Pasaulē pūkainākie sunīši, kurus tā vien gribas samīļot

Detalizētākus aprakstus par suņuku spalvu atradām arī Temzinas Pikerelas grāmatā "Suņa gars. Ilustrēta vēsture".

Pelēkas un melnas krāsas kažoks vilkušpicam ir visraksturīgākais. Turklāt tiek vēstīts, ka spalvai ir melni gali un ka tā nepieguļ ķermenim, bet gan ir spuraina un taisna. Ap galvu un pleciem tā veido ko līdzīgu krēpēm, paspilgtinot vilkušpica valdzinošo izskatu. Spalva ir bieza, un šādu sunīti viņa draudzīgā un rotaļīgā rakstura dēļ būs patīkami samīļot un glaudīt.

Kamēr zinātāji strīdas, no kuras valsts – Nīderlandes vai Vācijas – suns ir cēlies, vilkušpics iekarojis daudzu cilvēku sirdis tieši ar savu mīlīgo izskatu un draudzīgumu. Uzticams mājas sargs, draisks bērnu biedrs un saimniekus mīlošs – tāds ir pūkainais vilkušpics.

Tiesa, suņa izteiksmīgais kažoks, ko ievēro teju ikviens cilvēks, nav piemērots dzīvei karstos laikapstākļos, un vislabāk suns jūtas vēsākās dienās un pat sniegā. Taču komunikāciju ar cilvēku piemērotie laikapstākļi nevar pārspēt, jo vilkušpics ir sabiedrības dvēsele, kurai ir ļoti vajadzīgs cilvēka tuvums un komunikācija.

Lasīt vairāk

Lai arī, iespējams, Pomerānijas punduršpicu jeb pomerānieti ierasts redzēt kažociņā ar brūnu nokrāsu, patiesībā sunītis sastopams arī bēšā un tumšākā krāsā. Kažoks ir biezs, un suņa spalva ir gara un taisna. Īpaši jauku skatu tā veido ap suņa galvu, radot tādu kā šallīti jev apkakli.

Punduršpics, saukts arī par pomerānieti, savu vārdu guvis no Pomerānijas apvidus, kas atrodas mūsdienu Polijas un Vācijas teritorijā. Senāk punduršpici bijuši nedaudz lielāki un varēja sasniegt teju 15 kilogramus lielu svaru, lai gan pašlaik punduršpici sver divus līdz trīs kilogramus.

Pomerānieši kā šķirne dažās organizācijās atzīta jau 19. gadsimta beigās. Īpaši populāra tā bija Anglijā, kuras kenelklubs sunīšus atzina jau 1888. gadā. Protams, punduršpicu popularitāti sekmēja arī Karalienes Viktorijas veiksmīgā suņuku pavairošana.

Parasti punduršpici ir draiskulīgi cilvēku mīļi, kuri labi saprotas arī ar citiem suņiem, taču būšana kopā ar savu ģimeni viņiem ir vissvarīgākā. Viņiem patīk rotaļāties un pavadīt laiku ar cilvēkiem, un, ja gadīsies kāds svešinieks līdzās, savu saimnieku aizstāvēs, aizrautīgi riedams.

Lasīt vairāk

Pekinieša spalva mēdz būt dažādās krāsās, taču tā allaž būs vidēji gara un taisna. Turklāt sunīša izskatu papildina tādas kā krēpes jeb garākas spalvas "šallīte", kas klāj pekinieša plecus. Spalva ir bieza un mīksta, turklāt klāj visu mīluļa ķermeni.

Pekinietis ir mierīgs, samērā kluss suns, salīdzinot ar citām mazajām šķirnēm. Tas var dienas lielāko daļu pavadīt arī viens, kompānija un lieka uzmanība obligāti nav nepieciešama, bet, kad saimnieks mājās, neatkāpsies no viņa ne soli. Šis skaistais ķepainis ir lielisks sabiedrotais senioriem tieši savu pielāgošanās spēju dēļ. Kinoloģe Maiga Dzērvīte dalās pieredzē, kā ir dzīvot kopā ar pekiniešiem, cik labi tie satiek ar mazbērniem un kāpēc šīs šķirnes suns piemērots mierīgai dzīvei kopā ar senioru.

