Teo un Mio - 30
Foto: Privātais arhīvs
"Ak, nabaga kaķītis, tam gan dzīvē nav paveicies," teicis ne viens vien cilvēks, ieraugot Teo un Mio. Katram no mīluļiem ir izņemta viena actiņa, dzīvnieciņi ir vājredzīgi, taču tāpat alkst cilvēka rūpes, mīlestību un uzmanību. Jā, dzīve ar šādu mīluli ir citāda, taču "tas nabaga kaķītis" to neizjūt, "MansDraugs" atklāj saimniece Ilze. Kaķi kārtīgi ēd, spēlējas, mīlinās, guļ, arī kaujas! Viņas izvēle adoptēt "īpašo" kaķīti bija apzināta, citādi šos mīluļus, iespējams, iemidzinātu. Kāda ir dzīve ar vājredzīgu kaķīti? Par to turpinājumā stāsta Ilze.

Man kopš 10 gadu vecuma ir bijuši kaķi – mana mamma mēdz teikt, ka "Bez kaķa māja ir tukša". Daudzi varbūt nepiekristu, un visiem arī nevajag piekrist – ja cilvēks nevēlas vai nav gatavs adoptēt kaķi, tad labāk to nedarīt, jo tā ir atbildība, rūpes, tēriņi. Bet tas, ko kaķis (un citi dzīvnieki) sniedz pretī, nav objektīvi izmērāms, un katrs, kas bijis pieķēries dzīvniekam, to zina.

Kad nomira mans iepriekšējais kaķis – no patversmes pusmūžā adoptēts melnais, mīkstais, pret svešiem atturīgais, bet pret savējiem supermīļais Susnis, viņa vietā palika milzīgs tukšums. Jau tad zināju, ka ieviesīšu jaunu kaķi, bet ne uzreiz. Pagāja kāds pusgads, kura laikā es mēdzu ieskatīties dzīvnieku patversmju lapās un foruma "SAP" sadaļā "Palīdzība zvēriem", kur cilvēki meklē mājas dažādiem kaķiem. Tur pamanīju biedrību "TUTTI palīdzība dzīvniekiem", un mani uzrunāja tas, ka viņu mājaslapā bija daudz "īpašo" kaķu, kurus citur būtu eitanizējuši vai atstājuši turpat uz ielas, nevis ņēmuši uz pagaidmājām un mēģinājuši izārstēt vai vismaz apārstēt (finansiālo un praktisko iespēju robežās).

kaķiskaķis

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit