'Ideāls suns slinkam cilvēkam'. Seniors Guči, kurš Vācijā jūtas kā karalis

"Kādu dienu pirms drusku vairāk nekā 11 gadiem mans jaunākais dēls uzaicināja mani aizbraukt "tikai paskatīties" sunīti, ko bija atradis kādā Rīgas suņu klubā. Un tā mūsu mājās ienāca Gučītis jeb, kā pasē rakstīts, Grand Gucci. Tā bija mana dēla izvēle. Mazs, jauks, melns franču buldodziņš ar smieklīgi lielām ausīm un īsām, līkām kājelēm. Nekad agrāk nebiju domājusi, ka franču buldogs ir tik īpašs suns. To saprot tikai tie, kam viņš ir. Daudziem ir maldīgs priekšstats par franču buldogiem, jo viņu ārējais izskats daudziem liek domāt, ka šie suņi ir bīstami, dusmīgi, aizdomīgi un nedraudzīgi. Patiesībā franču buldodziņi ir mīļi, vienmēr gatavi dauzīties, aizrautīgi, gudri, rotaļīgi un pilnīgi ideāli ģimenēm ar maziem bērniem. Un, lai arī viņu krūtīs sitas drosmīga sirds, viņi ir jūtīgi un maigi.

Stress pēc dusmīgas sabāršanas par kādu nedarbu vai vizīte pie suņu daktera parasti izpaudās kā ar blaugznām noklāts melnais kažociņš. Franču buldodziņi ir ļoti greizsirdīgi un vienmēr grib būt uzmanības centrā. Viņiem patīk viesi un viesoties. Kādreiz par nepelnītu iestumšanu vannasistabā, kamēr pie mums izciemojās mazi un no suņiem bailīgi bērni, Gučītis neapmierinātību izrādīja ar uzrūkšanu vai nemitīgu "raudāšanu", kamēr mazie ciemiņi aiziet, jo lielākoties no Gučīša baidījās nevis bērni, bet viņu mammas. Tāda tik jokaina "raudāšana" maza bērna balsī, man liekas, piemīt tikai franču buldodziņiem.

Jā, viņi spēj būt spītīgi neatlaidīgi, kad jāizlūdzas kas garšīgs, ko mēs ēdam. Un tad ir pilnīgi vienalga, vai tas ir gurķis, banāns, sīpols, salāts vai kas cits. To vajag dabūt. Gučīts ļoti labi apzinājās, ka gulēt uz dīvāna viņam nav atļauts, tāpēc īsi pirms manas ienākšanas mājās, dīvāns tika atstāts. Par to liecināja vien iesildīta vietiņa. Franču buldodziņiem ir ļoti jutīgas, mazas kājeles, tāpēc vienmēr jāuzmanās, lai, lecot no dīvāniem un pa trepēm, tās nesatraumē.

Gučītis ļoti mīl cilvēkus, pilnīgi visus, bet bērni viņam ir kas īpašs. Uz ielas raudošs mazs bērns var apstādināt Gučīti un likt vēl ilgi noraudzīties pakaļ. Man nekad nav bijis satraukums vai šaubas, ka saskarsmē ar bērniem Gučītis varētu kļūt agresīvs vai dusmīgs. Vienīgi dauzonīgs.

Gučītis nav pārāk liels ūdens baudītājs. Kādreiz braucām staigāt gar jūru, bet pārāk liela interese par peldēšanu viņam nav. Vienu reizi ieskrēja par dziļu un dabūja lielu izbīli.