Pekinietis ļoti mīl savu saimnieku, pielāgojas viņa dzīves ritmam un neprasa sevis dēļ mainīt dzīves paradumus un grafiku. Ir gatavi saimnieka dēļ atdot savu dzīvību un ir draudzīgi ar citiem mājas viesiem, lai gan sākumā, iespējams, būs bailīgs. Viņš labi izjūt cilvēka auru, stāsta kinoloģe.

Lasīt vairāk

Arī čau čau šķirnes sunīši, šķiet, visbiežāk redzami tieši brūnā kažoka krāsā, lai arī viņiem var būt arī pavisam gaiša spalva. Tiesa, brūna krāsa čau čau mīluļa kažociņā rada asociācijas ar lielu lāci (par citiem suņiem, kas atgādina šo dzīvnieku, lasiet šeit). Šīs šķirnes suņiem raksturīgi pat divi kažoka veidi. Viens ir asspalvains, kad spalva ir raupja, bieza un taisna, taču nepieguļ ķermenim. Otrs variants ir gludspalvains kažoks ar plīšam līdzīgu spalvu, kura ir taisna un nepieguļ ķermenim.

Raksturojot čau čau sunīšus, nevar nepieminēt leģendas, kas saistās ar viņiem. Šo mīluļu īpašā pazīme ir zilganīgās krāsas mēle, un nostāsti vēsta, ka to suns ieguvis, laizot uz zemes nokritušos zilās debess gabalus. Turklāt leģendas ir tikpat senas, cik paši sunīši, jo pirmās liecības par čau čau rodamas jau pirms mūsu ēras.

Lai arī bezgala skaists un valdzinošs, čau čau nav suns jebkuram saimniekam. Būdams gana sarežģīts un neatlaidīgs raksturā, suns var izdomāt saimnieku neklausīt, un būs jāiegulda milzu darbs, lai cilvēks varētu savaldīt savu suni. Taču ne viss ir tik tumšās krāsās, jo, ja reiz ieguvis saimnieka uzticību un ar cilvēku izveidojis lielisku saikni, čau čau būs apburošs un paklausīgs mājas mīlulis, kas saimnieka teikto ņems vērā un neiespītēsies brīžos, kad tas nav vēlams.

Lasīt vairāk

Ja ielās redzi baltu un pūkainu suni, uz mata kā to, kas redzams fotogrāfijā, vari būt drošs, ka tas ir samojeds, dziedošais skaistulis. Samojedi no citiem mīluļiem atšķiras ar to, ka viņi vienmēr būs gaišā kažoka krāsā. Vai tā būtu spoži balta, krēmkrāsas, varbūt vietumis manāma iedzeltena nokrāsa, tumšas notis samojeda spalvā vis neatradīsi. Tā var būt arī viegli sudrabaina (sevišķi spalvas galos), piešķirot sunītim vēl īpašāku veidolu. Spalva ir mīksta un nepieguļ ķermenim.

Tos, kuri ar samojediem, mīļi dēvētiem par sammijiem, vēl nav pazīstami, nereti samulsina šķirnes nosaukums. Rodas asociācijas ar krievu valodas vārdu "самоeд", ko varētu tulkot kā pašēdājs. Paraugoties uz piemīlīgo un draudzīgo kuplā, sniegbaltā kažociņa īpašnieku, grūti iedomāties, kā šo vārdu varētu ar viņu sasaistīt. Patiesībā šķirnes nosaukums esot cēlies no ņencu vārda "Saam-jedna", kas nozīmē "Sāmu zeme". Baltie suņi savulaik bijuši šīs ziemeļu tautas uzticami draugi, pat gulējuši ņenciem blakus un kalpojuši par "sildītājiem".

