ražas ieguvei nepieciešamie galvenie priekšnoteikumi ir saulaina vieta, mitrums un trūdvielām bagāta augsne. Nabadzīgas, smilšainas augsnes, kā arī smagas māla augsnes ķiploku audzēšanai nav piemērotas.

Atkarībā no audzēšanas laika izšķir vasaras, ziemas un universālā tipa ķiplokus. Sīpola ārējo zvīņu krāsa var būt gan balta, gan violeta. Bet pēc zvīņu krāsas vien nevajadzētu vadīties, vasaras ķiplokus no ziemas ķiplokiem daļēji var atšķirt pēc daiviņu lieluma un izvietojuma.

Vasaras ķiplokiem ir daudz klonu (ar ziedstumbru un bez tā), tie labi uzglabājas, bet tiem ir zemāka raža. Ziemas ķiplokiem parasti ir ziedstumbrs, augstākas ražas, bet tie slikti uzglabājas (līdz janvārim neizlietotajiem ķiplokiem novēro bojājumu pazīmes).

Ziemas ķiplokus stāda rudenī, bet to ražu var sākt vākt tikai nākamā gada vasarā. Stāda ar tādu aprēķinu, lai paspētu izveidoties saknes, bet ķiploki nesāktu augt. Ieteicams būtu stādīt mēnesi pirms noturīga sala iestāšanās, vislabāk – septembra otrajā pusē, oktobra sākumā.

Vasaras ķiplokus stāda agri pavasarī reizē ar sīpoliem, ne vēlāk kā aprīļa beigās, novāc augustā. Tie veido neīsto stublāju bez ziedneša. Slikta izturība pret salnām, bet ļoti labi uzglabājas. Vasaras ķiploka sīpols ir mazāks un vieglāks nekā ziemas ķiplokam, daiviņas izvietotas vairākās kārtās pie pamatnes. Ārējās zvīņas parasti ir baltā krāsā.

Latvijā ir ļoti grūti atrast ķiplokus, kas nav inficēti ar pelēko puvi (Botrytis ci – nerea). Ķiploku stādāmā materiāla iegāde ir problemātiska, veikalos to tikpat kā nepiedāvā. Atliek interesēties pie audzētājiem, kaimiņiem, draugiem un paziņām. No Ķīnas importētie ķiploki audzēšanai Latvijā noteikti neder, jo mūsu gaismas apstākļos tie vienkārši neaug.

''Grūtības saistās ar sēklas materiālu. Tas ik palaikam ir jāatjauno. Ja grib nopirkt kādu citu šķirni, tad grūti atrast labu, bioloģisku stādāmo materiālu. Tāpat jau daudzi nestāsta taisnību par audzēšanas metodēm. Citi miglo pret nezālēm un puvēm – tādiem ķiplokiem ir vāja imunitāte un šādus audzēt bioloģiski ir grūti. Pūst, izsalst vai pat neizaug," par savu pieredzi stāsta Inese Krūklīte (''Latvijas ķiploks''). Audzētāja arī atzīst, ka senās latviešu šķirnes ir tās labākās, jo pielāgojušās mūsu klimatam un zemei, turpretim jaunās ir cimperlīgākas.

Taču ar kvalitatīvas sēklas atrašanu vien nepietiek. Stādāmais materiāls ir rūpīgi jāsagatavo, izvēloties pašas labākās un veselīgākās, bet bez žēlastības atlasot visas daiviņas ar visniecīgākajām pelēkās puves pazīmēm. Ja ir inficēta kaut viena daiviņa ķiploka galviņā, no tās nevajadzētu ņemt materiālu stādīšanai.

Ķiploku sīpoli ir jāsadala atsevišķās daiviņās, tās jāsašķiro pēc lieluma. Mazākās un iekšējās daiviņas labāk neizmantot stādīšanai, jo no tām izaugs mazākas ķiploku galviņas. Jāizbrāķē pat nedaudz iežuvušās daiviņas.

Ķiplokus ieteicams stādīt augsnē, kurā auguši graudaugi, burkāni, nematožu izturīgās kartupeļu šķirnes un ķirbjaugi, jo to audzēšanai ticis izmantots organiskais mēslojums. Kā priekšaugi neder citi sīpolaugi un bietes, pākšaugi, kukurūza, lucerna un nematožu neizturīgās kartupeļu šķirnes. Atkārtoti tajā pašā vietā ķiplokus nevajadzētu audzēt agrāk kā pēc četriem gadiem.

Ķiploki vislabāk aug trūdvielām bagātās smilšmāla augsnēs, kas ātri iesilst un nav pārāk mitras. Smilšainās augsnēs ķiploki izaug nelieli, mālainās augsnēs sausās vasarās to augšana mēdz apstāties. Ja nevar nodrošināt laistīšanu, tad mālainās zemēs ķiplokus vēlams stādīt īpaši ielabotās vietās.

Stādot vasaras ķiplokus pavasarī, augsnē iestrādā arī slāpekļa minerālmēslus, bet, stādot rudenī ziemas ķiplokus, – kompleksos minerālmēslus. Vēlams dot pusi no minerālmēslu normas pirms stādīšanas vai reizē ar to. Otru pusi mēslojuma dod maijā, lai ķiplokiem nodrošinātu pietiekamā apjomā barības vielas uzņemamā veidā augu intensīvas augšanas periodā.

Optimālais laiks ziemas ķiploku stādīšanai ir no septembra beigām līdz oktobra beigām. To var darīt arī siltākos novembra mēnešos, taču tad jau būs riskants pasākums, ja sals atnāks ātrāk, nekā cerēts. Ķiplokiem ir jāpagūst jau rudenī izveidot spēcīgu sakņu sistēmu, tad augi labāk pārziemo un pretojas slimībām. Saknes vislabāk attīstās, kamēr augsne nav atdzisusi zem +7 līdz +10 ^oC.

