Lieldienas nav iedomājamas bez olu ēšanas, pūpoliem un, jāatzīst, arī trušiem, kas zināmi kā tie, kas svētkos nes skaisti krāsotās oliņas. Šie garauši laika gaitā kļuvuši iemīļoti ne tikai Lieldienās, bet arī ikdienā, jo daudzi cilvēki tieši trušus izvēlas kā savus mājas mīluļus. Kas jāzina par šo zvēriņu barošanu un uzturēšanu?
Kāpēc vērts rūpēties par pundurtrusi?
Ja saspringtais darba grafiks neļauj divreiz dienā doties ilgā pastaigā pa mežu - suns nebūs īstais mājdzīvnieks. Ja no kaķiem mazliet bail un tie biežāk mēdz ieskrāpēt rokās, nevis ieritināties klēpī, varbūt arī ar šiem dzīvniekiem nav izveidojusies pareiza saikne, lai sev iegādātos runci. Ko darīt, ja mājās nepieciešama papildu dzīvība un mīļums?
Interesanta izvēle noteikti ir pundurtrusis, kuru ir salīdzinoši vieglāk kopt, to iespējams atstāt mājās vienu, kamēr cilvēks strādā, un tas noteikti ir pietiekami enerģisks, mīļš un sabiedrisks, lai pilntiesīgi pildītu jaunākā ģimenes locekļa lomu. Kas tad potenciālajam pundurtruša saimniekam būtu jāielāgo pirms ''ģimenes pieauguma''?
Pundurtruši ir mazākā trušu suga. Vidēji sver no 600 gramiem, līdz pusotram kilogramam. Tiem ir mazas, smailas austiņas, kas saslietas taisni uz augšu. Pundurtruši ir cēlušies Eiropā un tagad kļuvuši par daudzu ģimeņu mīluļiem. Viņiem ir visas tās pašas īpašības, kas parastajiem trušiem, tikai tie ir mazāki pēc izmēra un vairāk jākontrolē to uzturs, jo kuņģis ir daudz jutīgāks. Pareizi pieradinot, rūpējoties un mīļojot pundurtrusi, tas var būt lielisks mājdzīvnieks.
Kāpēc truši ir tik nevaldāmi mīlnieki un vai mēdz būt bezbērnu truši?
Par cilvēkiem, kuriem daudz bērnu, mēdz jokojot teikt, ka tie nu gan vairojas kā truši. Ja salaiž kopā trušu mātīti un tēviņu, tiešām nav ilgi jāgaida, lai mīla starp abiem uzliesmotu un pasaulē nāktu prāvs mazuļu pulciņš. Bet, vai mēdz būt arī bezbērnu truši? Uz šo jautājumu savā grāmatā "Vai dzīvniekiem jātīra zobi? … un citi jautājumi zoodārza direktoram" asprātīgi atbildējis ilggadējais Hellabrunnas zooloģiskā dārza direktors Hennings Vīsners, skaidrojot arī, kāpēc truši ir kā apsēsti uz vairošanos.
Pats par sevi saprotams, ka sastopami arī bezbērnu truši – visi, kas jaunāki par aptuveni pieciem mēnešiem. Tad truši sasniedz dzimumgatavību un sāk burtiski "vairoties kā truši"!