Jau divus gadus Gučis ir Vācijas iedzīvotājs. Viņam ir ārzemju pase ceļošanai un, protams, čips, jo ceļojam diezgan regulāri, un vienā virzienā uz Latviju tie ir 1700 kilometri. Jāsaka gan, ka vēl ne reizi mums nav bijušas nekādas problēmas suņa dēļ uz robežas. Mašīnas aizmugurē Gučītim tiek iekārtota plaša vieta, tiesa gan, bez speciāla būra, kas Vācijā ir diezgan populārs, ja jābrauc lielāki attālumi. Parasti mums sunim ir līdzi pudele ar dzeramo ūdeni, barība, papīra salvetes, taču arī tā nav problēma Vācijā. Kafejnīcā uz autobāņa var pilnīgi mierīgi palūgt ūdeni arī savam sunim, un jums atnesīs spoži nospodrinātu bļodu ar ūdeni. Jāsaka gan, ka Gučis lielāko daļu ceļa guļ un neprasa ne ūdeni, ne barību. Vienīgais, ko regulāri darām, – ļaujam ik pēc laika izlocīt kājas un atstāt "vēstulītes" dažādu valstu četrkājainajiem draugiem.

Gučim ļoti patīk braukt ar auto jau no kucēna laikiem. Vienalga, uz kurieni, galvenais – būt kopā ar mums. Tas franču buldogam ir vissvarīgākais. Esam ceļojuši ar Guči arī uz Prāgu un pagājušajā vasarā desmit dienas pa Bavāriju. Tad bija +30 grādus karsts, Guči veldzējās mazajos ūdens kanālos gar ielas malu. Pats ieleca un tajos sēdēja. Protams, ne vienmēr Vācijā var palikt hoteļos un viesu namos ar suni, tāpēc to noskaidrojam uzreiz, kad rezervējam numuriņu. Lielākoties gan problēmu nav. Galvenais, lai suns neguļ gultā un netraucē pārējos viesus. Gučis ir iemācījies palikt viens un prot gaidīt.

Šo divu gadu laikā neesmu redzējusi te nevienu pamestu vai klaiņojošu suni. Sākumā nevarēju pierast, ka suns drīkst iet līdzi saimniekam restorānā, kafejnīcā un pat lielveikalos. Protams, ne pārtikas veikalā. Latvijā suns gaida saimnieku mājās, kamēr viņš brauc ciemos vai iepirkties. Vācijā suns dodas līdzi. Protams, suņi smuki uzvedas un gaida. Lielāko pilsētu ielu malās ir kastītes ar plēves maisiņiem un iespēja visu smuki sakopt aiz sava sunīša.

Ar Guči iepirkties neejam, jo viņš neprot būt tik pacietīgs un parasti ap sevi izraisa haosu ar savu nepacietību un čīkstēšanu. Ar Guči esam bijuši pat zooloģiskajā dārzā, tajos var iet ar suni. Bija interesanti vērot, kā dzīvnieki reaģē uz Guči, un arī viņam tas bija satraucošs piedzīvojums, viņš ļoti vēroja visu. Esmu redzējusi veikalus vai vietas, kur ar sunīti iet nedrīkst. Tad pie durvīm ir, piemēram, suņa bilde un uzraksts "Tev jāgaida laukā". Bet tas viss tiek pasniegts joku formā.

Tā kā Gučim ir jau cienījams vecums, tad esam bijuši arī pie vācu dzīvnieku daktera. Lai arī Gučis slikti redz un viņam ir veselības problēmas, kas saistītas ar gremošanu, vācu dakteris viņu uzteica par perfektiem zobiem tik cienījamā vecumā. Tagad savus braucienus plānojam, ņemot vērā to, kā viņš jūtas, un bieži vien lielākus plānus atliekam uz nākotni, kad Gučītis būs labākos medību laukos.

Kad pārcēlos uz dzīvi Vācijā, tad pirmais, ko mans draugs pateica, bija: "Tavs suns, protams, brauks kopā ar tevi." Tā bija mana pirmā pieredze par attieksmi pret suņiem Vācijā. Dažreiz mani izbrīna arī mani vācu klienti vai vācu draugi, kuri saka: "Ņem suni līdzi uz darbu." Tas ir ļoti patīkami. Vācijā daudzās firmās un kompānijās atļauts ņemt suni līdzi uz darbu. Tas, protams, atkarīgs arī no vadības. Tiek uzskatīts, ka cilvēkiem tas rada mājīgu atmosfēru un pozitīvas emocijas. Arī Gučis ir bijis pāris reizes līdzi manam draugam uz darbu birojā."