'Eu, bet smukiņš!' Kā vienacaini kaķīši kļuva par Ilzes labākajiem mīluļiem  (2)

Man kopš 10 gadu vecuma ir bijuši kaķi – mana mamma mēdz teikt, ka "Bez kaķa māja ir tukša". Daudzi varbūt nepiekristu, un visiem arī nevajag piekrist – ja cilvēks nevēlas vai nav gatavs adoptēt kaķi, tad labāk to nedarīt, jo tā ir atbildība, rūpes, tēriņi. Bet tas, ko kaķis (un citi dzīvnieki) sniedz pretī, nav objektīvi izmērāms, un katrs, kas bijis pieķēries dzīvniekam, to zina.

Kad nomira mans iepriekšējais kaķis – no patversmes pusmūžā adoptēts melnais, mīkstais, pret svešiem atturīgais, bet pret savējiem supermīļais Susnis, viņa vietā palika milzīgs tukšums. Jau tad zināju, ka ieviesīšu jaunu kaķi, bet ne uzreiz. Pagāja kāds pusgads, kura laikā es mēdzu ieskatīties dzīvnieku patversmju lapās un foruma "SAP" sadaļā "Palīdzība zvēriem", kur cilvēki meklē mājas dažādiem kaķiem. Tur pamanīju biedrību "TUTTI palīdzība dzīvniekiem", un mani uzrunāja tas, ka viņu mājaslapā bija daudz "īpašo" kaķu, kurus citur būtu eitanizējuši vai atstājuši turpat uz ielas, nevis ņēmuši uz pagaidmājām un mēģinājuši izārstēt vai vismaz apārstēt (finansiālo un praktisko iespēju robežās).

Tā kā man ļoti patīk kaķi un citi dzīvnieki, zināju, ka iemīļošu gandrīz jebkuru kaķi, tāpēc apzināti izvēlējos sniegt mājas kādam, kura izredzes tikt adoptētam ir mazākas salīdzinājumā ar citiem. Iepriekšminētajās saitēs tādu ir diezgan daudz, tāpēc izvēle bija sarežģīta. Izlēmu, ka adoptēšu kaķi no "TUTTI". Sarakstījos ar viņiem un sarunājām, ka aizbraukšu apskatīties un iepazīties ar kaķiem, kas tobrīd bija viņu aprūpē. Tur satiku vairākus kaķus, ko iepriekš redzēju viņu mājaslapā, bet joprojām bija grūti izvēlēties, kuru adoptēt. Kā jau teiciens vēsta: "Ja nevari izvēlēties – ņemt tēju vai kafiju, ņem abas." Izlēmu, ka ņemšu divus.

Mio izvēlējos tāpēc, ka viņa ir neredzīga vai vismaz ļoti vājredzīga (spriežot pēc tā, ka reaģē uz zibspuldzi, nedaudz kaut ko tomēr redz, bet ne pietiekami, lai paļautos uz redzi pārvietojoties). Viņa bija sabijusi "TUTTI" dažus mēnešus, kuru laikā viņu sterilizēja un izoperēja vienu aci, otru atstājot, jo pastāv iespēja, ka vismaz gaismu no tumsas viņa ar to atšķir. Mio toreiz bija aptuveni gadu veca. Viņai bija iekaisušas smaganas, kuras tagad ir sadakterētas, pateicoties mūsu lieliskajam "ģimenes vetārstam". Šobrīd Mio ir apmēram četri gadi.

Teo izvēlējos tāpēc, ka bija redzams – lai gan viņš ļoti tramīgs un bailīgs, tomēr ļoti vēlas, lai viņam pievērstu uzmanību un paglaudītu. Viņš bija nodzīvojis pagaidmājās pusotru gadu, faktiski izaudzis tur, jo tika paņemts no ielas. Kad Teo bija dažus mēnešus vecs un ļoti sliktā stāvoklī, vienu actiņu nācās izņemt, bet otru izdevās saglābt, regulāri pilinot un dodot zāles (kas arī bija iemesls, kāpēc viņš vairījās no cilvēka rokām – ja nu atkal pilinās un bakstīs?). Adopcijas brīdī Teo bija apmēram divus gadus vecs un jau vesels. Šobrīd viņam ir pieci gadi.

Abi kaķi ieradās manās mājās vienlaicīgi. Teo, kā jau tramīgāks, uzreiz noslēpās zem vannas un tuvākajās dienās pārsvarā uzturējās tur, iznākot tikai, lai nokārtotos kastītē, paēstu virtuvē un retu reizi izmestu inspicējošu līkumu pa dzīvokli. Mio ir daudz drošāka – viņa rūpīgi izpētīja visu dzīvokli un jau pirmajā naktī iekārtojās man blakus uz segas.

Drošāk un ātrāk gāja vietās, kur parasti bija tukšs, un uz mirkli apmulsa, ja uzdūrās kādam priekšmetam, kurš parasti tur nebija (bet ļoti ātri pielāgojās). Ar kastīti ne reizi nav bijušas problēmas – pusstundu pēc ierašanās viņa tajā nokārtojās un kopš tā laika nekādu misēkļu nav bijis, pat ja gadījies, ka kastīte uz brīdi pārvietota.

Pirms tam biju redzējusi internetā vairākus video, kuros neredzīgi kaķi ikdienā uzvedas kā "parasti" kaķi, tomēr nedaudz raizējos, kā būs ar Mio. Izrādījās, ka raizes bija pilnīgi liekas – Mio lieliski tiek galā ar visu. Viņai ir ļoti laba atmiņa un viņa ātri pielāgojas pārmaiņām, viņai ir stabils, mierīgs raksturs. Redzams, ka viņa jūtas droši, mierīgi un laimīgi. Viņas mīļākās pozas guļot ir ar ķepām gaisā, un bieži viņa guļ, izstiepusies uz muguras.

Viņa neizjūt nekādu trūkumu, ir mierīga un mīlīga, visu sev vajadzīgo atrod bez problēmām, labprāt spēlējas ar čaukstošiem papīrīšiem, ņurdēdama nes "nomedītu" zeķi un apbrīnojami prasmīgi cīkstas ar Teo, kad kādam no viņiem uznāk noskaņojums plosīties (ja nezinātu, ka viņa neredz, neticētu). Kad atveru logu (vēdināšanas režīmā), viņa uzlec uz palodzes un ošņā un klausās ārpasauli. Vispār Mio dzirde ir ļoti asa un niansēta, viņa ļoti precīzi nosaka skaņu rašanās vietu, pagriežot savas pušķīšausis skaņas virzienā, reizēm tikai vienu ausi un pavisam nedaudz, bet ļoti precīzi. Diemžēl viņas tumšā kažoka dēļ ne vienmēr var pietiekoši kvalitatīvi nofotografēt, kā viņa spēlējas.

Savukārt Teo viena palikusī acs redz labi. Neskatoties uz to, ir gadījies, ka viņš, līksmā satraukumā nēsājoties pa māju, ir ielēcis vannā, pilnā ar ūdeni, jo viņa kājas ir ātrākas par viņa domām. Teo ir kā sunītis – visu laiku staigā pakaļ, izmanto katru iespēju gulēt klēpī vai līkumiņā, virtuvē vienmēr prasa ēdienu un pārbauda, ko ēd cilvēki. Ja cilvēki ēd maizi, viņš mēģina to atņemt. Šķiet, ka grūtā bērnība ir atstājusi šādas sekas – viņu interesē VISS ēdiens, viņš mēģinās pagaršot gandrīz jebko un viņam ir kaut kāda dīvaina interese tieši par baltmaizi un kartupeļiem, bet, protams, jāizpēta arī viss cits. Teo biežāk būs tas, kurš ies "kasīties" – mēģinās izraisīt kautiņu, jo "tu ne tā man garām pagāji un vispār šī ir mana vieta (visas vietas ir manas vietas)". "Kautiņi" gan parasti nav ilgi, jo Teo ir augumā pasīks un nervozs, bet Mio ir lielāka un nosvērtāka, turklāt viņai ir lielisks džudo paņēmiens – ar būkšķi apgāzt Teo, ja viņš kļūst pārāk apnicīgs. Bet reizēm viņa pati pienāk pie Teo, apveļas uz muguras un baksta viņu ar ķepām – sak, paplosāmies? Viņi reti guļ pavisam blakus viens otram, parasti Teo ir okupējis klēpi un Mio guļ blakus. Teo kāps klēpī gandrīz visiem ciemiņiem, Mio ir rezervētāka, īpaši, ja nepazīstama balss.

Katram cilvēkam ir atšķirīga situācija un iespējas. Bet, manuprāt, apsverot ieviest mājdzīvnieku, ir vērts apsvērt arī tos "mazāk adoptējamos" – pieaugušus, bailīgus, ar kādu "trūkumu", ar kādu hronisku kaiti vai īpašām vajadzībām. Viens no galvenajiem pieaugušu dzīvnieku plusiem – jau izveidojies, nostabilizējies raksturs, līdz ar to var piemeklēt sev rakstura un dzīvesveida ziņā abpusēji piemērotāku dzīvnieku. Daudzi patversmē bailīgi dzīvnieki mājās "atveras" un kļūst par mīļuma iemiesojumiem.

Viens no iemesliem, kāpēc es izveidoju Teo un Mio feisbuka lapu, ir – lai parādītu, ka kaķi ar "īpašām vajadzībām" dzīvo gluži tāpat kā "parasti kaķi". Reizēm cilvēki jautā, kāpēc izvēlējos šādus kaķus un kā viņi ikdienā tiek galā, ir bijis arī, ka par vienaci Teo pārsteigti saka: "Eu, bet smukiņš!" Bet pārsvarā draugi un radi nebrīnās. Īpaši tie, kas abus kaķus satikuši un redzējuši "darbībā". Ja kādam šādi stāsti palīdzētu atvērt savu sirdi un mājas "īpašākam" dzīvniekam, es priecātos! Bet tas ir katra paša lēmums.