Visieteicamāk būtu ķiplokus iestādīt trīs nedēļas pirms pastāvīga sala iestāšanās. Lai iegūtu labu ražu, ziemas ķiplokiem nepieciešams vismaz divus mēnešus garš aukstuma periods, tādēļ pēc aukstas ziemas raža mēdz būt labāka nekā pēc siltas.

Jau stāstījām par uzņēmīgajām ķiploku audzētājām Raunas pusē, un šīs nozares speciālistes arī piekopj padomu un ķiplokus stāda rudenī – oktobra vidū vai beigās, aptuveni mēnesi pirms pastāvīga sala iestāšanās. Dāmas secinājušas, ka ražu ietekmē arī tas, vai ievērots dārza darbu kalendārs un ķiploki stādīti sakņu dienās.

Pavasarī ķiplokus var stādīt, līdzko tiek uz lauka, pat marta vidū vai beigās. Vasaras ķiploki ir jāizstāda līdz aprīļa beigām. Ja stādīšanu novēlo, tad iegūst zemāku ražu. Pavasarī ķiplokus stāda sekli, uzrušinot daiviņai 2–3 cm biezu augsnes kārtiņu. Lai ķiploki attīstītos un ienāktos reizē, ir ļoti svarīgi tos iestādīt vienādā dziļumā. Ķiplokus audzē 45–60 cm attālās rindās, daiviņas stādot 5–15 cm attālumā citu no citas 5–8 cm dziļi. Pēc stādīšanas ieteicams uz ķiploku dobēm uzkaisīt pāris centimetru biezu komposta slānīti un ķiplokus nestādīt pārāk agri – tiem ir jāpagūst izveidot saknes, nevis virszemes daļas.

''Mums ir ziemas ķiploki, ko stādām rudenī – oktobra vidū vai beigās, aptuveni mēnesi pirms pastāvīga sala iestāšanās. Skatāmies, lai ir sakņu dienas. Nekādā gadījumā nedrīkst stādīt bojātas, sapelējušās un aizdomīgas daiviņas. Nevar stādīt arī pārāk agri," tā par ķiploku audzēšanas procesu sīki un detalizēti stāsta Inese Krūklīte. ''Latvijas ķiploks'' pieredzē ķiplokus stāda divējādi. Vienas saimnieces tīrumā ir 65 cm platas vagas, bet otras tīrumā – 45 cm. Tiek veidoti caurumiņi 10 cm dziļumā un arī 10 cm atstatus vienu no otra. Ir šķirnes, ko stāda arī 15 cm dziļumā un 15 cm atstatumā vienu no otra. Vadziņu ar grābeklīti aiztaisa ciet un ļauj ķiplokiem iesakņoties.

Ķiplokiem pietiek ar pāris reižu rušināšanu un ravēšanu, ko veic pēc vajadzības. Ziemas ķiplokiem augsne pirmo reizi sekli jāuzrušina iespējami agri. Augšanas perioda sākumā, kad aktīvi aug lapotne un sāk veidoties meitassīpols, ķiplokiem nepieciešams daudz barības vielu un ūdens. ''Latvijas ķiploks'' audzētājas piekopj kūtsmēslu lietošanu. Divus trīs gadus vecus kūtsmēslus, kas jau sākuši trūdēt, izmanto kā mēslojumu. Uz hektāru izmanto aptuveni 70-80 tonnas.

Ķiploku kloniem, kuriem veidojas ziedkopas stublājs, tas pēc parādīšanās ir jānolauž, jo, attīstoties stumbra sīpolam, barības vielas sāk uzkrāties tajā, nevis augsnē esošajā zvīņsīpolā. Uzskata, ka laikus neizlauzti ziedneši ražu samazina par 20–30 procentiem.

Ziemas ķiplokus novāc jūlija beigās, augusta sākumā, vasaras ķiplokus – nedaudz vēlāk – augusta beigās, septembra sākumā. Ražas novākšanu nedrīkst nokavēt, jo laikus nenovāktiem sīpoliem daiviņas izirst un ļoti viegli inficējas ar slimībām. Starp daiviņām var iekļūt mitrums, un tās sāk bojāties. Pirms novākt visu ražu, jāizrok, rūpīgi jāapskata un jānovērtē dažas ķiploku galviņas, lai varētu izvēlēties labāko novākšanas laiku.

Ziemas ķiplokus +3 līdz –3 ^oC temperatūrā un 60–70 procentu gaisa mitrumā daudzi audzētāji uzglabā līdz janvārim, februārim ar minimāliem zudumiem. Uzglabājot siltākos apstākļos, tie sāk bojāties jau pēc mēneša. Gaisa mitrumam pārsniedzot 70 procentus, ķiplokiem sāk veidoties jaunās saknītes.

Sarunā ar ''Tavs Dārzs'', ''Latvijas ķiploks'' audzētājas atklāja arī dažus padomus, kas attiecināmi uz ķiploku žāvēšanu. Šajā sakarā viens no svarīgākajiem aspektiem ir caurvējš. Ķiploki jāglabā sausās, vēsās telpās, liekot kastēs, bet ne vairāk kā par diviem slāņiem vienā. Turklāt kastēm jābūt ar caurumiņiem, lai ķiploki nesasmok un notiek gaisa apmaiņa.

Vairāk vērtīgu informāciju par ķiploku šķirnēm, biežāk sastopamajiem kaitēkļiem Latvijā un citām svarīgām niansēm ķiploku audzēšanā uzzini Imanta Missas veidotajā materiālā šeit.