Foto: Privātais arhīvs
Kas gan par saviem mīluļiem zina stāstīt vislabāk, ja ne saimnieks? Niķi un paradumi, grūtības un neizsakāmas laimes brīži... Lai arī sunīši mēdz būt dažādi, katrs no mūsu sarūpēto stāstu varoņiem ir atradis sev lielisku saimnieku, un to tiešām var dzirdēt saimnieku stāstījumā. Te vari lasīt gan par šķirnes, gan bezšķirnes sunīšiem. Par tiem, kas laiski guļ mājās, un arī tiem čaklajiem draugiem, kas palīdz atrast pat naudu. Iepazīsties ar četrkājainajiem stāstu varoņiem! Varbūt tieši viņi tevi iedvesmos kļūt par kāda mīluļa saimnieku?

Liels suns mazā augumiņā jeb Iepazīstamies ar Velsas korgiju 'dāmu' Fēru

Foto: Privātais arhīvs
Kad kādā rakstā pieminēju, ka Lielbritānijas karalienes Elizabetes II uzticami kompanjoni un lielā mīlestība jau kopš 18 gadu vecuma ir Velsas korgiji, kolēģe, portāla "Tasty.lv" redaktore Inga Prauliņa ieteica pierakstīt, ka karalienes sirdi iekarojuši tieši pembroki, nevis kardigani (tie ir divi korgiju tipi, kas nedaudz atšķiras kā rakstura, tā izskata ziņā). Vārds pa vārdam un atklājās, ka pati Inga ir apburoša Velsas korgija pembroka – sešus gadus vecās Fēras – saimniece. Paraugoties uz Ingas suņuku ar simpātisko purniņu, lielajām ausīm un mīlīgi strupām kājelēm, vairs nav jautājumu, kas pašu Lielbritānijas karalieni šajā šķirnē tik ļoti savaldzinājis.

- Kad un kāpēc nolēmi iegādāties tieši Velsas korgiju un kāpēc tieši pembroku?

Inga: "2006. gadā biju ar ģimeni un draugiem ceļojumā uz ASV un Kanādu. Draugu radinieku mājās bija Velsas korgijs pembroks. Mēs ļoti sadraudzējāmies. Suns bija fantastiski komunikabls, mīļš un atsaucīgs. Amizantām, īsām kājiņām, smaidīgu sejiņu un milzīgām ausīm, arī kucīte.

Izprašņāju saimniekus, un tie man pastāstīja, ka viņiem dzīvē bijuši daudzu šķirņu suņi, bet tieši Keidija esot visvisburvīgākā no visiem – ļoti paklausīga, suns, kas turas pie mājas. Mums tajā laikā bija fantastisks labradors, vārdā Habsburgs, kurš nu jau ir citos medību laukos, bet kuru joprojām atceras daudzi mūsu draugi. Tas gan negribēja turēties pie mājas. No viņa nedrīkstēja ne acu atraut, jo Habsburgs ar mugurkaulu juta, kad uz viņa skatās un kad ne. Mācēja aiziet aiz mašīnas un notīt makšķeri tā, ka viņu neredzēji izejam no sētas. Viņš gan šajās retajās reizēs vienmēr punktīgi astoņos vakarā atgriezās mājās uz vakariņām.

Mani ļoti aizķēra vārdi, ka suns turas pie mājas. Kad mūsu Habsburgs 14 gadu vecumā aizgāja, sākumā klasiski domāju – vairs nekādu suni! Bet nepagāja ne trīs mēneši, kad jau sāku domāt par suni. Man viņa pietrūka pilnīgi visur, sākot jau ar neciešamo klusumu mājās, kad vairs nedzird nagu skrapstoņu, kas seko no istabas istabā.

Atgriezos pie atmiņām pie jaukās Keidijas un Velsas korgijiem pembrokiem. Man bija arī svarīgi, lai suns būtu mazāks nekā mūsu vecais labradors, jo pēdējais laiks manam vecītim nebija ļoti viegls un es ļoti pārdzīvoju, ka viņu nevaru pacelt klēpī, iznest laukā un ienest iekšā. Man bija vajadzīgs suns, kuru es varu pacelt un panest."

Lasīt vairāk

Sirsnīgs stāsts: Mazais delveris Mērfijs, kurš medniekdesiņas ēd kā ogas

Foto: Privātais arhīvs

"Kādunakt uztrūkos no miega, izdzirdot, ka mans mazais sunītis Mērfijs kaut kur baigi tusnī, pūš un elš. Skatos, no virtuves spīd kaut kāda dīvaina, spilgta gaisma. Gāju nobijusies lūkoties, kas tur notiek. Un, ko es ieraudzīju?! Ledusskapis vaļā, Mērfijs izvilcis no tā mednieku desiņas – tās mazās bumbiņas – un, cik līdis, tik apēdis. Viena pusiegrauzta bija palikusi par pierādījumu. Vēl nākamajā dienā nokaunējies līda gar sienām un skatījās uz mani baltu aci," šādu kuriozu portālam "MansDraugs.lv" atsūtīja suņuka saimniece, topošā pirmsskolas un sākumskolas skolotāja Ieva Karlsberga. Protams, vēlējāmies uzzināt par nasko viltnieku ko vairāk.

Ievas mīlulim Mērfijam, kurš ir maza auguma bezšķirnes suņuks, tagad ir pusotrs gads. Mazotnē viņš izskatījies ārkārtīgi piemīlīgs – absolūts nevainības iemiesojums –, tādēļ Ieva bijusi pārliecināta, ka mazajam suņu puikam nevar pat prātā ienākt doma izstrādāt kādu nedarbu. Tomēr – ai, kādi maldi! Izaudzis mazais suņuks par dikti žiperīgu palaidni – tieši tāpēc gan Mērfijs saimniecei ir tik mīļš. Ar viņu nekad nav garlaicīgi. Bet par visu pēc kārtas.

Lasīt vairāk

Takšu audzētājas pieredze: smagas dzemdības, grūtā šķiršanās no kucēniem un citas raizes

Foto: Privātais arhīvs
Sabiedrībā diezgan izplatīts ir uzskats, ka šķirnes suņu audzēšana ir ārkārtīgi vienkārša un ienesīga nodarbošanās, sak, nekas nav jādara, tikai jāsalaiž kopā suņu puika ar meiteni un var saņemt vismaz pāris simtus eiro par katru kucēnu. Viss, protams, nav tik vienkārši. Piemēram, ja suņu mammai nav piena, audzētājam pašam ar pudelīti jābaro mazie kucēntiņi ik pēc divām stundām gan dienu, gan nakti. Un, ja vēl tos atņirgtiem zobiem sargā sakreņķējusies mamma... Takšu audzētāja Linda Banga portālam "MansDraugs.lv" atklāti pastāstīja par sava sirdsdarba aizkulisēm, gaisinot daudzus mītus par suņu audzēšanu.

Ceļš līdz pirmajam īstajam taksim

Interese par takšiem man ir bijusi vienmēr – cik nu spēju sevi atcerēties. Allaž esmu teikusi, ka man vajadzīgs vai nu taksis, vai kaut kas liels un iespaidīgs. Jau bērnībā ilgi un dikti dīcu mammai takša kucēnu. Man bija 15 gadu, kad to beidzot ieguvu. Kā jau vairumam šajā vecumā saprašana par šķirnes suņiem man bija maza, lai neteiktu, ka nekāda, tāpēc tika iegādāts taksis bez ciltsrakstiem – kucīte vārdā Nellija.

Ar viņu arī aizsākās mana interese par audzēšanu, taču Nelliju nesapāroju, kaut gan, ai, kā gribējās! Savā bērna galvā biju izfantazējusi, kādi mazi un skaisti kucēni viņai būtu un kā es varētu nopelnīt. (Smejas.) Saņēmu milzīgu nosodījumu no cilvēkiem, kuri kaut ko no tā visa arī saprata, sabijos un nolēmu nepārot. Labi, ka tā, jo trīs gadu vecumā Nellijai atklāja iedzimtu acu slimību, kas mūža otrajā pusē sunītim draud ar aklumu. Tādu ģenētisko mantojumu nav prāta darbs nodot tālāk.

Nellija arī rakstura ziņā nebija īsts taksis. Viņa bija diezgan nervoza, agresīva pret citiem suņiem, turklāt bija gatava iet līdzi jebkuram svešiniekam, visi viņai bija vienlīdz labi - nebija nekādas pieķeršanās. Jutos tā kā nedaudz vīlusies, viņa nebija "mans", mūsu raksturi īsti "nelīmējās" kopā. Nosolījos sev, ka taksi – nekad mūžā vairs! Man bija 18 gadu, kad grasījos sākt studēt veterinārmedicīnu, un sapratu, ka man nebūs sevišķi daudz laika Nellijai un, visticamāk, viņai daudz stundu būs jāpavada vienai. Nolēmu, ka jāiegādājas Nellijai kāds kompanjons.

Lasīt vairāk

Patversmes Friča veiksmes stāsts – jaunas mājas un cilvēka tuvums

Saimnieces pieredze. Rotveileru meitene Reičela – tik mierīga un mīļa, ka ļauj pa sevi staigāt kaķim

Foto: no privātā arhīva.

Katrīnas Karlīnas Caunes haskijs Laika 'runā' un pēc pastaigas dažreiz atgādina puķupodu

Foto: Foto no personīgā arhīva

Bezbailīgais Haris, kurš noļukušo ausu dēļ vairs nepiedalās suņu izstādēs

Muitas četrkājainie detektīvi, kas uzož narkotikas un tabaku

Foto: DELFI

Ģimenes mīlule Bemša, kas jau drīz varētu kļūt par Latvijas čempioni

Foto: Privātais arhīvs

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!