Desmit baltākie mīluļi, kurus sniegā 'pazaudēsi'  (1)

Tulearas kotons ir daudzās nozīmēs īpašs sunītis. Kā rašanās vietu, tā kažociņu jau raksturo šķirnes nosaukums, jo suņuka izcelsmes vieta ir Tuleara, reģions Madagaskarā, bet kotons (no angļu valodas vārda "cotton" un franču valodas vārda "coton" – kokvilna) apzīmē glāstiem patīkamo, mīksto, spoži balto spalvu. Salikumā ar sava veida ekskluzivitāti, jo agrākos laikos Tulearas kotoni galvenokārt piederēja vien Madagaskaras turīgo iedzīvotāju slānim, un patīkamo raksturu, suņuks var ātri vien iekarot cilvēka sirdi un palikt tur uz visiem laikiem.

Jāatzīst, ka daudzus mazos sunīšus, ieskaitot Tulearas kotonu, nezinātāji varētu nepareizi nosaukt, jo ārēji līdzīgs ir gan kotons, gan arī Maltas sunītis un frizē bišons, par kuriem varēsi lasīt turpinājumā. Un ne velti, jo, kā jau mazo jeb dekoratīvo šķirņu sunīšiem, viņiem ir arī gana daudz kopīga, piemēram, vēlme būt tuvu cilvēkam, draiskoties un laimīgi aizvadīt dzīvi. Būšana par cilvēka kompanjonu ir gandrīz vai kotona dzīves uzdevums, un to viņš pilda apzimīgi un lieliski.

Jāsaka gan, ka Tulearas kotons var būt ne tikai sniegbaltā, bet arī citās kažoka krāsās. Taču nevar noliegt, ka baltā spalva sunītim piešķir tādu kā svētku burvību un, iedomājoties, kā mazais draiskulis skrien pa piesnigušām kupenām, tā vien gribas skaistajā mirklī pakavēties ilgāk.

Interesanti, ka izstādēs, kā vēsta portāli, galvenokārt varot piedalīties vien balti Tulearas kotoni, lai arī pašiem gaišajiem skaistuļiem uz austiņām mēdz novērot dzeltenīgas nokrāsas. Plašāk par Tulearas kotonu var lasīt šeit.

Ja vajadzētu nosaukt kādu "sarežģīto zvirbulēnu" no četrkājaino draugu pasaules, komandoru varētu minēt starp tiem suņukiem, kuru izskats ir ļiti interesants, bet raksturs var būt gana nešpetns un likt saimniekiem lauzīt prātu. Komandors noteikti nav suns, kas paredzēts jebkuram saimniekam, jo, pirmkārt, šīs šķirnes dzīvnieki jau izsenis kalpojis kā darba suns, sargājot lopus, ganāmpulku. Tāpēc likumsakarīgi, ka suns var kļūt gana ietiepīgs, jo ir radis uzņemties iniciatīvu, atbildību un prasmi paļauties uz saviem spēkiem un lēmumiem, ja līdzās nav cilvēku. Otrkārt, kā jau noprotams, komandora kažoka nav no tiem parastākajiem un biežāk sastopamajiem. Tās noteikti nedrīkst atstāt savā vaļā, jo suns var iedzīvoties nopietnās veselības problēmās.

Komandora garā, drediem līdzīgā spalva vizuāli un no attāluma it kā saplūst, piemēram, aitu pulkā, tāpēc šīs šķirnes suni lopu varā nezinātājs var arī neatpazīt. Taču jāņem vērā, ka, tā kā spalva ir gara, tai nepieciešama arī kopšana, jo īpaši spalva tuvu zemei un ap suņuka purniņu var ātri vien sasmērēties, un tad gan kopskats būs visai interesants. Savukārt, lai parūpētos par garajām un biezajām pinkām, speciālisti tās iesaka uzmanīgi atdalīt ar rokām. Jā, darbiņš ir laikietilpīgs! Taču, uzņemoties rūpes par šo sunīti, jāapzinās arī saimnieka pienākumi. Ja spalva ilgstoši netiek kopta, tā var radīt nepatīkamu smaku, kā arī ādas problēmas.

Tāpat komandors ir arī gana skaļš suns, kas nebēdnīgi ries, ja viņa teritorijā atradīsies kāds svešinieks. Pret saviem ģimenes locekļiem, kas jau iepazīti ilgākā laika posmā, garspalvainais skaistulis būs uzticīgs, draudzīgs un gādīgs, aizstāvot ikvienu savu cilvēku jebkurā dzīves situācijā. Dzīvoklis sunim nav īsti piemērots, tāpēc būs labāk, ja komandors dzīvos mājā ar plašu teritoriju, kurā sunim būs daudz iespēju izskrieties.

Plašāk par komandoru var lasīt šeit.

