Septiņi simpātiski suņi ar skaistākajām bārdiņām un ūsiņām

Paskatoties uz dažādiem sunīšiem, noteikti rodas arī citādas asociācijas un līdzības. Piemēram, cilvēki pat tiecas teikt, ka ir suņi, kuri smaida, un ar tādiem sunīšiem un to aprakstiem var iepazīties šeit. Savukārt citi, piemēram, franču buldogus un citus brahicefālus suņus sauc par tādiem, kuri it kā ieskrējuši sienā, jo šiem dzīvnieciņiem ir daudz plakanāks purniņš.

Turpretim citi dažādo šķirņu pārstāvjus nemaz neatšķir un visus vācu aitu sunim līdzīgos mīluļus sauc par slaveno seriāla varoni Reksi. Par citiem Reksim līdzīgiem suņiem var lasīt šeit.

Patīkams kažoks, lielisks raksturs un vēlme būt kopā ar cilvēku – ko gan vēl vairāk no četrkājainā drauga varētu vēlēties? Visas šīs īpašības savienojušās arī Tulearas kotonā. Šo mīluli savulaik varēja atļauties vien bagātākie Madagaskaras iedzīvotāji.

Tiek uzskatīts, ka Tulearas kotons radies Madagaskarā, kur savulaik iebrukuši franču kareivji. Taču vien pēdējās desmitgadēs par šo suņu šķirni var runāt kā par visai zināmu ārpus Madagaskaras salas robežām.

Šie suņi tika uzskatīti par visai ekskluzīviem mājdzīvniekiem, un par viņiem rūpējās vien bagātākie Tulearas iedzīvotāji. Jāpiebilst, ka Tuleara ir reģions Madagaskarā, tamdēļ šķirnes nosaukumā iekļauts izcelsmes vieta.

Lai arī kopumā Tulearas kotons ir diezgan reti sastopams mīlulis, šis fakts nav traucējis mazajam suņukam nopelnīt oficiālā Madagaskaras suņa titulu.

Lasīt vairāk

Gluži kā mākonis uz zemes – tā var raksturot baltās krāsas Maltas sunīti. Šīs suņu šķirnes pārstāvji ir draiski kompānijas mīluļi, ar kuriem paspēlēties tīkos ne viens vien ģimenes draugs un mājokļa viesis. Gadsimtu laikā Maltas sunīšus iemīļojuši karaļnamu pārstāvji, un arī mūsdienās jautrie suņi nav zaudējuši savu popularitāti.

Lai arī pavisam precīzu liecību par šīs šķirnes suņu rašanos nav, tiek pieļauts, ka par izcelsmes vietu vēstī šķirnes nosaukums – Maltas sunītis (angļu valodā – "Maltese"). Tas norāda uz Maltu, valsti un salu Vidusjūrā. Taču tiek pieļauta arī iespēja, ka suņi radušies pavisam netālu, proti, Itālijā. Taču vēl citi uzskata, ka patiesībā suns radies Āzijā. Skaidrojot veidu, kā suns ir radies, tiek minēts, ka krustojušies divu veidu suņi – šici un spanieli.

Būtiska sunīšu iezīme ir acu asarošana, kas var veicināt suņa purniņa iekrāsošanos brūnā krāsā. Protams, jāpievērš uzmanība arī tam, cik tīrs ir suņa purniņš pēc ēšanas un vai tas nav iekrāsojies ēdiena krāsā, taču īpaši acu asarošana var ietekmēt arī suņa veselību. Tāpēc par to, kā labāk rūpēties tieši par Maltas sunīša acīm, ieteicams konsultēties ar veterinārārstu.

Maltas sunītis tiek raksturots kā dzīvīgs šunelis ar lielu mīlestību pret cilvēkiem. Viņam ļoti patīk atrasties cilvēku kompānijā, turklāt suņi ir gana bezbailīgi, lai teju ikvienu cilvēku uztvertu kā potenciālo draugu un rotaļu biedru.

Lasīt vairāk

Iespējams, redzot šo sunīti, teiksi, ka tas taču ir parasts jauktenītis! Taču tā vis nav, jo Polijas zemienes aitusuns ir atsevišķa suņu šķirne ar savu vēsturi, turklāt tā ir viena no senākajām šķirnēm Polijā, kur to uzskata par tādu kā sava veida nacionālo simbolu.

Skaidrojot suņu šķirnes rašanos, tiek minēts, ka Polijas zemienes aitusuns varētu būt puli radinieks, daļēji attīstoties no šīs šķirnes dzīvniekiem. Citi suņi krustoti ar puli, tādējādi ar laiku radot suņus, kurus mūsdienās zinām kā Polijas zemienes aitusuņus. Krustošanās notikusi 16. gadsimtā Polijas un Pomerānijas (reģions starp Poliju un Vāciju) teritorijā, un pamazām suņu ieguvuši šobrīd redzamo izskatu un īpašības.

Šķirnes aprakstos tiek minēts arī kāds interesants gadījums, kad 1514. gadā poļu kuģis ceļojis no Gdaņskas uz Skotiju. Kuģis ceļā devies ar graudiem, kurus iemainīt pret skotu aitām, un sešiem Polijas zemienes aitusuņiem, kuri palīdzētu savaldīt aitas. Taču kāds gans, ieraudzījis interesantos suņus, vēlējies iemainīt vienu aunu pret dažiem četrkājainajiem draugiem. Tā nu vienošanās notikusi, ceļotājiem līdzi aizvedot aunu un avi, bet ganam nododot trīs suņus – divas mātītes un vienu tēviņu. Tiek uzskatīts, ka šie suņi ir vēlāk radušās suņu šķirnes – bārdainā kollija – "vecāki".

Lai arī pasaulē šī suņu šķirne nav tik ļoti izplatīta, dzimtenē tā ir gana zināma un pat uzskatīta par tādu kā neoficiālo nacionālo Polijas suni.

Lasīt vairāk

Vesthailendas baltie terjeri izceļas ar dzīvīgumu un sirsnīgo dabu. Šīs šķirnes suni par savu mīluli izraudzījusies tulkotāja Krista Sprūde. Tā kā viņa strādā mājās, Cēzars sastāda viņai jautru kompāniju visas dienas garumā. Aktīvais ķepainis piespiež uz brīdi atrauties no rakstu darbiem, lai dotos pastaigā un izvēdinātu galvu.

Krista stāstīja: "Vestijiem ir ļoti smuks balts kažociņš, kas prasa arī regulāru un īpašu kopšanu. Ikdienā sunim ir regulāri jāmazgā kājas un vismaz reizi nedēļā arī kažociņš, lai viņš vienmēr būtu balts un smuks. Mēs savu Cēzaru mazgājam ar speciālajiem profesionālajiem suņu kopšanas līdzekļiem, lai spalva vienmēr būtu spoži balta un spīdīga.

Ik pēc trīs vai četriem mēnešiem Cēzars apmeklē suņu frizieri, kurš viņu apcērp un sapucē atbilstoši šīs šķirnes vēlamajiem izskata "parametriem". Lai spalva būtu spīdīga un gluda, kažociņu vēlams arī regulāri ķemmēt, kaut gan tam ne vienmēr atliek laika. Ziemas periodā mēs cenšamies viņu nevest pie friziera un necirpt, citādi ir jāvalkā speciālie suņu apģērbi, jo šie suņuki ir jutīgi pret aukstumu."

Lasīt vairāk

Vai ir daudz suņu šķirņu, kuru popularitātes veicināšanā liela loma bijusi aktierim Džekam Nikolsonam? Briseles grifons ir viens no tādiem suņukiem. Saukts arī par "pērtiķa seju", augumā mazais suņuks ir rets, taču ārkārtīgi darbīgs četrkājainais draugs, kuru bija iemīļojusi arī Beļģijas karaliene.

Briseles grifoni, bieži saukti vienkārši par grifoniem, radušies Beļģijā. Tur viņi bija un joprojām ir plaši pazīstami kā uzticami darba suņi, kas teju jebkuru vietu pasargās no žurkām un pelēm. Taču ar laiku mazie grifoni kļuva iemīļoti arī kā mājas mīluļi un suņuki cilvēka kompānijai. Tiesa, ar viņiem nemaz tik viegli nav, jo grifoni mēdz būt ietiepīgi, tāpēc saimniekam var nākties piepūlēties, lai mazo suni savaldītu.

Šos suņus arī nereti apzīmē ar vārdiem "pērtiķa seja", jo tādas asociācijas raisa suņuka purniņš.

Runājot par grifoniem, zem šī vārda patisībā var slēpties pat veselas trīs šķirnes – Brabantes grifons, Briseles grifons un beļģu grifons. Brabantes grifonam raksturīgs gluds kažoks, Briseles grifonam – raupjš un sarkanīgs kažoks, bet beļģu grifona raupjais kažoks var būt dažādās krāsās.

Lasīt vairāk

Jorkšīras terjera popularitāte ir neapšaubāma. Šie mīluļi ir iecienīti kā Latvijā, tā ārzemēs, un iemesli tam noteikti ir vairāki. Sunīši ir ārkārtīgi skaisti un simpātiski, tamdēļ saukti arī par dekoratīvajiem suņiem, jo lieliski pielāgojas cilvēka dienas ritmam un kļūst par uzticamiem mīluļiem. Viņu draudzīgais raksturs itin viegli sapulcē ap sevi interesentu pulku, gaidot, kādās rotaļās iesaistīties četrkājainais draugs.

Jorkšīras terjera spalva, kas rada asociācijas ar bārdu, var izaugt visai gara, tāpēc saimniekam jau laikus jāapzinās, ka dzīve ar šo mīluli nebūs bez pienākumiem un atbildībām. Spalva aug nemitīgi un tā var aizsegt arī sunīša actiņas, tāpēc daudzās fotogrāfijās, kur redzams terjers, var manīt nelielu astīti, kas kalpo gan kā dekoratīvs elements, paspilgtinot jorkšīrieša tēlu, gan arī kā praktiska nepieciešamība, lai suns varētu labāk un skaidrāk redzēt, kas notiek viņam apkārt.

Ar jorkšīrieti mājoklī garlaicība nebūs ne mirkli. Žiperīgie sunīši draiskulīgi skraidīs no vienas vietas uz otru, cerēdams, ka arī saimnieks iesaistīsies spēlēs ar viņu. Tā kā suns ir pietiekami maziņš, viņš lieliski iekļaujas dzīvē šaurākā mājoklī pilsētā, un pietiks vien ar ikdienas pastaigām, lai nodrošinātu nepieciešamo fizisko slodzi. Tiesa, suņuka aktīvās dabas dēļ fiziskie vingrinājumi noteikti notiks arī mājoklī, kur draiskulīgais mīlulis visādi centīsies piesaistīt sev uzmanību.

Šī četrkājainā drauga saimnieki var izvēlēties, cik gara būs sunīša spalva. Dažiem tā var sasniegt zemi, taču citiem būs apcirpta par aptuveni pusi. Jālūko, lai tā netraucē mīlulim pārvietoties un saskatīt apkārtni.

Šis ir pavisam cita veida terjers, kas nemaz neatgādina par savu vārda brāli jorkšīrieti. Erdelterjers ir salīdzinoši liels un garš, taču ļoti spēcīgs. Erdelterjera īpašā spēja jau izsenis bijusi saistīta ar diezgan aktīvām darbībām medībās, kurās šīs šķirnes mīlulis sevi pierādījis kā ļoti spējīgu. Taču mūsdienās cilvēki tiecas erdelterjeru ģimenē iekļaut kā mājas mīluli, vienlaikus neaizmirstot, ka sunim nepieciešama arī fiziskā slodze.

Erdelterjera purniņā īpaši manāma līdzība ar ūsām un bārdu, jo, pretēji iepriekš aprakstītajiem mīluļiem, erdelterjera spalva galvenokārt ir īsa, taču tieši purniņā tā parādās nedaudz garāka. Bārdiņa šim mīlulim raksturota kā asa.

Šie draugi ir enerģiski un rotaļīgi, tāpēc spēs iesaistīties aktivitātēs gan ar pieaugušajiem, gan jaunākajiem ģimenes locekļiem (jāatceras, ka nevajadzētu atstāt suni un bērnus nepieskatītus).

Interesanti, ka erdelterjeru rakturojumos atsevišķi piemin tieksmi uz bedru rakšanu, tāpēc, ja šīs šķirnes suns šādi uzrok piemājas dārziņu un tas kļūst par traucēkli, vērts pavaicāt kādam kinologam, kā šo ieradumu vērst par labu.