Mazi vien bērnībā. Trīs skaistuļi, kas izaugs par milzu suņiem

Suņu šķirnes izvēle ir ārkārtīgi atbildīgs posms katra jaunā saimnieka dzīvē. Jāņem vērā gan suņa raksturs, gan paša cilvēka dzīves ritms un iespējas, gan mīluļa kopšanas faktori (piemēram, spalvas garums) un citas īpašības. To starpā, saprotams, ir nozīmīgs arī suņa augums. Lai arī piedzimstot visi kucēni ir ārkārtīgi maziņi un ar katru dienu pieņemas spēkā, nevajadzētu pakļauties uz mīluļa skaisto, valdzinošo izskatu. Atceries, ka kucēna vecums ātri pāries, no tā drīz vairs nebūs ne miņas, bet sunītis būs ieguvis pieauguša mīluļa vaibstus.

Ne velti suņu šķirnes ir dažādas. Dekoratīvie sunīši, pie kuriem pieskaitāms, piemēram, populārais Jorkšīras terjers un mazais draiskulis čivava, ir kā radīti dzīvei šaurākā mājoklī, jo mīluļi ir neliela auguma un ērti iedzīvojas līdzās cilvēkam. Turpretim suņiem, kuri laika gaitā iegūst visai raženu augumu, dzīve četrās sienās var kļūt nogurdinoša un pat destruktīva, ja saimnieks viņiem nenodrošina visas attiecīgās aktivitātes, fizisko slodzi un treniņus prāta asināšanai.

Lūk, pie pēdējiem ir pieskaitāmi trīs skaisti un milzīgi suņi: vācu dogs, īru vilkusuns un sanbernārs. Jā, kucēna vecumā visi mazie dauzoņas tā vien aicina sevi sabužināt, samīļot un kopā padraiskoties, taču pieauguša suņa gadi var būt saimniekam pat negaidīti. Vācu dogs allaž tiek minēts starp lielākajiem un garākajiem suņiem pasaulē, turklāt šīs suņu šķirnes kontā ir arī daudzi rekordi. Savukārt sanbernārs, par kura popularitāti savulaik parūpējusies arī populārā filma "Bēthovens", ne tikai ir liels, bet arī siekalojas. Savukārt īru vilkusuns raksturots kā lielisks mājas mīlulis, kuram nepieciešama pietiekami liela slodze, lai viņš mājās justos labi.

Vācu dogs ir suņu pasaules milzis, kurš, iespējams, to nemaz neapjauš un pat vēlēsies iekārtoties saimnieka klēpī. Dogs, kā jau to pasaka priekšā šķirnes nosaukums, radies Vācijā, kur jau izsenis ar vārdu "dogge" apzīmēts liels, spēcīgs suns, vēsta Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas apstiprinātais šķirnes standarts. Šīs šķirnes suņi ir raženi, cēli mīluļi ar spēcīgu ķermeni, kuru nes lepni un eleganti. Viņš pat tiek salīdzināts ar statuju, kuru garāmgājējs gluži vienkārši nedrīkst un arī nespēj neievērot, jo vācu doga iespaidīgās ķermeņa aprises tā vien aicina interesenta skatienam pie dzīvnieciņa pakavēties ilgāk. Mēdz pat teikt, ka vācu dogs ir kā suņu pasaules Apollons.

Raksturā dogs ir draudzīgs, uzticīgs, mīlošs mājdzīvnieks, kurš būs pakļāvīgs savam saimniekam. Lai arī liels, pat milzīgs, sunim nav raksturīga agresija vai viegla aizkaitināmība, viņš gandrīz jebkuros apstākļos saglabās pārliecību, bezbailību un draudzību. Pret svešiniekiem suns gan var izturēties nedaudz piesardzīgi, taču ģimenes lokā šādu izturēšanos novērot nevajadzētu.

Šķirnes standarts vēsta, ka tēviņa augumam vajadzēu būt ne mazākam par 80 centimetriem, bet kucītēm jābūt vismaz 72 centimetriem augumā. Tiek minēts, ka tēviņiem nevajadzētu pārspēt 90 centimetrus, bet mātītēm – 84 centimetrus.

Sanbernārs, ticams, atmiņā noteikti būs palicis ikvienam, kas redzējis pagājušā gadsimta 90. gados iznākušo filmu "Bēthovens" un tās turpinājumus. Tajā lielais sanbernārs Bēthovens, ārkārtīgi skaistais suns ar žēlīgo skatienu, ne tikai savaldzināja ģimenes locekļus, bet arī pastrādāja vairākus nedarbus un siekalojās teju katrā brīdī. Zināms, ka vēsturiski suņi palīdzējuši iedzīvotājiem un tūristiem kalnos Šveicē. Tur sargāšanai un glābšanai sanbernāri noder vēl mūsdienās. Īpašā kanniņa, kas bieži vien aplikta ap suņa kaklu, bijusi pildīta ar kādu alkoholisku dzērienu, lai tie ļaudis, kas nonākuši nelaimē un bijuši ilglaicīgi pakļauti aukstumam, varētu sasildīties.

Lai arī spalvas un īpašību dēļ sanbernāri ir īpaši piemēroti darbam, mūsdienās tie ir iemīļoti arī kā mājdzīvnieki. Protams, liela nozīme ir arī suņuku vizuālajam izskatam, kas ir ārkārtīgi mīlīgs un tā vien aicina sunīti samīļot. Arī raksturā sanbernārs ir īpaši draudzīgs, turklāt var būt gan mierīgs, gan aktīvāks. Mīlulis ir lielisks sargsuns, kurš pieskatīs savus ģimenes locekļus jebkurā situācijā. Protams, suņa ķermeņa uzbūve arī liecina par spēku, ar ko apveltīts sanbernārs.

Tēviņi augumā parasti ir vismaz 70 centimetrus lieli (nevajadzētu pārsniegt 90 centimetrus), savukārt kucītes ir vismaz 65 centimetrus lielas (parasti nepārsniedz 80 centimetrus). Ja sunītis ir lielāks, jāņem vērā, vai mīlulis spēj labi pārvietoties un vai viņa veselība nav apdraudēta.

Īru vilkusuns, kā vēsta šķirnes nosaukums, cēlies Īrijā, kur ķelti bijuši ieinteresēti lielu suņu audzēšanā, vēsta šķirnes standarts. Īru dzinējsunim bija jābūt vai nu ar gludu, vai raupju kažociņu, taču laika gaitā kažoks izveidojies galvenokārt raupjš. Senatnē vilkusuns izmantots medībās, dzenot pēdas vilkiem un briežiem, taču nesenākā pagātnē šīs šķirnes mīluļi kļuvuši par tādu kā aizgājušā laika simbolu, atgādinot par īru kultūru un ķeltiem. Turklāt sunīši ir zināmi ne vien dzimtenē, bet arī krietni ārpus tās robežām.

Tiek pat minēts, ka, salīdzinot ar vācu dogu, īru vilkusunim jābūt nedaudz mazākam un ne tik mazīvam, jo, pretēji kā sanbernārs, vilkusuņa veidols ir trauslāks. Taču tas nemazina šīs šķirnes pārstāvju spēku, muskuļoto augumu, cēlo izskatu un graciozo gaitu. Turklāt to viņš labprāt izrādīs darbībā, jo vilkusunim nepieciešama fiziskā slodze (kā jau jebkuram aktīvam darba mīlulim), tāpēc saimniekam jāparūpējas, lai viņa mājdzīvnieks būtu pietiekami izkustējies un izdraiskojies.

Saskarsmē ar cilvēku īru mīlulis ir draudzīgs un labprāt pavada laiku kopā ar visiem ģimenes locekļiem, arī jaunākajiem. Te gan jāpiebilst, ka atbildīgs saimnieks nekad neatstās savu dzīvnieku kopā ar bērnu vienatnē (tas attiecas uz jebkuru suni, bet īpaši uz augumā lieliem mīluļiem). Taču bieži vien cilvēki var novērot, kā vilkusuņi draudzējas ar bērniem un kļūst par vismīļākajiem draugiem, ar ko paspēlēties.

Suns lieliski piemērojas saimnieka dzīves ritmam, iekļaujoties gan dzīvē privātmājā, gan šaurākā mājoklī, taču jāatceras, ka lielajam draugam nepieciešamas aktivitātes, kas jānodrošina jebkurā gadījumā. Ja vilkusuns būs pareizi audzināts, viņš kļūs par vislabāko mājdzīvnieku pasaulē un to izrādīs ar savu mīlestību.

Vidējais suņu augums svārstās no 81 līdz 86 centimetriem. Kucītēm vajadzētu būt ne mazāk kā 71 centimetru lielām, savukārt tēviņi, saprotams, būs augumā nedaudz raženāki.