Līdz šim esam atrādījuši dažādas muižas un lauku mājas, kas no sabrukšanas robežas izceltas saulītē un piedzīvo otro elpu, taču šis stāsts ir nedaudz citādāks. Stāsta galvenās lomas atveidotāja nebūt nav izbijusi dzīvojamā māja, bet gan saimniecības ēka, kas savulaik kalpojusi par mājvietu govīm, vistām un cūkām, bet nu tapusi par brīvdienu māju ''Trīs istabas''. Nosaukums nemaz nav tik nejaušs, jo vecās saimniecības mājā nu iekārtotas trīs dažādas istabas, katra savā krāsā, bet vienotā stilistikā.
Saimniecības ēka ar neparedzētu likteni
Mājas saimnieki Paula un Mārtiņš Spriņģi stāsta, ka īpašuma vēsture ir visai sena. Tuvojoties kolhoza beigu pastāvēšanai, vecāki nolēmuši dzīvot ārpus kolhoza ciemata. Meklējuši vietu, kur būvēt māju, netālu no pilsētas, tomēr, lai būtu jūtama arī lauku vide. Iespējas un vēlmes sakrita par labu zemes iegādei Sērenes pagastā (Jaunjelgavas novadā) līdzās Daugavas vecās gultnes gravai. Tā Mārtiņa ģimene 90. gadu sākumā sākusi iekārtot savu saimniecību visai gleznainajā gravas malā, tolaik nemaz nenojaušot par to, kas šeit varētu atrasties vēl pēc 20 un vairāk gadiem. Vairākus gadus, aktīvi darbojoties pašiem un celtniecības brigādēm, tika iekārtota lauku sēta ar dzīvojamo māju un saimniecības ēku. Īpašumam tika dots Mārtiņa mammas Aijas Arkliņas bērnības māju nosaukums – "Lazdāres".
Kā jau kārtīgā lauku sētā, saimniecības ēka savulaik kalpoja par mājvietu gotiņām, vistām, cūkām, vēlāk tika izmantota kā noliktavas ēka, kur atradās saimniecības virtuve, kūts, siena šķūnis un garāža. Tas viss tagad ir pārtapis par labiekārtotiem apartamentiem atpūtai laukos.
Darbs pie pārbūves
Mārtiņš atklāj, ka saimniecības ēkas atjaunošanas un uzfrišināšanas darbus uzsākuši 2015. gada augustā un tie ilga līdz nākamā gada martam. Pārbūves procesā izmantoti tie paši populārākie 90. gadu celtniecības materiāli – gāzbetona bloki. No fasādes puses ēka apšūta ar zilgani pelēcīgiem vagondēļiem, kas piešķir ēkai lauku šķūņa izskatu. Tonēšanai izmantota ekoloģiskā lineļļa, kas labi izceļ koka faktūru. Lineļļa salīdzinājumā ar antiseptiskiem līdzekļiem ir lētāka un noturīgāka, turklāt labi kalpo dekoratīvo elementu aizsardzībai, tā par izmantotajām metodēm stāsta pats darītājs Mārtiņš. Protams, ne viss darīts pašu spēkiem. Lielie celtniecības darbi tika uzticēti celtniecības brigādei no Skrīveriem, bet bijuši arī darbi, ko veikuši paši, ja vien bija laiks un zināšanas.
Ēkas, kas piedzīvo pārvērtības, ir ar pievienoto vērtību, ja jaunais harmoniski sajaucas kopā ar veco. Arī Mārtiņš ēku nebūt nav vēlējies pārvērst līdz nepazīšanai, gluži pretēji – izcelt senatnīgo un piešķirt tam jaunu vērtību. Mājas atjaunošanā bijis ne viens vien ilgs pārdomu laiks par dažādiem darbiem, piemēram, ko darīt ar sienām, grīdu un kādus materiālus izvēlēties. Tāpat visu procesu ļoti ietekmējuši finansiālie apstākļi, ne vienmēr izdodas visu īstenot pēc sākotnējām iecerēm.
''Ja sākumā bija plānotas koka grīdas, tad gala rezultātā tika izvēlēts lamināts. Tāpat arī uz laiku atlikām ideju par istabu iekārtošanu divos stāvos. Finanšu dēļ uzreiz nevarējām ielikt tādas kvalitātes materiālus, kādus sākotnēji vēlējāmies. Tomēr tas savā ziņā ir arī vērtīgi, jo nepārtraukti liek domāt un meklēt jaunus risinājumus, lai realizētu pārbūvi līdz pilnībai. Mazas un kvalitatīvas detaļas ļauj iegūt pareizo noskaņu, un jau tagad, pamazām to izmainot, nonāksim pie lielāka kopskata ar pavisam citu kvalitāti.
