Foto: Smalkais 'angļu kundziņš' Aress, kuram vienmēr ir norūpējies skatiens

Runcis Aress Evas paspārnē nonāca pirms vairākiem gadiem. Evas māsa sludinājumā ieraudzījusi kaķēnu ar īpatnējo izskatu jeb, kā Aresa saimniece saka, "mīlīgo ģīmīti". Māsa nolēmusi kaķi iegādāties, taču drīz vien pēc tam parādījusies smaga alerģija pret kaķa spalvu. "Tā nu "mīlīgais ģīmītis" nonāca pie manis un nu ir mans mīļais draudziņš," stāsta Eva.

Kā jau eksotam, runcim noteikti pienākas arī interesants vārdiņš. Eva paskaidro, ka Aress ir saīsinājums no garāka vārda, kas dots audzētavā un ierakstīts arī kaķīša pasē (Aress Campbell Charer), taču ikdienā to izrunāt esot pārāk gari un sarežģīti. Evas draugi Aresu esot nokristījuši par Aristīdu Briānu [franču politiķis – red.], kas kalpojot kā oficiālāka uzruna skaistajam dzīvnieciņam. Šogad Aress svinēs devīto dzimšanas dienu.

Jautāta, kāds ir eksotu šķirnes mīlulis, Eva uzreiz min: "Aress ir ļoti tipisks savas šķirnes pārstāvis – īsts eksots no ūsu galiem līdz astei. Viņš ir ārkārtīgi sabiedrisks, vienmēr meklēs kontaktu ar cilvēku. Ja netiks klēpī, kaut vai apgulsies blakus. Pat aiznests uz pārbaudi klīnikā, viņš mēdz uz apskates galda apvelties augšpēdus un murrāt, aicinādams, lai viņam pabužina vēderiņu." Vēl eksotam Aresam raksturīgs runātīgums: "Nākot mājās, viņa skaļo balsi dzirdu jau divus stāvus zemāk. Man ienākot pa durvīm, viņš turpina runāties – staigā man pakaļ pa visu dzīvokli un skaļi ņaud."

"Kaut arī Aress jau ir kungs gados, viņš joprojām labprāt spēlējas. Tiesa gan, viņš to darīs tikai tad, kad pats vēlēsies. Nesen nopirku viņam bumbiņas, ko padzenāt, jo draugu kaķi ar tādām labprāt spēlējas. Kad atnesu tās mājās un paripināju Aresam, viņš uz mani tikai paskatījās ar "Nu nopietni?" izteiksmi. Protams, kamēr manis nebija mājās, bumbiņas tika padzītas zem dīvāna. Tā teikt, nav jau tā, ka neinteresē, bet neies jau izrādīt," amizanto runci raksturo viņa saimniece.

Nedarbi Aresu gan nemaz neraksturo, pauž Eva. Ne tapetes, ne trauki, ne arī tualetes papīrs nav cietis no runča uzbrukumiem. Vienīgais, ka Aress var izdarīt, ir nostāties pie sienas vai dīvāna un demonstratīvi pakasīt ar ķepām, bet arī to Eva raksturo vien kā attieksmes izrādīšanu.

Protams, palūkojoties uz fotogrāfijām, ne viens vien cilvēks būs gatavs teikt, ka tas taču ir parasts Persijas kaķis, nevis īpašs eksots! Sarauktais purniņš varētu radīt tādu asociāciju, taču ar līdzīgiem apgalvojumiem arī Aresa saimniece ir saskārusies: "Manu paziņu lokā šī šķirne nav pārāk populāra – lielākoties Aresu notur par persieti. Un tas nemaz nav tik tālu no patiesības, jo eksots būtībā ir īsspalvainais persietis. Tas pats plakanas purniņš, "iespiestais" degums, lielās, skaistās, apaļās acis..." Saprotams, līdzība starp abām kaķu šķirnēm ir nenoliedzama, jo eksots radies, krustojoties Persijas kaķim un Amerikas īsspalvainajam kaķim.

Jau sākotnēji uzmanība pievērsta tieši kaķa valdzinošajam izskatam, un arī Eva nenoliedz, ka viņas mīluļa purniņā būtu saskatāmas šādas tādas izteiksmes: "Kad Aress bija pavisam mazs, viņš vispār izskatījās supersmieklīgs – maziņš, lielu galvu un mūžam satrauktu un norūpējušos izteiksmi. Pieaudzis viņš vairāk izskatās pikts un neapmierināts vai skumīgs." Taču paļauties vien uz kaķa izskatu viņa garastāvokļa noteikšanā nevar, un Aresa saimniece apstiprina: "Kaut arī eksots izskatās pēc nīgrā "Grumpy Cat", patiesībā viņš ir ļoti mīlīgs, draudzīgs un dzīvespriecīgs kaķis."

Tā kā mīlulis ir teju deviņus gadus vecs, no kuriem lielāko daļu pavadījis kopā ar Evu, varētu šķist, ka īpašais kaķīša izskats kādudien varētu kļūt par ierastu parādību, taču saimniece šo domu apgāž: "Jāteic, ka viņa neparastā "seja" joprojām nebeidz mani pārsteigt. Katru dienu varu skatīties un priecāties, cik viņš izskatās jocīgs un mīlīgs." Evas mājdzīvnieks ir iemīļots arī viņas draugu vidū, kuri novērtē gan runča izskatu, gan arī maigo un patīkamo raksturu: "Visiem viņš lien klēpī, grib mīļoties, runāties. Draugi jau zina, ka, nākot ciemos pie manis, nav vēlams vilkt melnas drēbes – kaut arī eksota spalva nav gara, tā ir ārkārtīgi bieza, un spalvu viņš dūšīgi met visu cauru gadu."

Balti pelēcīgo runci Eva raksturo kā tikai un vienīgi mājas kaķi, ārā Aress neejot, lai gan ārpasauli viņš ir redzējis ne vienu reizi vien: "Kopā esam vairākas reizes pārvākušies no viena dzīvokļa uz citu. Runā jau, ka kaķis vairāk pieķeroties mājai, nekā cilvēkam, bet šis noteikti nav tas gadījums. Aresam gan nepatīk pats pārvākšanās process, bet ar jauno dzīvesvietu viņš aprod ļoti ātri."

Aress gan nav Evas pirmais kaķis. Pirms viņa dzīvojusi kaķenīte Sibilla jeb Bille, viņa mitusi laukos pie Evas mammas. "Interesantas sakritības dēļ Bille bija līdzīgā krāsā kā Aress – gaiša ar tumšām ķepām, purniņu un astes galu kā siāmietei. Bet tā arī ir vienīgā līdzība, jo citādi šie kaķi ir kā diena pret nakti. Bille bija ārkārtīgi neatkarīga un šerpa rakstura dāma, kas vairāk dzīvojās pa lauku, medījot peles un putnus (ko pēc tam nesa uz mājām un skaļā balsī aicināja visus mājiniekus skatīties), turpretī Aress ir īsts klēpja mīlulis," abus mīluļus salīdzina viņu saimniece. Tiesa gan, arī Aress savu mednieka dabu ir parādījis, atminas Eva: "Vienu peli savā mūžā viņš gan ir noķēris. Bija interesants gadījums – pirms pāris gadiem dzīvojām lielā dzīvoklī pirmskara mājā. Virtuvē vienā stūrī grīdā bija neliela šķirba, pie kuras Aress bija pasācis "meditēt" - stundām vienkārši sēdēja un skatījās uz to šķirbu. Draugi teica – droši vien tur ir pele, bet es iebildu, ka šķirba ir pārāk maza un viņš arī neko citu nedara, tikai sēž un skatās." Ilgi gan tas tā neesot bijis, jo pavisam drīz Aress sagādājis pārsteigumu: "Pagāja pāris dienas, un reiz, atnākot mājās, es ieraudzīju šādu skatu – Aress mierīgi sēž virtuvē un mazgājas... Bet otrā virtuves stūrī, blakus viņa kastei gluži kā nohipnotizēta tup dzīva pele. Kaut kā viņš viņu bija "izskatījis" ārā. Pēc tam jau izrādīdamies arī noķēra un nokoda."

Ko Eva ieteiktu cilvēkiem, kuri vēlētos uzņemties rūpes par īsspalvaino eksotu? "Noteikti iesaku eksotu kā šķirni visiem tiem, kas vēl tikai apsver domu par kaķīša adoptēšanu. Šie kaķi ir ārkārtīgi labdabīgi, tīrīgi un kārtīgi. Nav jāsatraucas par saplēstām mēbelēm, tapetēm vai rokām – pat ļoti pārbiedēts un satraukts eksots nagus lietos piesardzīgi. Tipiskākais gadījums, kad eksots izlaiž nagus, ir aiz tīrās labsajūtas, kad ieritinās klēpī un murrā," savu uzticamo mājdzīvnieku raksturo Aresa saimniece.

"Viņš lieliski saprot vārdu "nedrīkst", tomēr reizēm demonstratīvi mēdz pārbaudīt manu pacietību, uzkāpjot uz galda vai paskrāpējot dīvānu. Bet būtībā Aress ir ļoti lādzīgs un nemēdz aizdot dusmas. Viņš nav arī ļaunatminīgs un nemēdz atriebties par tādām pārestībām kā pārāk ilga būšana vienam pašam vai negaršīga tablete, kas jāiedabū mutē," par eksotu pastāsta Eva.

"Eksotam nepatīk būt vienam, tāpēc, ja saimnieks lielāko dienas daļu nav mājās, labāk padomāt par otra kaķīša iegādi – eksots labi sadzīvo kā ar citiem cilvēkiem, tā arī ar citiem (arī citas šķirnes) kaķiem. Vēl jārēķinās ar to, ka eksota skaistās apaļās acis asaro, un tās ir regulāri jātīra ar salvetīti un siltu ūdeni. Arī kažoks prasa regulāru ķemmēšanu – kaut arī eksota spalva ir īsa, tā ir ļoti bieza, un neķemmēta var savelties kunkuļos, kas kaķim rada niezi un diskomfortu," par eksota kopšanu un paradumiem skaidro Eva. "Bet citādi eksots ir ideāls mājas mīlulis un arī mans prieks un acuraugs nu jau sesto gadu."

Uz manu nenopietno jautājumu par to, vai eksots tik tiešām ir eksotisks, Eva atbild: "Eksotiskākais Aresā laikam ir viņa izskats, citādi viņš man atgādina tādu pieklājīgu, smalku angļu kundziņu." Viņa arī piebilst, ka šis "kundziņš" ir ļoti fotogēnisks un spēj nosēdēt mierīgi, lai var uzņemt kāroto kadru. Taču par purniņa izteiksmēm Eva saka: "Bildē, no kuras puses gribi, visādi izskatās labi."