Patversmes brīvprātīgā: redzu, kā suns izdziest manu acu priekšā  (9)

Man ļoti patikuši dzīvnieki jau kopš mazotnes. Manuprāt, lielu lomu kļūšanā par brīvprātīgo nospēlēja tas, ka kopš 10 gadu vecuma uzaugu kopā ar savu sunīti – draugu, rotaļu biedru un kompanjonu. Kad tev pašam ir dzīvnieks, par kuru rūpēties un ko mīlēt, sāc daudz lielāku uzmanību pievērst tam, kāpēc dzīvnieki klaiņo, kāpēc tiek pamesti. Tad tu centies saprast, kā var izturēties cietsirdīgi pret neaizsargātu būtni. Nekad neesmu sapratusi tos suņu saimniekus, kas, vezdami pastaigā savu mīluli, vienaldzīgi paiet garām vai pat patriec prom kādu noklīdušu un apjukušu suni, kuram acīmredzami nepieciešama palīdzība. Kādā brīdī sapratu – ja nespēju palikt vienaldzīga, nav jēgas tikai klusībā pažēlot un pārdzīvot, vienkārši jārīkojas. Iesākumā kopā ar domubiedriem palīdzējām nelaimē nonākušiem dzīvniekiem, paši glābām, paši mēģinājām iekārtot jaunās mājās. Pamazām tas noveda pie sadarbības ar dzīvnieku patversmēm.

Ar "Ulubeli" esmu kopā jau vismaz piecus gadus. Nu jau pusotru gadu patversmē esmu katru sestdienu un vadu brīvprātīgo palīgu apmācību. No vienas puses var teikt – tas ir darbs ar cilvēkiem, taču mans lielākais mērķis un vēlēšanās ir panākt, lai cilvēki, kuri atbrauc "pastaigāties ar sunīšiem", saprastu, ka pastaiga nav izklaide svaigā gaisā draugu kompānijā, bet gan pacietības, uzmanības un mīlestības pilns darbs. Mēs kā brīvprātīgie šajā laikā, kamēr dzīvnieki mīt patversmē, kļūstam par viņu ģimeni un katrā pastaigā, katrā sarunā ar suni vai kaķi ieliekam visu to mīlestību, ko viņiem novēlam.

Tāpat patversmē daru arī citus darbus, kas saistīti, piemēram, ar dažādu tekstu rakstīšanu. Taču mani vienmēr mulsina, ja vaicā, kādu brīvprātīgo darbu daru, jo man tas vienkārši ir sirdsdarbs, – daru to un tad, kad mana piedalīšanās dod labumu.

Brīvprātīgie patversmē parasti izvēlas darīt tās lietas, kuras tiem vislabāk padodas. Daži regulāri brauc piedalīties dzīvnieku kopšanas darbos, citi – brauc pastaigāties ar suņiem vai nodarbojas ar dzīvnieku socializāciju. Savukārt citi, piemēram, taisa lieliskas fotoreportāžas, dzīvnieku portretus un stāstus, video rullīšus par patversmes dzīvi, pēc iespējas regulāri vāra gardu mājas ēdienu patversmes opīšiem un mazuļiem, organizē ziedojumu akcijas specializēto konservu iepirkšanai slimnieciņiem, līmē sludinājumu lapas par atrastajiem un patversmē nonākušajiem dzīvniekiem, pārbauda sludinājumu portālus, interneta vietnes, dalās sociālajos tīklos ar patversmes informāciju. Tas viss ir ar vienu mērķi un sirsnīgu cerību – palīdzēt mīlulim atgriezties mājās pie saimnieka vai pēc iespējas ātrāk atrast patversmes iemītniekiem jaunu, mīlošu ģimeni.

Nedomāju, ka jābūt kādām īpašām zināšanām, lai kļūtu par brīvprātīgo. Noteikti jābūt mīlestībai un vēlmei palīdzēt, kā arī jārespektē iekšējās kārtības noteikumi. Svarīgākās lietas mēs noteikti izstāstām brīvprātīgo apmācībā. To nenoklausoties, neviens nevar iet pastaigās ar suņiem un sākt "Ulubelē" darboties kā brīvprātīgais palīgs.

Kādām īpašībām jāpiemīt… Es personīgi nevaru neļauties emocijām, pārdzīvoju katra dzīvnieka likteni. Tomēr būtiska un milzīga atšķirība ir tajā – vai tu vienkārši raudi, pārdzīvo un jūties bezspēcīgs pret pasaules ļaunumu, vai arī saņemies un dari visu, ko vien tajā brīdī vari izdarīt, lai situāciju padarītu labāku. Tas dod spēku un pārliecību. Galvenā lieta, manuprāt, – spēja izšķirties par rīcību. Rīkoties. Nevis žēloties anonīmā internetvidē un lādēt pasauli.

Arī man mājās ir "Ulubeles" suņu meitene Smilla. Smilla kā mazmazītiņš divu mēnešu vecs kucēns decembra salā bija pamesta uz ielas. Tobrīd patversmē bija ārkārtīgi daudz kucēnu, trūka vietas, lai visi varētu dzīvot siltumā, Smilla ļoti skaļi un aktīvi pieprasīja pārvietošanās brīvību, tāpēc administratore lūdza paņemt mazo uz pagaidu mājām. Jā, šis ir tas gadījums, kad pagaidu mājas kļuva par īstajām mājām un, taisnību sakot, tā tas gadījies ne reizi vien. Mūsu mājas ir bijušas pagaidu mājas arī suņu opīšiem.

Protams, ka tu iemīli un stipri pieķeries saviem audžubērniem, ir grūti šķirties. Vienmēr pieckārt pārdomāju un pārbaudu, vai cilvēki, kuriem atdodu savu audžubērnu, būs vislabākie saimnieki, vai sunim būs labākie dzīves apstākļi. Jo tā ir milzīga atbildības sajūta – uzticēt dzīvas būtnes likteni kādam citam... Vienmēr emocionāli grūti, bet ir liels gandarījums, ja redzi, ka suns vai kaķis patiešām kļūst par mīlētu ģimenes locekli.

Tie dzīvnieki, kuri ir pagaidu mājās, protams, skaitās patversmes iemītnieki, māju devējs paraksta pagaidu mājas protokolu – dzīvnieki tiek vakcinēti, čipēti un patversme kopā ar pagaidmāju devēju vienlīdz aktīvi meklē dzīvniekam jaunas mājas gan caur patversmes mājaslapu, gan sociālajos tīklos, gan arī iesakot personīgi, ja kāds adoptētājs interesējas.

Protams, ka ne visi brīvprātīgie adoptē dzīvniekus no patversmes – viņi atbildīgi izvērtē šo lēmumu un ne visiem ir iespējas to darīt. Tomēr, kā jau minēju, tiem, kuri uz patversmi brauc regulāri, ir sajūta, ka patversmes dzīvnieki ir arī daļa no tavas ģimenes un tu – daļa no viņu.

Godīgi sakot, mūsu sabiedrībā joprojām ir zems izpratnes līmenis par to, ko nozīmē atbildība par dzīvu būtni. Laba saimnieka vārda cienīgi nemaz nav tik daudzi. Joprojām valda sen iesakņojušies aplami uzskati, ka suns un kaķis var izdzīvot paši par sevi, bez cilvēka palīdzības, ka suns ķēdē ir tikai mājas signalizācija bez iespējas jebkad tikt ārā no sava pusotra metra rādiusa ķēdes, ka suns vai kaķis ir tikai labklājības aksesuārs, bet ne dzīva būtne, kas arī ir tava ģimene... Protams, ka ļoti stingri jāizvērtē cilvēki, kam atdot dzīvniekus adopcijai, bet diemžēl iekšā ielīst nevienam nevar. Mēs esam iemācījušies parādīt sevi no "pareizās" puses, pareizi atbildēt uz jautājumiem ar to, ko no mums gribētu dzirdēt. Kāda izrādās realitāte pēc tam? Tas bieži paliek uz jauno saimnieku sirdsapziņas… Šie novērojumi būtībā ir visu mūsu ikdienā redzētais, ne tik daudz brīvprātīgā darba pieredze.

Ik pa laikam gadās, ka patversmē nonāk kāds īpaši cietis suns vai kaķis, bet šajos gadījumos glābj sajūta, ka patversmē dara visu, lai šos dzīvniekus atkal atgrieztu dzīvē. Man emocionāli smagākie ir gadījumi, kad kādam patversmē ilgi dzīvojušajam dzīvniekam, sevišķi mūsu opīšiem, neizdodas atrast jaunas mājas un viņš lēni izdziest tavā acu priekšā. Tad gan ir bezspēcības sajūta, jo parasti tos iemīli visvairāk, jo esi ar viņu bijis kopā gadiem ilgi, iedraudzējies, iemīlējis, tas ir kā tavs ģimenes loceklis. Un tad viņš aiziet, tā arī nesagaidījis savu Cilvēku... Vienmēr gribas viņiem lūgt piedošanu, ka neesam varējuši mainīt viņa dzīvi... Un tad uz kādu laiku iestājas tāda smaga tukšuma sajūta, kad liekas – kaut kā būtiska patversmē pietrūkst...

Ja kāds teiktu "Ooo, darbs ar suņukiem un kaķīšiem, kas var būt labāk!", es teiktu – jā, kas var būt labāk – atnāc un pamēģini! Un nevis vienu reizi kā ekskursijā, bet regulāri. Jo tad pa īstam saproti – kas gan var būt labāk!

Gandarījumu man sagādā jau tas vien, ka es to daru! Atrast jaunas mājas, sevišķi patversmes opīšiem – tas ir prieks līdz asarām un milzīgs gandarījums! Man ir ļoti svarīgi, ka varu izdarīt arī ko tādu, lai uzturēšanās laiks patversmē suņiem un kaķiem kļūtu iespējami omulīgāks, mājīgāks. Gandarījums ir tas, ka aizvien vairāk cilvēku, izvēloties ģimenei četrkājaino draugu, nolemj to adoptēt no patversmes. Gandarījums ir arī tas, ka aizvien vairāku bērnu zina, kas ir dzīvnieku patversme, un mudina savus vecākus atbraukt. Gandarījums, ka ir fantastiski jaunieši, kuri ne tikai atbrauc palīgā, bet paši ir gatavi uzņemties atbildību un adoptēt arī patversmes seniorus. Gandarījums, ka tie, kuri kļuvuši par patversmes brīvprātīgajiem, atkal un atkal brauc palīdzēt, saucot šo nepieciešamību atgriezties par "pozitīvu atkarību". Tas dod sajūtu un pārliecību, ka patversme patiešām apvieno ne tikai domubiedrus, kuriem nav vienaldzīgs dzīvnieku liktenis, bet rada ģimenes kopības sajūtu arī patversmes iemītniekiem.

Paldies manai ģimenei, kas mani un brīvprātīgo darbu ļoti labi saprot un atbalsta. Bez šī atbalsta diez vai es varētu tik bieži savu brīvo laiku pavadīt patversmē. Man ir milzīgs prieks par draugiem un paziņām, kas arī "saslimst" ar šo lietu – sāk pamanīt nelaimē nonākušus dzīvniekus un apjauš, ka tā ir problēma, kas attiecas arī uz viņiem. Prieks par tiem, kas nepaliek vienaldzīgi vienalga kādā veidā – paši glābjot vai dodot mājas kādam mīlulim, ziedojot vai palīdzot un iesaistoties kādā citā veidā. Par pārējiem – godīgi sakot, nav tik svarīgi. Man jau sen vairs neinteresē diskutēt ar kādu – ir vai nav tas "cienīgs" vai atbilstošs darbs. Vienkārši daru, un tā ir mana pārliecība.

Man ir savs grafiks, kuru izveidoju pati – katru otrdienu cenšos apmeklēt "Ulubeli". Katru nedēļu, pirms dodos uz patversmi, es izvietoju sludinājumu "Facebook" grupā "Vecmīlgrāvis" (grupa cilvēkiem, kas dzīvo netālu no manas dzīvesvietas) par nepieciešamajām lietām un produktiem patversmei. Neticēsiet, bet es katru nedēļu uz "Ulubeli" dodos ar dāvanām pilnu automašīnas bagāžnieku. Cilvēki un pat uzņēmumi (vietējais veikals "Četri Krasti") ir ļoti atsaucīgi un izpalīdzīgi, un tā ir patiesība. Bet mans galvenais mērķis ir atrast mīlošus saimniekus katram "Ulubeles" ķepainim. Tāpēc regulāri veidoju rakstus sociālajos tīkos, kā arī medijiem par patversmē mītošajiem dzīvnieciņiem, tādējādi meklējot tiem īstas, mīlošas mājas.