Jau iepriekš esam vēstījuši par samojediem, uzzinot arī audzētājas pieredzes stāstu par šīs šķirnes mīluļu ikdienu. "Sammijs – tas ir īsts draugs arī brīžos, kad pārējā pasaule nesaprot. Suns, kurš var dzīvot it visur, pieņemt jebkādu saimnieka dzīvesstilu un piedalīties gandrīz visās aktivitātēs. Galvenā prioritāte samojeda dzīvē ir rūpēties par savu ģimeni un piedalīties it visā ar lielu prieku," toreiz stāstīja audzētāja Ramona Kārkliņa.

Lasīt vairāk

Ņūfaundlends (saukts arī par ņūfaundlendieti) galvenokārt redzams melnā vai brūnā kažoka krāsā, taču ir pieļaujami arī izņēmumi, proti, balti plankumi uz suņa krūtīm, ķepām un astes gala. Savukārt šādus pašus suņus, kuru kažokā lielākoties redzama balta krāsa ar melniem plankumiem, sauc par lendsīriem (plašāk par šiem mīluļiem lasi šeit). Salīdzinot ar pārējiem suņiem, ņūfaundlenda kažoks ir līdzens, bet arīdzan biezs. Glaudot suni, cilvēka roka spalvā pilnīgi noteikti var "pazust".

Ņūfaundlends izskatās liels un draudīgs, taču patiesībā galvenokārt ir ārkārtīgi draudzīgs un lielisks ģimenes suns. Jā, arī liela izmēra dzīvnieki var justies kā mazi klēpjsunīši, un ņūfaundlends, iespējams, to vēlēsies attaisnot. Lai arī lielais augums var radīt šķēršļus un iespaidu, ka salīdzinājums ar ziloni trauku veikalā ņūfaundlendam ir vairāk kā raksturīgs, mīlulis ir uzmanīgs akurāts, tiesa, reizēm arī straujš un neprognozējams. Piesardzības dēļ ņūfaundlendu nereti raksturo kā uzmanīgo milzi. Interesanti, ka ņūfaundlends būs piemērota izvēle dzīvošanai šaurākā mājoklī, ja vien no ikdienas rutīnas netiks izslēgtas regulāras pastaigas.

Suns gan diezgan daudz siekalojas, tāpēc ar to jau laikus ir jārēķinās. Taču atbildīgam un godprātīgam saimniekam tas nebūt nešķitīs kā šķērslis!

Šis ir viens no tiem mīluļiem, kuru izskats tā vien aicina paņemt sunīti rokās un cieši jo cieši samīļot. Tas tāpēc, ka garā spalva un piemīlīgais izskats atgādina nevis dzīvu sunīti, bet gan visai prasmīgi radītu rotaļlietu.

Frizē bišons jau izsenis bijis cilvēku kompanjons, un daudzo saimnieku izvēli tik tiešām nevar apšaubīt. Simpātiskais izskats, patīkamais raksturs un kopējā aura, kas mīluli visur pavada, frizē bišonam piešķir teju vai visas pozitīvākās īpašības, kādas vien mājas mīlulim var piemist.

Augumā mazs, lustīgs sunītis ar sprogainu kažociņu, kas allaž ir baltā krāsā, taču, sunīšiem piedzimstot, var būt arī šampanieša krāsā. Tas gan ar laiku mainās. Turklāt spalva turpina augt, tāpēc tā regulāri jāapcērpj, un te nu ļauta vaļa saimnieku vēlmēm un izdomai. Protams, nevar pārspīlēt, taču prasmīga meistara rokās sunītis kļūs par valdzinošu dzīvu būtni ne tikai saimnieku, bet arī apkārtējo cilvēku acīs. Garāmgājēji uz šo skaistuli atskatīsies!

Tāpat jāpiedomā pie tā, lai spalva netraucētu sunītim labi redzēt un nenosegtu viņa actiņas. Taču, ja mīlošs saimnieks par to visu būs parūpējies, viņa mīlulis izskatīsies gluži kā balts, pūkains mākonītis, kas skraida turp un atpakaļ, priecēdams itin visus ģimenes locekļus. Iespējams, kāds saskatīs līdzību arī ar mazu aitiņu.

Senangļu aitusuns jeb bobteils var lepoties ar pelēkiem, sirmiem, zilpelēkiem toņiem. Kakls, pleci un pavēdere ir balta, taču var būt ar plankumiem. Pārējā spalva vienkrāsaina, visbiežāk tā būs tumšā krāsā. Interesanti, ka sunītim var būt balti "zābaciņi" jeb balti iekrāsojušās ķepas. Spalva ir taisna, raupja, pinkaina, nedaudz atšķiroties no pārējo mīluļu kažociņiem.

Bobteils senāk izmantots kā veikls un apķērīgs gans, galvenokārt darbodamies ar liellopiem un aitām. Kā rakstījusi Pikerela, Londonā 19. gadsimtā ieviests nodoklis par mājas suņu turēšanu, taču tas neesot attiecies uz darba suņiem. Tā iemesla dēļ aitusuņiem nogrieztas astes, tādējādi iegūstot bobteila nosaukumu (no angļu valodas vārda "bobtail" - apgriezta aste).

Šīs šķirnes mīluļiem raksturīgs patīkams temperaments un brīnišķīgs raksturs, kas laika gaitā padarījis šos suņus par īpaši populāriem savā dzimtenē - Anglijā. Arī bobteiliem, kas raduši strādāt, raksturīga rotaļība un līdzināšanās suņu pasaules klauniņiem, taču, kad vien nepieciešams, suns sargās sevi un savu ģimeni. Var gan gadīties, ka bobteils vēlas ganīt arī ģimenes locekļus, taču ar savlaicīgu apmācību un skaidriem noteikumiem viņš noteikti kļūs par lielisku mājas mīluli un draugu gan jaunākajiem, gan vecākajiem ģimenes locekļiem.

Redzot šo sunīti, noteikti daudziem prātā rodas salīdzinājums ar slavenajām filmām un seriāliem par Lesiju. Tik tiešām, tieši garspalvainais kollijs (atšķirībā no citiem kolliju tipa suņiem) ir kļuvis par galveno varoni, kuru ar Lesijas vārdu zina visā pasaulē. Te liela nozīme, saprotams, bijusi arī autoram Erikam Naitam. Kollija kažoks ir izteiksmīgs un zīmīgs, tas allaž būs trīskrāsains (ticams, ka vislabāk zināmais krāsu salikums ir balts, brūnīgsnējs un pelēks/melns). Kollijam raksturīgas arī garas, elegantas "krēpes", kas izvietojušās ap kaklu un pleciem. Garā, pūkainā spalva sedz visu sunīša ķermeni, tostarp arī kājas un asti.

Lai arī izsenis šī suņu šķirne izmantota ganībās, arvien vairāk, iespējams, palielinoties Lesijas popularitātei, kollijs iemantojis uzticama mājdzīvnieka godu. Kollijs ir ļoti gudrs, apķērīgs, ātrs un veikls, kā jau vēsta ekranizētie stāsti par Lesiju. Suņi ar lieliskiem panākumiem var piedalīties dažādās paklausības un veiklības sacensībās, gūstot atzinību.

Iespējams, garā un spožā kažoka radīšanā kādā brīdī iesaistījies arī krievu kurts, taču par to speciālistu domas dalās, rakstījusi autore Pikerela. Pastāv arī uzskats, ka Krievijas cari likuši krustot šo šķirņu sunīšus. Kurts varētu būt ietekmējis arī spico ķīļveida galvas formu.

Kolliji ir zināmi kā saimniekam uzticīgi, paklausīgi, draudzīgi suņi, kuriem ir ārkārtīgi maiga daba. Tiesa, ka nepieciešams, kollijs var arī parādīt "radziņus" un aizstāvēties.