Par 99 procentiem paredzams suns. Kas ir kanisterapija un kāpēc mīluļi var palīdzēt cilvēkiem  (5)

"Kanisterapija ir uz mērķi orientēta, strukturēta, plānota terapeitiska darbība, kura notiek saskaņā ar dzīvnieka klātbūtni ar mērķi uzlabot veselību. To vada profesionāļi, kuriem ir speciāla izglītība šajā darba sfērā, piemēram, ergoterapeits, fizioterapeits. Tas nozīmē, ka ciemošanās sociālās rehabilitācijas iestādēs nav uzskatāma par kanisterapiju, bet gan par suņa asistētām aktivitātēm pozitīvo emociju radīšanai. Bieži redzu virsrakstus – suns ārstē. Taču tā nebūt nav! Terapija notiek kopā ar speciālistu, kurš dod uzdevumus ar konkrētu mērķi. Suns ir kā motivators, lai pacients vai klients šos uzdevumus izpildītu. Tātad suņa iesaistīšana palīdz sasniegt mērķus vieglāk, ātrāk un interesantāk. Protams, ir arī gadījumi, kad notiek brīnumi, un pēkšņi bērns sāk runāt, ieraugot suni, bet tas notiek ļoti reti," skaidrojusi Anija Bileskalne, asociācijas priekšsēdētājas vietniece.

"Ko nozīmē jēdziens – suns-terapeits? Ministru kabineta noteikumi Nr.959 nosaka, ka suni var izmantot darbam par suni-terapeitu, ja suns ir atbilstoši apmācīts un par to ir izsniegta apliecība, un suņa terapeita īpašnieks vai turētājs nodrošina, ka sunim ir atbilstoša uzvedība, kas nerada draudus cilvēku, kā arī citu dzīvnieku drošībai, veselībai un dzīvībai. Tas nozīmē, ka jums ir tiesības jebkurā brīdī pajautāt suņa īpašniekam apliecību kā pierādījumu, ka suns tiešām ir terapeits," pastāstīja asociācijā.

Savukārt terapeits ar suni var sākt darboties tad, ja speciālistam ir informācija par to, kā iesaistīt suni terapijas procesā un kādas ir suņa labturības prasības, piemēram, terapijas ilgums, atpūtas pauzes bez cilvēku klātbūtnes, iespēja padzerties ūdeni un citas, skaidroja terapeite Rebuka. "Terapija notiek pēc dimanta principa. Tas nozīmē, ka suņa saimnieks jeb/vai kanisterapijas asistents atbild par suni un terapeits ir atbildīgs par pacientu, terapijas norisi, mērķiem. Protams, ir ideāli, ja terapeits ir pilnveidojis savas zināšanas kanisterapijā un pirms tam apmeklējis izglītojošu semināru vai konferenci, taču tas nav obligāts priekšnosacījums," tā speciāliste, piebilstot – obligāts nosacījums ir tas, ka terapeits nedrīkst baidīties no suņiem. "Viņam tie jāmīl." Vēl esot arī otrs jeb trijstūra modelis, ko biežāk izmanto psihoterapijā, logopēdijā, kā arī pedagoģijā. "Šajā gadījumā terapeits ir arī suņa saimnieks jeb/vai kanisterapijas asistents un ir izglītots abās jomās."

Jautāta, kādām īpašībām jāpiemīt sunim, kuru plānots izmantot arī kā terapeitu, speciāliste Rebuka uzskaitīja: "Suns-terapeits ir ar iedzimtām īpašībām, kas ļauj to izmantot darbā ar cilvēkiem. Suns-terapeits noteikti ir mājas mīlulis, kurš īpaši audzināts un apmācīts. Jau no bērnības suns apgūst pamatpaklausību, kā arī tiek pieradināts pie dažādām situācijām un ierīcēm, ar kurām var nākties saskarties terapeita darbā, piemēram, ratiņkrēslu, medikamentu aromātu, kliedzieniem. Kad suns sasniedzis gada vecumu, viņš drīkst kārtot eksāmenu. Kādēļ tieši gads? Jo tad suns ir nobriedis un ir redzams tā temperamenta tips, rakstura īpašības. Lieliem suņiem gan tas varētu notikt vēlāk, līdz divu gadu vecumam." Uz jautājumu par to, vai suns-terapeits tiek sagatavots līdzīgi kā suns-pavadonis, terapeite atbildēja apstiprinoši. Plašāk par to, kā auga suns-pavadonis Pīķis, var lasīt šeit.

"Suni-terapeitu apmāca biedrība, komersants vai valsts iestāde, kas ir tiesīga nodarboties ar šāda veida darbību. Dzīvnieku testē vismaz trīs cilvēki. Diviem no viņiem ir zināšanas par sugas fizioloģiju, zoopsiholoģiju, labturību un apmācību, zināšanas apmācību aprīkojuma lietošanā (kinologi), vienam ir zināšanas par to cilvēku vajadzībām un medicīniskām problēmām, kam ir funkcionāli ierobežojumi (cilvēks ar izglītību medicīnā)," pārbaudes procesu raksturoja ergoterapeite.

"Eksāmenā tiek iekļauti šādi pārbaudījumi: attieksme pret svešinieku, pieskaršanās/apskate, pēkšņs pieskāriens no aizmugures, spalgs troksnis, pastaiga pie pavadas, pastaiga pūlī, suņa fiksēšana vietā un piesaukšana, atsaukšanās svešiniekam uz savu vārdu, reakcija uz citu suni, provokācija ar pārtiku, dažādu priekšmetu aprotēšana, pastaiga pavadā ar svešinieku, uzticēšanās, uzkāpšana/sēdēšana uz krēsla, ratiņkrēsla, uz jebkādas virsmas, klēpī, pamatpaklausība, priekšnesumi," tā Rebuka, minot vairākas darbības, kas nesagatavotu suni varētu satraukt. "Ja suns veiksmīgi nokārto šos pārbaudījumus, tad suns ir tiesīgs saņemt Lauksaimniecības datu centra (LDC) izsniegtu apliecību. Diemžēl Latvijā vēl nav vienota eksaminācijas sistēma, tādēļ ir arī suņi, kuri nokārtojuši pat trīs eksāmenus pēc dažādu valstu standartiem."

Latvijā suņu-terapeitu skaits ir pietiekami liels, skaidroja Rebuka. Šobrīd LDC reģistrēti aptuveni 80 šādi suņi, taču, kā atzina speciāliste, "ne visi turpina savu darbošanos, jo bieži vien suņu saimniekam ciemošanās pie cilvēkiem ar funkcionāliem un/vai garīgiem traucējumiem izrādās pārāk emocionāla gan sunim, gan saimniekam". Nereti palīdzību nākas apstādināt finansiālu apstākļu dēļ. "Patlaban Latvijā kanisterapija nav atzīta kā medicīnas tehnoloģija, tādēļ valsts līdzfinansējums netiek saņemts. Galvenokārt šī palīdzība tiek sniegta labprātīgi, brīvprātīgi un izdevumus, kas saistīti ar nokļūšanu galamērķī, sedz vai nu ziedotāji, vai pats suņa saimnieks. Taču šobrīd Latvijas Kanisterapijas asociācija ir uzsākusi projektu, lai šī situācija mainītos," teica asociācijas pārstāve.

Iedomāsimies situāciju: kāds cilvēks, uzzinājis, kas ir kanisterapija, nodomā, ka tad jau viņam mājās ar savu četrkājaino draugu arī notiek sava veida terapeitiskais seanss. Ko par to saka speciāliste? "Ja jums mājās ir suņuks, ar kuru jūs ejat pastaigās, pavadāt kopīgi laiku, rotaļājaties, mīļojaties un jūs jūtaties labāk, tad šīs sajūtas noteikti var definēt kā terapeitisku efektu, taču to nevar nosaukt par medicīnisku terapijas tehnoloģiju," paskaidroja ergoterapeite Rebuka.

Kāda tad ir atšķirība? Rebuka sacīja, ka suņa palīdzība iedalās trīs vedos: aktivitātes, pedagoģija un terapija.

1. Suņa asistētas aktivitātes – piemēram, ciemošanās pansionātā vai sākumskolā. To mērķis ir iepriecināt klientus, dot jaunu pieredzi, dāvāt prieku, motivāciju un uzlabot dzīves kvalitāti, minēja speciāliste. Rezultāti ir izteikti priekā, gandarījumā un laimē, jo aktivitātēm nav jābūt strikti dokumentētām, kā arī nav noteikts, ka šajās aktivitātēs obligāti būtu jāiesaista speciālists, taču sunim un viņa saimniekam (asistentam) jābūt apmācītiem un pārbaudītiem. "Tieši šajā sadaļā bieži vien izskan frāzes, ka suns visu dara pats, suns ir ārsts, pietiek ar klātbūtni.... Jā, protams, pozitīvās emocijas, ko sniedz suņi, ciemojoties pansionātā, ir neatņemams un nenovērtējams, reizēm var redzēt arī uzlabojumus, piemēram, ir mazinājusies veco cilvēku depresija, vientulības sajūta, uzlabojusies motivācija kustēties, taču tā nav terapija," secināja speciāliste.

2. Suņa asistēta pedagoģija – uz mērķi orientētas, strukturētas, plānotas darbības pedagoģijas procesā, kuras notiek suņa klātbūtnē. To vada profesionāļi (pedagogs vai speciālais pedagogs), kuriem ir speciāla izglītība šajā darba sfērā. Rezultāti fokusējas uz akadēmisko mērķu sasniegšanu, tie ir objektīvi novērojami un izmērāmi. Skolēna progress ir izmērāms un tiek dokumentēts. "Latvijā ir vairākas skolas, kurās ir šī suņa asistētā pedagoģija, turklāt ar ļoti labiem rezultātiem," tā terapeite.

3. Suņa asistēta terapija – uz mērķi orientēta, strukturēta, plānota terapeitiska darbība, kura notiek suņa klātbūtnē, ar mērķi uzlabot veselību. To vada profesionāļi, kuriem ir speciāla izglītība šajā darba sfērā, piemēram, ergoterapeits, fizioterapeits. Dzīvnieku asistēta terapija ir vērsta uz fizisko, sociālo, emocionālo un kognitīvo funkciju uzlabošanos. Rezultāti ir objektīvi novērojami un izmērāmi. Terapijas process ir dokumentēts un novērtēts. Terapeite Rebuka minēja kādu piemēru: "Fizioterapeits ir izmeklējis bērnu ar cerebrālo trieku, uzstādījis mērķus, izdomājis konkrētas metodes, tehnikas mērķu sasniegšanai. Suns tiek iesaistīts šajās jau izdomātajās metodēs un tehnikās. Piemēram, muskuļu stiepšanas process bieži vien ir sāpīgs un nepatīkams, bet, ja bērna kājiņas tiek novietotas uz suņa un tad tiek veikta muskuļu stiepšana, bērns daudz labāk atbrīvojas, aizmirst par sāpēm, jo process ir interesants. Lai veicinātu bērna pārvietošanos četrrāpus, suns tiek izmantots kā motivators, lai bērns kustētos. Lielos suņus var izmantot kā tuneļus jeb tiltus, kuriem pa apakšu jāizrāpo cauri. Mazie suņi žiperīgi var pārvietoties telpā un bērns rāpošanu uztver kā ķeršanas spēli, nevis smagu fizisku slodzi."

Varētu šķist, ka suns-terapeits ir kā katra cilvēka sapņu mīlulis: paklausīgs, mīļš, draudzīgs, turklāt palīdz cilvēkam radīt harmonisku un patīkamu dzīvi. Rebuka apstiprināja: "Ideālais terapijas suns ir par 99 procentiem paredzams un uzticams, vērsts saskarsmei ar cilvēku, tam ir līdzsvarots temperaments un stabila psihe, sunim nav ne mazāko agresijas pazīmju. Bet nav noteikta ideālā šķirne un lielums." Kā mītu viņa minēja domu, ka terapijas sunim jābūt lielam, lēnam un mierīgam, jo arī mazākie mīluļi var kļūt par terapeitiem turklāt nereti to ietekmē pacienta jeb cilvēka raksturs vai citas īpašības: "Kādam pacientam vajag lielu, pūkainu, uz kura ir patīkami gulēt un atslābināties. Kādam pacientam vajag mazu, ātru, ar kuru kopā var spēlēt rotaļas, veikt dažādus veiklības un koordinācijas uzdevumus. Reizēm ir gadījumi, kad bērni nereaģē uz melnas krāsas suņiem, bet reaģē uz baltas krāsas. Reizēm ir bailes no maziem, bet nav bail no lielajiem. Gadījumi un situācijas ir dažādas. Ideāli būtu tad, ja katram cilvēkam tiek piemeklēts atbilstošais suns, taču pagaidām vēl to neizdodas realizēt."

"Pētījumi liecina, ka ārstnieciskais efekts balstās uz četriem pamata mehānismiem: psiholoģisko, emocionālo, spēles un fizisko stimulāciju. Visi mehānismi kopā parāda psihosomatisku efektu dzīvnieka un cilvēka mijiedarbības laikā. Mijiedarbība starp dzīvnieku un cilvēku rezultējas ar neiromehānismu pieaugumu, kas ierosina asinsspiediena pazemināšanos un relaksāciju," kanisterapijas pozitīvo ietekmi raksturoja ergoterapeite. "Šīs attiecības var būt noderīgas stāvokļa uzlabošanai pacientiem, kuri ir satraukti, ar psiholoģiskiem simptomiem pie hroniskām slimībām, kas saistītas ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem. Tā var uzlabot sociālo uzvedību, kas sevī ietver smaidīšanu, skatīšanos, pieskaršanos un runāšanu. Dzīvnieks var darboties kā pārejas objekts, ar kuru tiek sākotnēji nodibināts kontakts, kuru vēlāk var paplašināt ar saikni starp cilvēku un pacientu."

Kanisterapija arī palīdz pacientiem atbrīvoties, nomierināties un uz gaidām procedūru reaģēt ar pozitīvāku skatu. Suns var ietekmēt, piemēram, adaptāciju stresa situācijām slimnīcas vidē, trauksmes, stresa, asinsspiediena samazināšanos, mobilitātes un muskuļu aktivitātes pieaugumu, fizisko aktivitāšu palielināšanos, tādu garīgo stāvokļu novēršanu kā vientulībi, depresijas novēršanu, ikdienas dzīves aktivitāšu uzlabošanu, sociālā atbalsta sniegšanu, dzīves kvalitātes uzlabošanu, uzskaitīja speciāliste.

Savukārt tiem, kuri vēlas par kanisterapiju uzzināt ko vairāk vai noskaidrot, vai mājās mītošais četrkājainais draugs varētu kļūt par terapijas suni, Rebuka iesaka sazināties ar aktīvistu grupām Rīgā,Valmierā, Daugavpilī, Ventspilī, Talsos vai Liepājā, kā arī rakstīt asociācijas pārstāvjiem uz e-pasta adresi lkta.association@gmail.com. Jāņem vērā, ka sunim jāpiemīt iepriekš minētajām īpašībām.