Man liekas, ka vēlme kļūt par brīvprātīgo, kādā brīdī rodas ikvienam. Aizbraukt uz patversmi un uztaisīt "selfiju" ar kādu no dzīvniekiem ir viena lieta, taču braukāt uz patversmi regulāri, būt aktīvam, palīdzēt, iesaistīties un būt tiešām praktiski lietderīgam brīvprātīgajam ir pavisam kas cits. Tādēļ ikvienam cilvēkam, kas vēlas palīdzēt un kļūt par brīvprātīgo, ir jābūt informētam par to, kā pareizi komunicēt ar dzīvniekiem, kāda barība viņiem ir vispiemērotākā un ka pastaigas nav vien izklaide, bet atbildīgs darbs, kas ietver arī komunikāciju ar pašu dzīvnieku un tā aprūpēšanu. Tomēr pats galvenais ir atcerēties, ka dzīvnieks, nonākot patversmē, tiek pakļauts stresam un ir piedzīvojis nelaimi, līdz ar to pret viņu nevar izturēties kā pret jebkuru laimīgu mājas suni vai kaķi, tādēļ brīvprātīgo apmācību iziešana ir ļoti būtiska un nepieciešama.

Es ilgi cīnījos ar sevi, lai uz mājām nepaņemtu visus patversmes iemītniekus. Tomēr nekad nesaki nekad! Viens no sarežģītākajiem un nesocializētākajiem kucēniem tomēr kļuva par manu ģimenes locekli. Viņu nosaucām par Badiju un tagad šis brīnumiņš mūsu mājās ir vismīlētākais un visskaistākais.

Runājot par emocionāliem gadījumiem, reiz es izplūdu asarās, kad uz patversmi mirušās saimnieces radinieki atveda 15 gadus vecu suņuku. Nabaga izbijies suņuks savās vecumdienās uz savām vārgajām ķepiņām skatījās caur restēm, viņa acīs bija redzamas šausmas. Es izskrēju laukā no patversmes, sacīdama: "Viss, pietiek, es vairs nevaru!" Tomēr pēc brīža es saņēmu telefona zvanu, kas vēstīja, ka uz "Ulubeli" brauc adoptēt sunīti, par kuru jau sen neviens nebija interesējies. Tajā brīdī es saņēmos, beidzu sevi žēlot un sapratu, ka pats galvenais ir turpināt palīdzēt patversmes iemītniekiem, it īpaši tāpēc, ka man tas sanāk.

Mani radinieki un draugi atbalsta šāda tipa hobiju, tomēr vēl joprojām ir daudzi, kas man saka – visiem palīdzēt nespēsi... Taču es esmu ievērojusi, ka arī šie cilvēki, iespējams, iedvesmojoties no manis, sāk pamazām, savās iespēju robežās palīdzēt dzīvniekiem. Darbs ar dzīvniekiem ir satriecošs! Tajā pašā laikā tas ir gan emocionāli, gan fiziski smags darbs. Es ar patiesu cieņu izturos pret "Ulubeles" darbiniekiem, pateicos viņiem par titāniski (nebaidoties no šī vārda) smago darbu.

Man ir svarīgi redzēt priecīgos purniņus un laimīgus astaiņus, kuri atraduši savu Cilvēku, un dzirdēt no jaunajiem saimniekiem šos vārdus: "Mans suns ir pats labākais." Kādreiz es domāju, ka patversme ir melnais caurums, kurā dzīvnieks iekrīt un ārā netiek, bet tagad saprotu, ka patversme ir pietura, kurā katrs patversmes iemītnieks gaida savu vilcienu uz mājām. Pats galvenais ir nebaidīties braukt uz patversmi un palīdzēt. Ticiet man, jūs iegūsiet daudz vairāk nekā dosiet. Pavisam tuvu ir Ziemassvētki – brīnumu laiks. Tādēļ mēs kopā varam novēlēt katram patversmes iemītniekam atrast sev siltas, omulīgas mājas un savu Cilvēku, kuru ķepainītis varēs nosaukt par ģimeni."