Liktenīga satikšanās – stāsts par lauku mājas atdzimšanu Tūjasmuižā  (8)

Tam, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien un bez iemesla, nevar nepiekrist, iepazīstoties ar Ulda stāstu liktenīgajiem pavērsieniem Tūjā. Kā jau daudzi stāsti, arī šis sākas ar frāzēm ''pie šī īpašuma nonācām pavisam nejauši''. Uldim ar Ilzi radusies vēlme vasaras nogales pavadīt ārpus galvaspilsētas. Tā nu, šķirstot sludinājumus, vadoties pēc viena kritērija – lai tuvumā būtu ūdens –, nonākuši līdz kādam īpašumam Tūjā. Tā kā nedēļu pirms šo sludinājumu apskates atpūtušies Tūjā, šis esot uzrunājis visvairāk, un, kā izrādās, šādi pavērsieni bijuši liktenīgi. ''Kad aizbraucām apskatīt īpašumu, dūša mazliet saļuka, jo tur viss bija nolaists līdz pēdējam. Akmeņu krāvuma celiņš aizaudzis, vecais priekšnams atdalījies no fasādes, durvis varēja atvērt tikai ar lauzni, iekštelpās bija šķības grīdas un vecas metāla krāsnis. Radās iespaids, ka ēka nekad nav piedzīvojusi remontu, taču, pieverot acis uz visām nebūšanām un iztēlojoties ēku, apkārtni un interjeru sakoptāku, nespējām atteikt piedāvājumam.''

Vēl kāda liktenīga zīme, ka šis ir īstais īpašums, pagadījusies, kad sieva savā darba kabineta atradusi vēstuli, kura datēta ar 1828. gadu un rakstīta Liepupes pagastā. ''Šo vēstuli sievai vairākus gadus atpakaļ bija uzdāvinājis kāds pacients. Tā kā noskatītais īpašums arī atradās turpat, tad uztvērām to par zīmi, un lēmums bija pieņemts.''

Šis īpašums unikāls ar to, ka tā nav vis gluži vienkārša lauku māja, bet gan ēkas daļa jeb dzīvoklis no kādreizējās Tūjas muižas. Mājas saimnieks Uldis stāsta, Tūjasmuiža kā apdzīvota vieta izveidojusies pie bijušās Tūjas muižas (Taubenhof) centra. Muiža 1564. gadā piederējusi Heinriham Ulenbrokam, 1624. gadā – Jurgenam Aderkasam, bet 1646. gadā – Hansam Engedesam. Tāpat kā Dunti, kopš 17. gadsimta 70. gadiem Tūju pārņēma fon Dunteni, un līdz mūsdienām pārbūvētā veidā saglabājies viņu celtais kungu nams, kurā 1919. gadā iekārtota skola. Skola darbojās, līdz Liepupē tika uzcelta jauna, bet vecajā ēkā pagasts izmitināja iedzīvotājus. Tas pats attiecas arī uz citām ēkām. ''Mūsu ēka, kurai, tāpat kā kādreiz muižai, nosaukums ir ''Dūjas" (no vācu valodas vārda Taube – dūja), muižas laikos bijusi kalte, skolas laikos skolotāju māja augšstāvā un darbmācības kabinets – apakšā. Tā nu mūsdienās skaisto ēku apdzīvo vairāki saimnieki, taču arī klasiska dzīvokļu māja tā nav, jo katram saimniekam ir atsevišķa ieeja, Ulda gadījumā tā ir virs akmeņu krāvuma.''

Tā kā šī nav vienkārša lauku māja, skaidrs, ka mulsums bijis arī pašiem saimniekiem pēc tās iegādes, jo – ar ko gan sākt? Arī Uldis atzīst, ka sākumā teju viss šķitis neiespējams, it īpaši tāpēc, ka finanšu līdzekļi bija ļoti ierobežoti, tāpēc vajadzēja plānu. Tieši plānošanai Uldis liek pievērst uzmanību, jo tas, vismaz viņu pieredzē, atviegloja tālāko procesu. ''Man daudz palīdzēja divi draugi – arhitekts un būvnieks. Mēs stundām sēdējām, zīmējām, plānojām, līdz nonācām pie kopsaucēja. Protams, var domāt, kas tad tur – lapene, bet, lai viss būtu skaisti, ērti, praktiski un ilgtspējīgi, katram sīkumam ir nozīme. Vēl plānošana palīdz procesā, kad nav katru brīdi jālauza galva, ko darīt. Viss notika plānveidīgi un mērķtiecīgi.

Sākām ar mežrozīšu, dadžu un citu krūmu likvidēšanu, lai varam ieiet mājā. Iekārtojām puķu dobi, lai pašiem prieks. Tad pirmajā gadā izremontējām iekštelpas.'' Un tā pamazām, pamazām ēka jau kļuvusi teju neatpazīstama, salīdzinot ar to, kā tur izskatījies iegādes brīdī. Tā kā lauku māju atjaunošana šobrīd Latvijā ir kulta tēma, Uldis labprāt padalās arī savā pieredzē, sakot, ka noteikti būtu jānomaina elektroinstalācija, ja māja ir veca, jo nav vērts riskēt ar veciem vadiem.

Iztaujājot, kādus darbus kādreizējās muižas atjaunošanā jau paguvuši, Uldis stāsta, ka iztaisnojuši un ielikuši jaunas grīdas, izjaukuši nevajadzīgās starpsienas un vecās krāsnis, ielikuši jaunus logus, nosiltinājuši telpas no iekšpuses un apkurei nodrošinājušies ar nelielu krāsni.

Otrajā gadā nojaukuši veco piebūvi jeb vējtveri, kas bija celts no ķieģeļiem un galīgi tā nosēdies, ka nevarēja ne aizvērt, ne aizslēgt durvis. Tā vietā uzbūvējuši jaunu piebūvi ar terasi no koka konstrukcijas. ''Terase būvētā tā, ka, ja gadījumā tā nosēstos, to ir iespējams ar vītnes palīdzību pacelt uz augšu. Terase šobrīd ir mūsu mīļākā vieta – tur ēdam brokastis, pasēžam, pavērojam stārķus uz blakus jumta vai vakaros ežus, bet tumsā uz kaimiņu mājas sienas projicējam kino.

Pagājušajā gadā uzbūvējām lapeni, kur var uzņemt ciemiņus vai novietot mašīnu. Nostiprinājām akmeņu uzejamo ceļu ar gaisa dārziem. Tās ir dobes, kas arī mūrētas no akmeņiem, lai ne tikai saglabātu dizainu un stilu, bet arī nostiprinātu akmeņu krāvumu. Dobēs audzējam visu – puķes, zemenes, garšaugus, pat tomātus! Gar akmeņu krāvumu jau vairākus gadus stādām ķirbjus un kabačus. Tie mūs priecē gan ar izskatu, gan arī pēc tam var apēst.'' Lai arī darba te būtu vēl daudz, Uldis pārliecina, ka dažreiz vajag tikai nedaudz, lai radītu omulīgu vietu. Un tas nekas, ka nevar atļauties ielikt autentiskus koka logus, nodrošināt dzīvošanu telpās ar kanalizāciju – ir daudz citu burvību, ko neatrast nekur citur un ko nenopirkt par nekādu naudu! Un tieši to Uldis novēl saprast arī citiem, kas varbūt vēl šaubās par to – vajag vai nevajag lauku īpašumu.

Lai arī ierasts redzēt krietni plašākus lauku īpašumus, Ulda piemērs attaisno faktu, ka kvadratūrai un zemes platībai nav nozīmes. Arī neliels lauku īpašums var būt omulīgs, un tajā var pietikt vietas visam. Dzīvojamās telpas šajā īpašumā nav visai lielas – kopumā ap 37 m², taču tam nāk klāt terase ar instrumentu šķūni zem tās un piebūve, ar ko vasarā pilnīgi pietiek, jo lielākoties jau laiku gribas pavadīt tieši ārā, svaigā gaisā.

Līdzīgi kā ar mājas atjaunošanas darbiem, arī interjerā nekas nav noticis nejauši, bet gan rūpīgu pārdomu rezultātā. Uldis atklāj, ka jau sākotnēji ģimenē bijusi vienošanās, ka Tūjasmuiža nebūs vieta, kur tiek nogrūstas nevajadzīgas lietas, kā tas mēdz būt ar lauku īpašumiem. ''Šī vieta ir tikpat svarīga, kā mūsu patstāvīgā dzīves vieta, tāpēc arī šeit videi ir jābūt sakārtotai un patīkamai dzīvošanai. Sākot ar dakšiņām un traukiem, beidzot ar mēbelēm un citiem sadzīves priekšmetiem. Svarīgi ir atrast savu stilu, radīt savu auru. Kaut vai no vecām durvīm uztaisīt drēbju pakarināmo vai noēvelēt vecās sijas. Darīt to ēkas kontekstā, lai veidotos tā sajūta, ka vietā var atpūsties, justies brīvi un, atgriežoties pilsētā, vismaz vēl pāris dienas just ap sevi paša radītās vietas vibrācijas,'' savā pieredzē dalās mājas saimnieks Uldis.