Labākais laiks kaļķošanai ir vēls rudens, kad gaisa temperatūra vēl ir plusos, taču augļu koku kaļķošanu var veikt arī ziemā – decembrī un janvārī, kad gaisa temperatūra ir tuvu 0 oC atzīmei, norāda Latvijas Lauku konsultāciju un izglītības centra (LLKC) vecākais speciālists dārzkopībā Māris Narvils, sniedzot arī virkni padomu pašam kaļķošanas procesam.
Augļu kokus var kaļķot arī februārī vai martā, taču – tas nepasargās no mizas bojājumiem, bet noderēs kaitēkļu ierobežošanai, kā arī mazinās sūnu un ķērpju augšanu uz augļu koku stumbriem. Svarīgi – kaļķošana jāveic saulainā laikā, tad emulsija ātrāk nožūs. Mitrā laikā to nevar darīt, jo kārtīgi nenožūstot, kaļķotā kārta būs neizturīga un var viegli noskaloties.
Kam tad īsti noder kaļķošana?
Saules apdegumi. Visbiežāk tieši februārī un martā tie var veidoties uz augļu koku stumbriem un skeletzariem. Saules pusē miza dienas laikā sasilst, ātrāk beidzot miera periodu, bet naktī atdziestot, mizas audi apsalst. Šādi visbiežāk cieš saldie ķirši un plūmes.
Mizas plaisāšana. Tā rodas, ja pēc silta laika vai atkušņa iestājas spēcīgs sals. Mizai atdziestot, tā saraujas straujāk un pārplīst gareniski. Bīstamas ir plaisas, kas garākas par 10 cm – pavasarī tās obligāti jāapkopj. Sevišķi bīstamas šīs plaisas ir saldajiem ķiršiem. Šajos gadījumos kaļķošana palīdz izlīdzināt temperatūras svārstības un miza uz stumbriem plaisās mazāk.
Sala plaisas. Parasti veidojas veciem augļu kokiem pēc atkušņa, stumbriem sala ietekmē strauji atdziestot. Arī šajā gadījumā kaļķošana pasargās vecos augļu koku stumbrus no pārāk straujas atdzišanas.
Kaļķot nepieciešams ne vien vecos augļu kokus, bet arī ar augstākiem stumbriem un visus tos, kuriem vainags ir retināts, bet saule tieši apspīd stumbru un lielākos skeletzarus. Tas labvēlīgi ietekmēs, piemēram, ābeles, bumbieres, plūmes, saldos ķiršus, aprikozes un persikus. Nav nozīmes kaļķot integrētos dārzus, kur uz pundura un puspundura potcelmiem veidoti zemi vainagi, kas paši sevi noēno. Jauniem kociņiem atbalsta mietu ir vērts likt dienvidu pusē, tā pasargājot stumbru.
Kaļķojamie materiāli. Lai gan tie jau gatavi nopērkami visos dārzkopības veikalos, tos var pagatavot arī paša spēkiem. Pāris augļu kokiem pie labas veselības pietiks ar krīta vai labāk kaļķa emulsiju. Ja dārzs ir paliels, jo īpaši, ja tas ir vecu augļu koku dārzs, kaļķojamo materiālu vajadzētu gatavot no dzēsta kaļķa un vara vitriola, jo tam ir fungicīda iedarbība.
Kaļķa "pienu" iegūst, 4-6 kg kaļķa izšķīdinot sešos litros ūdens un rūpīgi samaisot. Vara sulfātu (600 g) izšķīdina litrā silta ūdens un tad atšķaida ar vēl 14 litriem ūdens. Lielāko daudzumu izšķīdinātā vara vitriola ļoti uzmanīgi lej kaļķa pienā. Otrādi to darīt nedrīkst! Liešanas laikā emulsiju pastāvīgi maisa.
Kaļķošana. Pirms kaļķošanas ar birsti no augļu koka stumbru notīra ķērpjus un sūnas, kā arī atlupušās mizas daļas. Bojātās vietas apstrādā ar brūču ziedi "Lerāns". Kaļķošanu var veikt ar otu, vislabāk tādu, kas paredzēta lielu virsmu krāsošanai. Lai pilnībā nosegtu mizas virsmu, kaļķa emulsiju klāj vairākās kārtās un vismaz līdz 1,5 metru augstumam. Dažkārt vecu augļu koku stumbru var nākties kaļķot arī augstāk. Rūpīgi nokaļķo arī skeletzarus, it īpaši atzarošanās vietas. Ja izmanto smidzināšanu, emulsija obligāti jāizkāš. Lieto rupjākās apaļstrūklas sprauslas, klāj tāpat vairākās kārtās, bet tā, lai emulsija nenotecētu. Ja kaļķošanas emulsijai klāt ir arī vara sulfāts, obligāti izmanto individuālos aizsardzības līdzekļus – tērpu, cimdus, brilles, un respiratoru.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