Lai arī smagāko darbu nastu nesis Mārtiņš, lielu artavu mājas tapšanā devusi arī Paula, Mārtiņa sieva, kura pacietusi vīra ilgo prombūtni no mājām pārbūves laikā un vēlāk arī pati aktīvi iesaistījusies ikdienas darbos. Kā saka, bez sievišķīgā pieskāriena māja būtu kā bez dvēseles.
Pārdomātais interjers
Viens no izaicinājumiem attiecībā uz lauku īpašumiem ir tieši interjera veidošana. Viens nepareizs solis un lauku īpašums zaudē savu šarmu un īpašo noskaņu, taču arī šajā sakarā nekas nav noticis nejauši, jo Mārtiņa mamma Aija parūpējusies par moderno ''country'' stilu, kas šeit piestāv kā ''kulaks uz acs''. Katrā apartamentā jūtama rūpīgi pārdomāta ikkatra detaļa, kur māksliniece Aija ielikusi savu sirdi un profesionālās zināšanas, kas iegūtas, savulaik studējot Rīgas Lietišķās mākslas vidusskolas dekoratoru nodaļā un strādājot Kandavas tehnikumā par noformētāju, ar lepnumu stāsta Mārtiņš.
Lielākā daļa mēbeļu ir piemeklētas no likvidētiem Skandināvijas viesu namiem, atsevišķas detaļas arī no vietējiem veikaliem. Tā kā stilistiski apartamentos ievērota harmonija, tad, lai krēsli neradītu monotonu iespaidu, tie ir pašu atjaunoti un pārkrāsoti. Iekštelpās ir saglabāti fragmenti, kas atgādina par veco ēku pirms pārbūves.
''Piemēram, gaitenī sienām atstāta gāzbetona raupjā faktūra, griestos – atsegtas koka sijas. Lielu pārsteigumu cilvēkos rada atpūtas telpas (bijušās kūts) griesti, kas atstāti no padomju laikiem, kad izmantoja antiseptiskos līdzekļus zaļā tonī, lai novērtu koka bojāšanās procesu. Sija virs kamīna ir atvesta no kāda simtgadīga Latgales šķūņa. Ārpusē ir piebūvēta terase un tās pergolu vasarā rotā krāšņi ziedi. To ir iecerēts atstāt bez jumta, lai istabās ieplūstu maksimāli daudz saules gaismas, un, pateicoties lielajiem logiem, rodas sajūta, ka ziedošā pļava ienāk istabā,'' ar māju iepazīstina Mārtiņš.
Māja, kur atgriezties
Skaidrs, ka jebkura lauku īpašuma atjaunošana nav joka lieta. Arī Mārtiņš ar šīs dienas domāšanu atzīst, ka, uzsākot astoņu mēnešu pārbūvi, nav nemaz nojautis, cik patiesībā daudz laika un pacietības tas prasīs. Saprotams, ka ne visi darbi vienmēr iet no rokas. ''Procesā rodas aizķeršanās, kur risinājums jāmeklē pēc iespējas ātrāk, lai tas neaizkavētu pārējos darbus. Visiem tuvākajiem cilvēkiem ieguldot laiku un spēku, pārliecinoši virzījāmies uz priekšu. Gala rezultātu spēj novērtēt visi, kas pie mums ierodas ciemos. Sākot ar kaimiņiem, beidzot ar atzītiem galvaspilsētas arhitektiem.''
Vai tagad, atskatoties uz padarīto, varētu teikt, ka vieglāks un gudrāks ceļš būtu uzcelt māju no jauna? Mārtiņš par to tik pārliecināts nav. ''Neesmu eksperts, lai apgalvotu, ka lētāk ir uzbūvēt jaunu māju. Katrā ziņā, mūsu sabiedrībā visai viegli aizmirstas vecās lietas, kuras dažreiz, mazliet uzlabojot, var sniegt vērtīgu un paliekošu mantojumu, kas sevī reizē nes arī atmiņas, kas ir nenovērtējamas.''
Lai arī Mārtiņš pats tik aizrautīgi stāsta par visu lauku mājas atjaunošanas būšanu, pats jau piecpadsmit gadus ikdienā dzīvo Rīgā un patiesībā atrodas ikdienas burzmā starp darbu un iespējām, ko piedāvā lielpilsēta, tomēr esot brīži, kuros gribas novilkt uzvalku un aizbēgt uz laukiem. ''Nepelnīti aizmirstā miera sajūta mūsdienās ir deficīts, tādēļ izvēlējos patīkamu un lietderīgu risinājumu, sakopjot veco ēku, kur baudīt saulrietus un klusumu. Ieteiktu tiem, kas raujas dzīvot uz pilsētu, padomāt un novērtēt Latvijas tīro dabu un neizmainīto apkārtni, jo Eiropā vairs nav daudz tādu vietu. Novēlu katram latvietim īstenot savu sapni par lauku sētu. Manā gadījumā sapnis nu ir kļuvis arī par manu sirdslietu,'' tā par savām izjūtām, esot starp pilsētu un laukiem, stāsta mājas saimnieks.
Foto no mājas: