Pupa un Puika – kā dzīvo laimīgi kaķīši, kuri reiz 'pusdzīvi mētājās uz ielas'  (2)

Puika un Pupa dzīvo mūsu mājās jau vairāk nekā gadu, abi ir nepilnus divus gadus veci un nenoliedzami ir kļuvuši par pilntiesīgiem ģimenes locekļiem. Puika pie mums nonāca pirmais – iepriekšējā kaķenīte Panda ar mums dzīvoja jau trīs gadus un sapratām, ka esam gatavi dot mājas vēl vienam kaķu bērnam, kā arī sagādāt Pandiņai pastāvīgi mājās esošu kompāniju. Puika pie mums ieradās kā uz pagaidu mājām – viņš bija klīnikas būrītī dzīvojošs kaķēns, kurš pusdzīvs atrasts, "mētājamies" uz ielas. Nolēmām nodrošināt šim kaķu puikam pagaidu mājas un vērot, kā viņi ar mūsu Pandiņu atradīs kopīgu valodu. Pirms tam izpētījusi visu informāciju par to, kā saradināt divus svešus kaķus, zināju, ka viņus nedrīkst vienkārši nolikt vienu otram pretī un cerēt, ka sadraudzēsies. Tas bija vismaz nedēļu garš, diezgan intensīvs darbs, pēc kura priecīgi varējām atzīt, ka abi kaķi ir uz pareizā ceļa savstarpējas sapratnes virzienā. Puika bija ļoti draudzīgs un zinātkārs, Pandiņa – lai arī ieturēta un piesardzīga, tomēr pamazām sāka mazo uzņemt kā draugu un kompanjonu.

Tomēr šim draudzīgajam stāstam nebija lemts laimīgs turpinājums, jo pēc pāris mēnešiem Pandiņa negaidīti devās uz citiem medību laukiem. Nerakstīšu par to, cik ļoti smagi tas bija, bet pieminēšu, ka jutu, ka ne velti tieši nesen Puika bija nonācis mūsu mājās – ēdienu trauciņi, tualetes kastīte, rotaļļietas un citas kaķu lietiņas joprojām bija lietošanā, no tām nebija jāatvadās reizē ar Pandiņu. Dzīvas radībiņas enerģija dzīvoklī bija joprojām un es to uzskatīju par svētību.

Pagāja aptuveni nedēļa, kad brālis man atrakstīja ziņu – veterinārajā klīnikā "Terion" pie viņa mājām Miera ielā būrītī dzīvo kāda maza kaķu meitene, kurai tiek meklētas mājas. Brālis jau esot iegājis klīnikā un aprunājies ar dakterītēm – arī šī kaķenīte pusdzīva atrasta uz ielas, pie tam viņai bijušas gandrīz visas ielas kaķiem piemītošās slimības. Mēnesi klīnikā ārstēta, nu aptuveni piecu mēnešu jaunā kaķenīte bija gatava savu īsto māju meklējumiem. Mana sirds noteikti vēl nebija gatava jaunam kaķu bērnam, tomēr, tā kā brālis klīnikā bija teicis, ka ieiešu kaķenīti apciemot, es tomēr saņēmos un aizgāju. Ieraugot mazo, man momentā sākās asaru plūdi, jo viņa bija ļoti līdzīga manai tikko aizgājušajai Pandiņai. Parunājos ar dakterītēm, kuru pilno stāstu par to, cik grūti kaķenītei uz ielas gājis, nemaz nevēlējos dzirdēt, lai tas vēl vairāk nesalauztu sirdi. Viņai bija nogriezta austiņa, kas liecināja par to, ka viņa ir sterilizēta, kas man šķita diezgan šausminoši – tik ļoti mazu kaķu bērnu paņemt no ielas un pēc tam izmest atpakaļ.

Devos mājās, daudz domāju, aprunājos ar savu dzīvesbiedru un jau nākamajā dienā biju pakaļ kaķenītei, lai vestu viņu mājās. Atzīšos, ka viens no faktoriem, kāpēc izlēmu tam par labu, bija viņas "bēdīgais" izskats. Lai arī pietiekami saārstēta, viņa joprojām izskatījās pēc noskumuša, nekopta kaķēna, pie tam – viņai bija traumēts asaru kanāliņš, kas nozīmē, ka viena actiņa viņai visu mūžu nepārtraukti asaros. Šī klīnika regulāri ārstē no ielas izglābtus kaķēnus un pēc tam iesēdina viņus būrītī uz palodzes, lai garāmgājēji zinātu, ka viņi meklē mājas. Pati nereti esmu gājusi klīnikai garām un kaķēni tur vienmēr ir ļoti skaisti, nereti ziņkārīgi un draudzīgi, un tiek paņemti uz jaunām mājām jau dažu dienu laikā. Tomēr mazā melnbaltā kaķu mietenīte tur jau atradās vairāk kā nedēļu un es zināju, ka par spīti savam izskatam viņa noteikti izaugs par brīnišķīgu kaķu dāmu.

Aizvedot kaķenīti mājās, mēs jau zinājām, kas darāms – pieredze ar Pandiņu mums to bija iemācījusi. Iesākumā galvenais ir norobežot abus kaķus atsevišķās telpās un tad nākamās dienas pamazām "nest" vienam pie otra viņu aromātus, jo kaķi lielākoties jūt tieši caur ožu. Šī iepazīšanās bija ļoti interesanta, jo diezgan drīz abi kaķēni sāka sarunāties caur durvju apakšu – tās bija vairāku stundu ilgas, abpusēji ieinteresētas ņaudēšanas, ņurdēšanas un saosīšanās. Pēc dažām dienām abus pa maziem periodiem sākām laist kopā, atvērām durvis un skatījāmies, kas notiks. Meitenīte ilgi, ilgi slēpās zem gultas – tā bija viņas atrastā drošā vieta. Viņa bija ārkārtīgi bailīga un no istabā atstātās ieslēgtās videokameras zinājām, ka tikai aiz aizvērtām durvīm viņa uzdrošinās pamazām pabāzt ārā purniņu no gultas apakšas un sākt izostīt apkārtni. Kad kaķēni zem aizvērto durvju apakšas sāka intensīvi sarunāties, mēs ar smaidu uz lūpām spriedām, ka Puika meitenītei droši vien stāsta, ka šīs ir ļoti labas mājas un ka viņai nav, no kā baidīties.

Galerijā zemāk – kaķenīte Pupa.

Ja arī tu vēlies padalīties ar sava mājdzīvnieka (kaķa, suņa, kāmīša vai jebkura cita zvēriņa) stāstu, raksti vēstuli uz mansdraugs@delfi.lv!