Pirms un pēc: lauku māja Valmieras pusē, kas ieguvusi otro elpu  (12)

Omulīgo lauku namiņu pamanīju kādā Facebook domubiedru grupā, kur saimniece padalījās ar ģimenes lolojumu – atjaunoto māju. Ziņkāre mocīja noskaidrot ko vairāk par šo māju, pašiem saimniekiem un atjaunošanas procesu, tamdēļ te arī vairāk par to, kāds bijis ceļš līdz gala rezultātam.

Mājas saimniece Agneta Kīta stāsta, ka nosaukums mājai ir visai skanīgs un melodisks – "Sonātes", kas ir visai zīmīgi, jo abi mājas saimnieki esot beiguši mūzikas skolu. Čaklām rokām apčubinātais lauku īpašums atrodas Kauguru pagasta Beverīnas novadā, skaistā vietā ar senu vēsturi. ''Šī ir vēsturiska teritorija, kurā atradusies paliela saimniecība ar nosaukumu ''Ancīši'', par kuru senākās ziņas atrodamas jau tālajā 17. gadsimtā.

1693. gadā senkaugurietis Lejas-Eniņa Krišjānis uzrakstījis deviņu lappušu garu lūgumrakstu ķēniņam Kārlim XI Stokholmā, kurā minējis šīs mājas: "kur iekšā trīs brāļi ar savām sievām un bērniem, kur dzīvojuši jau viņu tēvu tēvi" (H. Endzeliņš, "Skati Valmieras pilsētas, draudzes un novada pagātnē", 1932. gads), atklāj saimniece.

Taču Agneta ar dzīvesbiedru Arni pie īpašuma tikuši 2013. gadā. Pēc 15 gadu ilgas dzīves Rīgā, pienācis likumsakarīgs brīdis, kad gribējies mierīgāku dzīves ritmu. Tad arī sākuši lūkoties Valmieras virzienā, jo tur pavadīta bērnība. ''Ieraudzīju sludinājumu, ka pārdod lauku īpašumu netālu no Valmieras. Aizbraucām apskatīties un uzreiz iemīlējām šo vietu. Zināju, ka šī ir mana vieta! Necilā mājiņa ar sūnām apklāto jumtu bija paredzēta nojaukšanai, bet es tur saskatīju savas mājas. Gribēju tai dot otro dzīvi, maksimāli saglabājot vēsturiskās guļbaļķu sienas, koka dēļu griestus.'' Māja nebija apdzīvota vairākus gadus, metālu zagļi bija izplēsuši visas krāsnis, skats bijis diezgan briesmīgs, visticamāk, daudzi tikai brīnītos, kur gan radusies drosme un apņēmība to visu savest kārtībā, bet labi, ka šādi cilvēki ir, un tie labprāt ar savu veikumu iedvesmo arī citus!

Skaidrs, ka diviem cilvēkiem, kuru ikdiena nav saistīta ar māju atjaunošanu, pašiem visu paveikt nav pa spēkam. Tad nu Agneta ar Arni pieaicinājuši meistarus, ar kuriem arī, kā stāsta pati namamāte, gājis visādi. ''Šodien sevi par meistaru sauc katrs, kurš piedalījies kādas daudzstāvu ēkas siltināšanas projektā. Kaut zināšanu par elementārām ēkas būvniecības lietām viņam nav. Tomēr beigu posmu paveica kolosāli puiši no Valkas, kurus pamatoti varu saukt par ļoti labiem meistariem,'' tā par palīgiem Agneta.

Nopietns izaicinājums lauku māju atjaunošanā ir interjera iekārtošana. Tāpat kā plastmasas logi uz koka fasādes fona, tāpat arī pie autentiskas krāsniņas nepiedien plastmasas mēbeles, tāpēc gaumes izjūtai šeit ir ļoti liela loma. Tā kā Agnetai interjera dizains ir hobijs un sirdslieta, šajā posmā iztikusi saviem spēkiem, idejas meklējot un pētot internetā, žurnālos. Namamāte stāsta, ka mēbeles lielākoties nākušas no Zviedrijas, kur diemžēl veco paaudzi nomaina ''Ikea'' paaudze, kas vairs nesaprot vēsturisko mēbeļu vērtību un labprātāk tās nomaina pret lētu saplāksni un laminātu. Bet varbūt labi, ka tā, jo Agnetas mājā nu ir skaistas, autentiskas mēbeles!

Vaicājot par izaicinājumiem jeb grūtībām, ar ko nācies saskarties remontdarbu laikā, namatēvs Arnis atklāj – atrast kompromisu ar vecās ēkas esošajām sienām, griestu augstumu, izvietojumu un izveidot mūsdienu vajadzībām atbilstošas telpas. Arī Agneta piekrīt, ka vieglāk ir uzcelt māju no jauna, nevis remontēt vecu, tomēr arī šodien, kad tas viss ir aiz muguras, atzīst, ka tas ir bijis tā vērts. Jo nekad jauns mājoklis nebūs ar tādu auru, kāda piemīt senām, vēsturiskām mājām.

''Nezinu, vai tagad būtu drosme un spēks to otrreiz realizēt, jo tas tomēr ir milzīgs darbs. Tomēr labais ir tas, ka darba augļus var baudīt ilgus gadus pēc tam. Atskatoties uz padarīto šodien, esmu pārliecinājusies, ka liela daļa no panākumiem ir labu meistaru komanda. Ja būtu jābūvē tagad, nu jau būtu nepieciešamās zināšanas, lai nepieļautu kļūdas, kādas pieļāvām zināšanu trūkuma dēļ toreiz.''

Lai arī pagājuši jau trīs gadi kopš mājas iegādes, vēl nav pabeigta otrā stāva izbūve, tad ciemiņiem būs plašas telpas, kur pārnakšņot. Rindā gaidot arī kūts drupas dīķa krastā, kur gribētos uzbūvēt pirtiņu ar plašu terasi, lai vērotu saulrietus. Paši par iespaidīgajiem nākotnes plāniem vien smej, sakot – to realizēsim, kad laimēsim loterijā.

Tā kā māju ''Sonātes'' saimnieki ļoti daudz darījuši paši atjaunošanas darbos, padalās ar padomiem no pašu pieredzes. Pirmkārt, vecas mājas atjaunošanā jārēķinās, ka patiesais ēkas stāvoklis un remontdarbu apjoms atklāsies tikai remonta laikā, un parasti izmaksas ir lielākas, nekā sākumā plānots. Taču noteikti nav vērts taupīt uz ēkas siltināšanas izmaksām – vajag izdarīt to kvalitatīvi, jo pēc tam kaut ko labot maksās daudz dārgāk. Otrkārt, pirms kaut ko nojauc, trīsreiz apdomā, jo atgūt to vairs nebūs iespējams. Katra senā detaļa piedod īpašu noskaņu un auru, tāpēc rūpīgi izvērtē, vai tiešām maizes krāsni vairs nevajag, vecās mēbeles tik tiešām var dedzināt utt., iesaka Arnis.

''Skaista ir katra diena, kad pamosties no putnu treļļiem aiz loga, pa guļamistabas logu redzi stirnu pāri, mielojoties ar kritušajiem āboliem, kad pavasaros izbaudi reibinošo ievziedu smaržu un lakstīgalas pogošanu vasaras naktīs. Māju sajūta ir ik uz katra soļa, jo katrs stūrītis ir pašu izdomāts un izlolots, šeit ielikta sirds un dvēsele,'' tā par sajūtām, dzīvojot prom no pilsētas kņadas, stāsta Agneta.

Foto no mājas pirms un pēc atjaunošanas: