Vācu baronu mīlulis – hofavarts, kurš gandrīz pavisam izzuda  (1)

Lai arī par šo suņu šķirni noteikti dzirdam nesalīdzināmi retāk nekā par vācu aitu suni, hofavarts tiek minēts kā ļoti sens darba suns, kas radies Vācijā. Ārēji tā iezīmes varētu atgādināt, piemēram, Bernes ganu suni, un ar šo minējumu greizi nošauts gan nebūs. Suņu entuziastu dēļ, cenšoties atjaunot šķirni, kas savulaik gandrīz pilnībā izzudusi, Bernes ganu suns tik tiešām izmantots vairāku suņu krustošanā, tāpēc, iespējams, nezinātājs hofavartu varētu nosaukt citas suņu šķirnes vārdā. Taču arī hofavarts pelnījis saņemt uzmanību un ievērību.

Interesanti, ka suņu prasmes jau iekodētas šķirnes nosaukumā. Hofavarts (hovawart) tulkojumā no senās vācu valodas apzīmē sētas sargu, tādējādi uzsverot suņa lieliskās darba spējas un virzienus, kādos saimnieks savu mīluli var nodarbināt.

Kā liecina Lielbritānijas hofavartu kluba mājaslapā pieejamā informācija, šīs šķirnes suņi jau sen un bieži piederējuši vācu baroniem. Hofavarti bijuši lieliski, uzticami un prasmīgi sargsuņi un ganu suņi, spēdami parūpēties par ganāmpulku un savu teritoriju. Tiek minēts, ka hofavartam līdzīga suņa raksturojums rodams dokumentos no 13. gadsimta.

Senās izcelsmes dēļ suņu šķirne ar laiku teju vai izzudusi, un līdz pat pagājušā gadsimta sākumam nepastāvējis skaidrs suņu šķirnes raksturojums. Speciālisti lēš, ka tobrīd to būtu grūti nosaukt par suņu šķirni, drizāk vien pastāvēja aptuvenas norādes par suņa kādreizējo izskatu un rakstura īpašībām. Taču zoologs un suņu entuziasts Kurts Kēnigs īsi pēc Pirmā pasaules kara ķēries klāt pie suņu šķirnes atjaunošanas. To gan nenācies viegli darīt, jo Kēnigs paļāvies uz aprakstiem un zīmējumiem, kas tapuši viduslaikos un raksturojuši suņu izskatu. Viņš meklējis suņus aprakstītajās teritorijās Vācijā, lūkojot pēc mīluļiem, kas pēc iespējas precīzāk atbilstu aprakstiem. Tiek minēts, ka krustošanā izmantoti teritorijās atrastie suņi un jau esošo šķirņu pārstāvji, piemēram, kuvass, ņūfaundlends, Bernes ganu suns un citi.

Pirmais suņu metiens reģistrēts 1922. gadā Vācijā. Tiesa, prieks nebijis ilgs, jo, kā jau tas noticis ar ļoti daudzām suņu šķirnēm, mīluļu izplatību un suņu attīstības turpināšanā robu iecirtis Otrais pasaules karš, kā rezultātā daudzi sunīši gājuši bojā. Taču 1947. gadā entuziastu aizrautības dēļ hofavartu skaits lēnām pieauga, ļaujot izveidot Vācijas hofavartu klubu. Pamazām suņu izplatība pasaulē pieaugusi, aizceļojot uz Lielbritāniju un citām valstīm.

Kā jau darba suns, hofavarts būs ciets riekstiņš nepieredzējušam saimniekam, kurš nav gatavs sunim sniegt visu nepieciešamo pilnvērtīgai un labai dzīvei. Jārēķinās, ka sunim nepieciešama fiziskā slodze, tāpēc pastaigas un plašākas iespējas izkustēties hofavartam nāks tikai par labu. Lai nebūtu tā, ka suņuks vien sēž mājās, vēlams, lai mājoklim ir pagalms vai plašāki lauki, kur suns varētu izskraidīties un spēlēties.

Taču ne tikai fiziskā slodze ir tas, par ko saimniekam jāpadomā. Hofavarts ir suns, kas spēj domāt un pat pastāvēt par savu viedokli (kā jau tas darbā ar lopiem un sargāšanā notiek), tāpēc vajadzētu nodrošināt savlaicīgu socializāciju, lai suns nebaidītos no cilvēkiem, kā arī allaž rūpēties par suņa intelektuālo attīstību. Hofavartu audzētāji norāda, ka suns var veiksmīgi piedalīties adžiliti un paklausības komandu apgūšanā, kas, protams, ir process, kurā jāpiedalās arī saimniekam. Tā stiprinās saimnieka un mājas mīluļa saikni.

Lai arī hofavarta nosaukumā ietverts tas, ka suns ir labs sargs, šīs šķirnes mīluļi ir lieliski itin visā, kur tiek iesaistīti, vai tā būtu sargāšana, adžiliti, palīdzēšana cilvēkam glābšanas darbos un citas. Vairāk par visu šim mīlulim patīk darīt to, ko novērtēs viņa saimnieks, tāpēc cilvēka iepriecināšanu noteikti varētu ierakstīt hofavarta darāmo darbiņu sarakstā.

Suņi ir drosmīgi un draudzīgi, viņiem raksturīga arī instinktīva vēlme sargāt sevi un savus mīļos, taču ar pazīstamiem cilvēkiem vai ģimenes draugiem hofavarts būs pielaidīgs un laipns.

Jāpiebilst, ka hofavarts noteikti nav tas klusākais suns. Spēcīgs, dziļš rējiens šim mīlulim ir raksturīgs, un kombinācijā ar vērā ņemamo ķermeni noteikti jau vizuāli ievieš cieņu katrā, kas dodas sunim garām.

Raksturojot suņa izskatu un augumu, minēts, ka hofavarts ir vidēja lieluma spēcīgs, samērā garš dzīvnieks. Hofavartam raksturīga gara spalva, taču nereti purniņa dēļ cilvēki sunī mēdz saskatīt retrīveru. Līdzība starp abām suņu šķirnēm gan nav tālu jāmeklē, jo hofavarts, kuram ir gaiša spalvas krāsa, tik tiešām ir līdzīgs zeltainajam retrīveram.

Turpinot par spalvas krāsu, tā var būt līdzīga Bernes ganu sunim (melnās un brūnās krāsas sajaukums, taču hofavartam balti blankumi galvenokārt tomēr nav saskatāmi), kā arī pilnīgi melna vai pilnīgi gaiša. Spalva allaž ir gara, viegli viļņota un ķermenim pieguļosa, turklāt suņa kažociņš ir biezs. Purniņā gan spalva ir īsāka.

Pretēji vācu aitu sunim, kuram austiņas allaž ir stāvas un spicas, hofavartam ausis ir noļukušas.

Garo spalvu nav grūti kopt, nepieciešama regulāra tās ķemmēšana un, protams, arī suņa mazgāšana. Garā spalva vietām var būt savijusies kopā, taču to var uzmanīgi atšķetināt.

Raksta tapšanā izmantota informācija no portāliem "Dogbreedinfo", "Hovawart", "Hovawartclub".