Lūšu medību skandāls: mazuļi savā vaļā neizdzīvos, pārliecināti speciālisti  (99)

Lai arī notikums veidojis diskusiju un rosinājis gana asu viedokļu pārmaiņu par un pret medībām, mednieku ētiku un šīs nozares darbībām, aktuāls ir arī jautājums par to, vai nomedītās lūšu mammas mazuļi var izdzīvot. Ņemot vērā, ka mazuļi dzimst pavasara izskaņā, dzīvnieki šobrīd varētu būt aptuveni septiņus līdz astoņus mēnešus veci. Valsts meža dienesta Medību daļas vadītājs Valters Lūsis aģentūrai "Leta" norādījis, ka medību sezonas termiņš noteikts, pamatojoties uz konkrētas sugas bioloģiju. Tā kā lūšu medību sezona ilgst no 1. decembra līdz 31. martam, tās sākumā lūši esot "pietiekami fiziski attīstīti, lai spētu patstāvīgi izdzīvot", teicis Lūsis. Medības esot viens no faktoriem, kas nodrošina stabilu lūšu populāciju Latvijā, un pieļaujamais nomedīto lūšu skaits sezonā ir 150. "MansDraugs" aptaujātie speciālisti sliecas norādīt, ka lūsēni neizdzīvos, pamatojot, ka decembrī jaunie dzīvnieki vēl nav gatavi patstāvīgai dzīvei.

Latvijas valsts mežzinātnes institūta "Silava" Medniecības un faunas menedžmenta zinātniskā asistente Agrita Žunna, reaģējot uz publiskajā telpā izskanējušajiem viedokļiem, savā "Facebook" profilā publicējusi informācijas apkopojumu no zinātniskiem avotiem, skaidrojot, kā un kāpēc lūšu mazuļi šajā vecumā izdzīvot nevarētu. Arī "MansDraugs" viņa apstiprina, ka jāsaprot galvenais: "Lūsēniem šajā vecumā ir ļoti nelielas izredzes izdzīvot. Šobrīd lūsēni sava izmēra un svara, kā arī zobu attīstības un medību pieredzes trūkuma dēļ nespēj pilnvērtīgi medīt."

Speciāliste aprakstījusi, ka patstāvīgu dzīvi lūsēni varētu sākt tikai nākamā gada sākumā, ap februāri vai martu, kad mātītes sāk meklēties. Tad jaunajiem dzīvniekiem būtu pietiekami liels svars (9 līdz 14 kilogrami) un citas īpašības, kas ļautu izdzīvot savvaļā. "Lai arī daudz tika minēts, ka šobrīd bez mātes palikušie mazuļi bez problēmām izdzīvos, tā tikpat labi var arī nebūt. 7-8 mēnešu vecumā tie vēl nav sasnieguši pieauguša lūša svaru (12-35 kg) un parasti nav spējīgi patstāvīgi nomedīt iecienītāko medījumu – stirnu. Paliekot pāragri bez mātes, jaunie lūsēni reizēm spiesti patērēt nepiemērotu barību. Piemēram, Latvijā decembrī un janvārī nomedītu, visticamāk, bez mātes palikušu lūsēnu kuņģos ir atrastas vistu kājas no fermas atkritumu izgāztuves, skaidas un pat gumijas gabali," skaidrojusi Žunna.

Līdzīgu viedokli sarunā ar "MansDraugs" pauž Dabas aizsardzības pārvaldes vecākais eksperts, biologs Vilnis Skuja: "Mazuļu tālākā izdzīvošana ir ļoti apdraudēta. Dzīvniekiem kopā ar māti būtu jādzīvo vēl vismaz trīs mēnešus. Var jau būt arī tā, ka māte nākamajā gadā varētu nemeklēties, un bērni varētu dzīvot ar viņu vēl ilgāk. Tas mazuļiem palielinātu piemērotību dzīvei. Tagad izdzīvošanas iespējas ir minimālas."

Kā nelielu priekšrocību Vītola min to, ka Latvijas mežus neklāj bieza sniega sega, tāpēc mazuļiem var gadīties atrast kādu peli, taču jaunajiem dzīvniekiem aizvien nav pietiekami labu medību spēju. "Nomedīt zaķi vai stirnu, kas ir lūšu pamatbarība, – to dara mamma. Bērns varbūt piedalās medību procesa beigās. Ne viņiem ir saprašana, ne zināšana, ne arī fiziskais spēks un izveicība, lai notiktu sekmīgas medības."

"Silava" speciāliste raksturojusi: "Lūšiem nereti pārmet pārlieku asinskāri, nogalināšanu sporta vai azarta dēļ, un it sevišķi mednieku vidū pastāv uzskats, ka, pārlieku savairojoties, lūši noplosīs neadekvāti daudz savu medījumu dzīvnieku. Vairākām plēsēju sugām tiešām ir novērojama pārmērīga upuru nogalināšana, taču tā ir bioloģiski pamatota uzvedība ar racionāliem skaidrojumiem. Visbiežāk tā vērojama apstākļos, kad ir viegli pieejami vairāki medījamie dzīvnieki – iežogotās teritorijās, dziļos sniega apstākļos, migās esoši vairāki mazuļi. Viens no iemesliem var būt plēsēja instinkta "neizslēgšanās" – ja iežogotā teritorijā vai dziļos sniega apstākļos plēsējam pēc pirmā nogalinātā medījuma joprojām ir viegli pieejami citi medījumi, tad dzīvnieks uzreiz nepārslēdzas no medību uzvedības uz barības uzņemšanas uzvedību, bet gan turpina medīt. Normālos apstākļos pārējie medījamie dzīvnieki aizbēgtu, un plēsējs pārslēgtos no medīšanas uz barības uzņemšanu. Otrs skaidrojums ir, ka piemērotos apstākļos plēsējs izmanto iespēju ar minimālu enerģijas patēriņu un risku (jo medības tomēr arī plēsējam ir smags darbs ar potenciālu traumu risku) iegūt vairāk barības, kura tiek noglabāta, lai to apēstu vēlāk."

Viņasprāt, lūši Latvijā nerada ievērojumu apdraudējumu lauksaimniecībai, un šo dzīvnieku uzbrukumi mājdzīvniekiem konstatēti ļoti reti. "Lūši nav bīstami cilvēkiem. Pat ja tiek apdraudēti mazuļi, māte visbiežāk tos neaizstāvēs un neuzbruks cilvēkam," tā zinātniskā asistente.

Zvērkope pieļauj, ka lūsēni ēdienu var sākt meklēt jebkur citur, tuvojoties apdzīvotām teritorijām, fermām: "Pirms vairākiem gadiem man cilvēki stāstīja, ka viņu lauku mājās ābelē sēdēja lūsēns, kurš, acīmredzot, bija palicis bez mammas."

"Manuprāt, lūšus gadā šauj mehāniski noteikta limita robežās. Es neesmu pārliecināts, ka tā ir nepieciešamība, jo arī "Silava" pētnieki atzīst, ka medības uz populāciju lielu ietekmi neatstāj. Tad ir jautājums, vai nešauj lūšus šaušanas dēļ, jo pēc tam iegūst trofeju, ādu, galvaskausu," prāto speciālists Skuja, ierosinot uz laiku atteikties no lūšu medībām, lai saprastu, vai populācija tiešām palielinās un situācija kļūst saspringta.

Jautāts, vai 1. decembris kā lūšu medību sezonas sākums nav pārāk agrs datums, Skuja piekrīt: "Ir valstis, kur medību sezona ir īsāka un kur tā sākas vēlāk. Tas būtu cilvēcīgi, lai gan mednieki jau lielu daļu ir ziedojuši, jo agrāk medības sākās oktobrī. Mēs esam viena no lūšiem bagātākajām valstīm Eiropā. Citur cilvēki viņus nemedī, un lūšu skaits tur nepaliek ne lielāks, ne mazāks. Arī mēs to varētu apdomāt, lai arī tas varētu izraisīt sašutumu mednieku vidū." Žunna skaidrojusi, ka lūšu populācijai piemīt tendence regulēties pašai, bez medību iesaistes: "Atsevišķos pētījumos tiek konstatēts, ka, medību neregulētas, lielo plēsēju populācijas spēj pašas regulēt savu skaitu un izplatību, neatstājot ilgstošu nelabvēlīgu iespaidu uz apkārtējo vidi un upursugu populācijām."

Jautāta, vai kāda cita lūsene varētu uzņemties rūpes par svešiem mazuļiem, Vītola ir kategoriska: "Nē, nekad un nekādos apstākļos. Dabā mamma audzē tikai savus bērnus, citus drīzāk uztver kā iebrucējus viņu teritorijā." Viņa norāda, ka nomedītā lūšu mamma noteikti nav pirmais un vienīgais nomedītais dzīvnieks, kura dēļ mazuļi paliek vieni, taču pieļauj: "Lūšus varētu gan vēlāk šaut un ļaut bērniem paaugties. Jo ilgāk pavada ar mammu, jo lielākas ir izredzes izdzīvot. Protams, tagad izredzes ir lielākas, nekā būtu oktobrī [agrāk lūšu medības sākās 1. oktobrī – red.], jo viņi aug strauji. Varbūt tagad ir lielāks procents, kas izdzīvo, bet viņi vienalga vēl ir mazi." Taču uz jautājumu par to, vai kādu citu apdraudējumu dēļ jebkura lūšu mamma varētu tikt nogalināta, kā rezultātā viņas mazuļi paliktu vieni, zvērkope Vītola saka, ka lūšus apdraud viens: "Tikai cilvēks."