Foto: Privātais arhīvs
Strādājošā studente Zanda Indriksone palīdzēt peļu junkuriņiem sāka pirms aptuveni diviem gadiem. Lai arī ne vidusskolā, ne universitātē viņa padziļināti nav mācījusies par dzīvniekiem, zināšanas un izpratne par kaķiem, viņu raksturu un veselību radusies no pieredzes. Jautāta, cik kaķīšiem viņa šajā laika posmā palīdzējusi, Zanda saka – aptuveni 350 kaķiem. Kad saskaitu, ka sanāk vidēji katru otro dienu pa kaķītim, viņa smaidot apstiprina – jā.

Kā kaķi nonāk pie Zandas? Esot vairāki veidi, viens no tiem – visai vienkāršs: "Piemēram, es eju pa ielu, ieraugu kaķi un nevaru viņam paiet garām." Tā varot notikt jebkurā dienā, pat tad, ja Zanda dodas savās dienas gaitās. Viņa piemin kādu gadījumu, kad devusies ciemos pie draudzenes, bet pa ceļam redzējusi kaķīti, kas gulējis zem svešas automašīnas motora pārsega. "Nodomāju, ka jāiet viņam garām, jo es taču eju ciemos. Tomēr sapratu – nē, jāpieiet klāt, jāpaskatās. Ja būs mežonītis, tad neko, bet, ja būs mīļš, tad domāšu tālāk." Izrādījies, ka dzīvnieciņš bijis mīļš, taču ļoti vārgs, vien pacēlis galviņu, ieņaudējies un turpinājis gulēt. Zanda paņēmusi viņu savā aprūpē un drīz vien atradusi jaunas mājas. Vēl kaķīši pie gādīgās Zandas mēdz nonākt no citiem labvēļiem, kuri atraduši novārtā atstātu dzīvnieku un zina, ka Zanda mīluļiem palīdz.

Agrāk palīdzēju mežonīšiem, taču tas bija pārāk grūti. Jutos kā kaķu psihologs. Dažus no viņiem gan izdevās pieradināt par mājas kaķiem.
Zanda Indriksone

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!