Vesthailendas baltais terjers jau nosaukumā neļauj samelot – šīs šķirnes pārstāvji tik tiešām allaž ir spoži balti. Taču par kažociņu allaž ir jārūpējas arī pašam saimniekam, jo netīrumi suņa spalvā būs itin viegli un ātri pamanāmi. Regulāra mazgāšana, ķemmēšana un spalvas kopšana noteikti būs arī saimnieka interesēs, jo ar tik skaistu mīluli taču gribēsies palepoties ielās!

Suņukam, kura dzimtene ir Skotija, raksturīgs visai nopietna un dziļdomīga paskata purniņš. Patiesībā, paskatoties uz šo sunīti, purniņā vien novērojamas vairākas interesantas pazīmes, piemēram, spicās austiņas, interesantā spalva, kas nokarājas, veidojot tādus kā līkumus. Starp baltajām spalvām manāmas divas lūdzošas ačteles, kas cilvēku tā vien aicina piedalīties spēlēs, mētāt kādu bumbiņu un pavadīt aizraujošu laiku kopā.

Kā jau tas raksturīgs mazo šķirņu sunīšiem, nereti viņi tiek raksturoti kā lieli suņi mazā ķermenītī, un Vesthailendas baltais terjers nav izņēmums. Reizēm neatlaidība un stūrgalvība gan var sekmēties visai neparastos atgadījumos, tāpēc dzīve ar šo sunīti nekad nebūs garlaicīga, un par neparedzētiem brīžiem pats terjers arī parūpēsies.

Par Vesthailendas balto terjeru Cēzaru, viņa raksturu un saimnieces novērojumiem var lasīt pieredzes stāstā šeit.

Samojeds ir tā suņu šķirne, uz kuras pārstāvjiem paskatoties, tā vien negribas ne skatu atraut no skaistā mīluļa. Salīdzinoši liels augums, pūkaina, spoži balta spalva un ārkārtīgi mīlīgs skatiens. Vai gan vēl kas var būt uzrunājošāks? Jā, un arī suņa raksturs ir visai patīkams, lai arī samojedi ir zināmi kā diezgan "runīgi" suņuki, kuriem patīk gaudot un visādi citādi izrādīt savas vokālās spējas, par ko var pārliecināties šajā video.

Samojedi radušies Sibīrijā, tāpēc, protams, ziema un sniegoti laikapstākļi sunim ir kā radīti. Jāsaka, ka viņu biezais, izturīgais kažoks, ko rotā baltā krāsa, pasargā sunīti no īpaši bargiem laikapstākļiem.

Interesanti, ka suņi mūsdienās ar labiem panākumiem var piedalīties dažādās sacensībās, piemēram, adžiliti vai suņu pajūgu vilkšanā, lai gan tādās nodarbēs biežāk tiek izmantoti Aļaskas malamuti vai Sibīrijas haskiji. Samojedi ir ļoti gudri, apķērīgi, attapīgi sunīši, kas, pielietojot visas šīs īpašības, diendienā ir gatavi pārsteigt savus saimniekus.

Samojedam ārkārtīgi svarīgs ir cilvēka tuvums, viņš nebūs no tiem suņiem, kuri jutīsies laimīgi, spēlēdamies savā nodabā. Taču plašāk par samojedu šķirni var lasīt audzētājas pieredzē šeit.

Frizē bišons ir maza auguma, mīlīga paskata un jauka rakstura sunītis ar, protams, pamanāmo balto kažociņu, kas mēdz būt tik pūkaina, ka rada aizdomas - vai tik sunītis nav tikko bijis pie friziera? Bišona spalva ir jākopj, tā var izaugt garum gara, tāpēc viesošanās pie suņu friziera dzīvē ar frizē bišonu noteikti neizpaliks. Tāpat jāparūpējas, lai sunītis spētu saskatīt apkārtējo pasauli, citādi nenovīdīgākie saimnieki pat nepamanīs, ka viņa mīluļa acis starp kuplajām spalvām nav pat saskatāmas.

Mazi, mīlīgi un skaisti... Šķiet, tos varētu minēt kā priekšnosacījumus, kāpēc jau pirms vairākiem gadsimtiem frizē bišonam līdzīgi suņi iemantojuši augstu vietu un slavu aristokrātu aprindās, kur augumā nelielos skaistuļus godāja kā teju vai trofeju. Šī šķirne tiek piedēvēta Francijai, kur tā oficiāli reģistrēta, taču skaistie dzīvnieciņi arī mūsdienās ir iemīļoti daudzviet pasaulē.

Kā jau mazi mīluļi, frizē bišoni ir ārkārtīgi draiskulīgi, dzīvesbriecīgi sunīši, kuriem patīk būt kopā ar savu saimnieku. Protams, ar laiku mīluļa aktīvā uzvedība var kļūt ierasta un pat nogurdinoša, taču jāatceras, ka rotaļīgais sunītis tā vien tīko saimnieka uzmanību, ka ir gatavs tās dēļ izdarīt teju vai jebko. Kā gan var šim jaukajam, mīlīgajam dzīvnieciņam nepievērst uzmanību? Maltais skaistulis, kas veikli pārvietojas pa ielām, piesaistīs ne viena vien garāmgājēja uzmanību, un kā nu ne – frizē bišons var lepoties ar skaistu ārieni un valdzinošu iekšējo pasauli.

Plašāk par frizē bišonu var lasīt šeit.

Ticams, ka ilgi un tālu nav jāaizdomājas, jo atbilde ir pavisam tuvu. Tas noteikti ir gan apburošais izskats un spožā, garā spalva, kas sunītim piešķir papildu burvību, gan arī patīkamais un draiskulīgais raksturs, kas saimnieku uzmundrina, liek smaidīt un priecāties līdz ar dzīvo radībiņu.

Kā jau liecina šķirnes nosaukums, suņu izcelsmes vieta tiek minēta Malta, taču tiekot pieļautas arī citas suņu rašanās vietas, piemēram, Itālija un Āzija. Lielāko popularitāti šī šķirne piedzīvojusi pagājušā gadsimta otrajā pusē, lai gan konkrētās aprindās suņi bija ļoti populāri jau vēl agrāk.

Maltas sunītis ir gluži kā ūdenszāle, nesēdēdams mierā un būdams allaž kustībā. Draiskulībās viņš gatavs iesaistīt gandrīz vai katru pretimnācēju, kurš vēlas veltīt kaut mirklīti sava laika. Maltas mīlulim cilvēks ir ļoti svarīgs, un pārlieku ilga suņa atstāšana vienatnē gan nenāks par labu mazajam dzīvnieciņam, kurš var sākt izrādīt savu nepatiku, rejot vai, piemēram, kaut ko sagraužot.

Taču nevar noliegt, ka ar šo skaistuli laiku kopā pavadīt gribēs ne tikai saimnieks, bet arī citi cilvēki. Suņa draudzīgums un atvērtība dažādiem piedzīvojumiem ļaus visiem kopā izbaudīt gan aktīvas spēles, gan arī mierīgu gulšņāšanu mājoklī.

Plašāk par Maltas sunīti var lasīt šeit.

Radies Ungārijā, suns savā dzimtenē un citviet zināms kā lielisks ganāmpulka un mājlopu sargs. Ticams, ka tas arī raksturo un pamato, kāpēc kuvass mēdz būt tik stūrgalvīgs un neatkarīgs, kā arī visai grūti apmācāms. Taču, ja reiz saimnieks un suns labi sapratušies un iemantojuši viens otra uzmanību, uzticību un mīlestību, dzīve ar šo ungāru lepnumu būs veiksmīga. Taču jāatceras, ka patvaļa un nepārliecinātība saskarsmē ar suni nav vēlama.

Jāsaka, ka baltā spalva nav radusies nejauši. "Dogtime" raksta, ka tādējādi lauksaimnieki un gani atšķīruši savu uzticamo darba palīgu no melnīgsnējiem vilkiem, kas, saprotams, apdraud ganāmpulku. Lūk, papildu nozīme suņa vizuālajam skaistumam!

Spalva var izaugt diezgan gara, un to vajadzētu regulāri ķemmēt, lai spalva nesaveltos un kažokā nebūtu spalvu bumbiņu. Tāpat arī mazgāšana noteikti nedrīkst izpalikt, jo, kā jau darba sunim, kas daudz skraida, var gadīties, ka kažoks ātrāk sasmērējas.

Vēsturiski Pireneju kalnusuns ir radies darbam, un arī mūsdienās suņuks tiek izmantots darbā, tiesa, nu jau arī citā – glābšanas darbos un terapijā, piemēram. Cilvēku mīlestība ļauj suņukam būt draudzīgam, tāpēc ir vien likumsakarīgi, ka kalnusuns palīdz atlabt tiem ļaudīm, kam ar veselību sokas ne tik labi.

Kā jau lielam sunim, arī balss Pireneju skaistulim, kas nosaukts kalnu vārdā, ir iespaidīga un labi saklausāma. Vokālās spējas, protams, noder darbā, aizbaidot jebkādus ienaidniekus, citus četrkājainos biedrus vai cilvēkus.

Taču nav tā, ka suns ir tikai darbam un darbam vien. Pireneju kalnusuns pieķeras saimniekam un cilvēkiem kopumā, taču spēj būt arī pietiekami neatkarīgs un patstāvīgs. Taču, ja reiz suņukam ir dots kāds darbiņš, to viņš ar pilnu atbildību pilda.

Interesanti, ka jau vēsturiski sunim veidojies biezs kažoks, kas palīdz izturēt arī ļoti bargus laikapstākļus. Spalva šim sunim vietumis var būt dažādās nokrāsās, tāpēc nevarētu teikt, ka Pireneju kalnusuns ir sastopams tikai un vienīgi baltā krāsā. Starp citu, arī nosaukums sunim ir īpašs, jo tajā parādās suņa izcelsmes ieta – Pireneju kalni.

Jā, šis ir japāņu špics, un nevis, piemēram, balts pomerānietis! Jāatzīst, ka špicu šķirnes, protams, ir viena otrai līdzīgas, taču japāņu špics, kas mēdz būt tikai baltā krāsā, ir atšķirīga suņu šķirne. Turklāt neizpaliek arī šiem sunīšiem raksturīgais, šķietami "smaidošais" purniņš. Varētu padomāt, ka tas apzīmē suņu skatu uz dzīvi kopumā, un tā patiesībā arī varētu būt. Japāņu špics ir ļoti rotaļīgs, allaž it kā priecīgs un jautrs sunītis, kura saimnieks gluži vienkārši nespēj līdzās savam mīlulim būt gurdens un neaktīvs.

Lai arī šķirnes nosaukumā iekļauta Japāna, špicu šķirnes sunīši, tostarp japāņu špics, ir gana populārs visā pasaulē. Līdzīgi kā, piemēram, Pomerānijas špicus jeb punduršpicus, tā arī citus šai šķirnei līdzīgus sunīšus cilvēki ir iecienījuši viņu valdzinošā izskata un vilinošo rakstura īpašību dēļ. Tie cilvēki, kuri vēlas uzņemties rūpes par mazu, aktīvu sunīti, vienlaikus apzinoties, ka darbs ar kažociņa kopšanu būs jāiekļauj savā dzīvē, var noteikti apsvērt kāda mīļa špica ienākšanu ģimenē!

Tāpat japāņu špics būs lieliska izvēle ģimenēm ar bērniem, jo ar mazajiem sunīšiem patiks spēlēties arī jaunākajiem ģimenes locekļiem. Protams, jāatceras, ka draiskulības var sist augstu vilni, tāpēc ar pavisam maziem bērniem suni nevajadzētu atstāt kopā nepieskatītu.

Tā kā sunīši ir atvērti jaunajam un gatavi iesaistīties aktivitātēs ar saimnieku, veiksmīga var būt sunīšu apmācība, kā arī piedalīšanās izstādēs. Kurš saimnieks gan nevēlētos savu paklausīgo skaistuli parādīt un ar viņu palepoties arī citiem?

Baltais Šveices aitusuns, kā jau liecina šķirnes nosaukums, vēsturiski radies darbam, turklāt tiek pat vēstīts, ka šī aitusuņa saknes esot kopīgas ar vācu aitu suni. Tāpēc šī mīluļa purniņā var saskatīt tik plaši pazīstamās un bieži redzētās spicās austiņas un spico degunu, taču izteiksmīgā baltā krāsa ir izteiksmīgākā pazīme, kas atšķir balto Šveices aitusuni.

Jāsaka, ka arī pārējais ķermenis nav pārāk atšķirīgs no vācu aitu suņa, un nezinātājs pat varētu domāt, ka balts suns ar šādu ķermeni un muskulatūru gluži vienkārši ir vien balts vācu aitu suns. Taču, lai atšķirtu, kurš tiešām ir Šveices mīlulis, jābūt teju vai profesionālim.

Baltie Šveices aitusuņi ir gudri, apķērīgi, paklausīgi, uzmanīgi un draudzīgi suņi. Kā jau darba dzīvnieki, suņi ir veikli un spējīgi strādāt gan medībās, gan ganībās, gan arī teritorijas sargāšanā. Saimniekam suņi ir ļoti uzticīgi, mīlēdami kā pieaugušos, tā jaunākos ģimenes locekļus. Patiesi, par balto Šveices aitusuni, kuru ikdienā, ticams, negadās nemaz tik bieži sastapt, var minēt visas labās īpašības, kādas sunim vien var būt. Turklāt saimnieks noteikti var lepoties arī ar sava mīluļa ārieni, kas nepaliks nepamanīta.

Ar baltiem sunīšiem ir gluži kā redzams fotogrāfijā – skatoties no attāluma, šķiet, ka tajā ir sniegs vien, ja tikai nebūtu purniņa, kas suņa siluetu padara labāk saskatāmu. Taču suns un ziemas prieki – tā ir kombinācija, kuru negadās izbaudīt katram cilvēkam, ja vien neesi mīluļa saimnieks, vai ne?

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogtime" un "Dogbreedinfo".