Minētais izteiciens nāk prātā ikvienam, kurš kaut reizi mēģinājis turēt sprostā trusīšu pāri. Šie dzīvnieki ir tik auglīgi, ka nevar pagūt tos saskaitīt! Tas izskaidrojams ar ļoti īso grūsnības laiku – tikai aptuveni 30 dienu. Iznāk, ka trušu mātīte no marta līdz novembrim paspēj apbērnoties piecas vai pat sešas reizes, un katrā metienā var būt līdz piecpadsmit mazuļiem. Aši parēķināsim: vienam vienīgam trušu pārim gada laikā var būt ap 90 mazuļu. Un ikviens no šiem 90 mazuļiem pēc pieciem mēnešiem ir gatavs vairoties…
Tad kāpēc pasauli neapdzīvo vieni vienīgi truši? Tāpēc, ka tiem ir tik daudz dabisko ienaidnieku kā nevienam citam dzīvniekam. Truši nav vienkārši nevaldāmi mīlnieki, kas nekādi nespēj kontrolēt savas dziņas. Tie, tā sakot, ir pakļauti dabas spiedienam. Jo vairāk trušu apēd ērgļi, lapsas, un citi plēsēji, jo vairāk mazuļu trušiem jālaiž pasaulē, lai suga spētu izdzīvot. Sakāpināta seksuālā dziņa tātad ir nepieciešamība – un apgrūtina vienīgi cilvēku, kurš labprāt gribētu, lai sprostiņā ir un paliek tikai divi trusīši.
Trušu audzētavas Latvijā – kur var doties apskatīt mīlīgos garaušus
Iepazīt kādu jaunu trušu šķirni un pabarot garausi ar burkānu – tas viss iespējams arī pašmāju trušu audzētavās. Audzētavās truši ir kuplā skaitā, turklāt pārstāv dažādas šķirnes, tāpēc ģimenēm ar bērniem audzētavas apmeklējums var būt īpaši vērtīgs.
Trušu audzētavas Latvijā ir atvērtas arī interesentiem, kuri vēlas atbraukt ciemos un apskatīt, kā dzīvo dažādu šķirņu garauši. Šis piedzīvojums būs īpaši interesants bērniem, jo, kā stāsta audzētavās, mazos dzīvnieciņus var arī pabarot ar kādu līdzpaņemto burkānu. Iespējams, viesošanās reize beidzot ļaus saprast, ka laiks ģimenes lokā uzņemt kādu garausi, un tādā gadījumā audzētavas saimnieks noteikti spēs dot labākos padomus par to, kā rūpēties par trusīti, kāda barība zvēriņam ir vispiemērotākā un arī kāds ir šo dzīvnieku raksturs.
Visi trušu audzētāji gan atgādina – ekskursija un trušu apskati būtu vēlams pieteikt iepriekš, sazvanoties pa norādītajiem kontakttālruņiem.
Trušu šķirnes, raksturs, veselība
Ausainos lēcējus trušus, kuri ir krietni slinkāki par saviem radiniekiem zaķiem, par mājas mīluli noteikti būtu jāizvēlas tiem, kuri vēlas inteliģentu zvēriņu, kurš prot nokārtoties kastītē, kā kaķis, un atsaukties uz savu vārdu, kā suns. Tajā pašā laikā, trusis būs alternatīva kaķēnam vai kucēnam, kā arī rūpēs par šo mājas mīluli izaicināsiet paši sevi uz nelielu piedzīvojumu.
Mājas truši (Oryctolagus cuniculus) cēlušies no sava savvaļas priekšteča – Eiropas truša, kas vēsturiski pieradināts un turēts būros. Eiropas trušu dzimtene ir tagadējās Spānijas un Portugāles apkārtne. Sākotnējo trušu izplatību pa pasauli veicināja tas, ka truši tika izmantoti kā gaļas dzīvnieki. Trušu audzēšana selekcijai aizsākās jau viduslaikos, kad pret tiem sāka izturēties kā lopkopības saimniecību dzīvniekiem. 16.gadsimtā jau bija parādījušās dažādas trušu šķirnes, kas izskatā atšķīrās pēc krāsas, izmēra un apspalvojuma.
Kad 19.gadsimtā aizsākās mājdzīvnieku turēšanas tradīcijas starp augstākās sabiedrības ļaudīm, trušu mīļotāji uzsāka izstāžu tradīciju, kurā atrādīja savus skaistos mīluļus. Teiciens par „izmēģinājuma trusīšiem” arī nav tālu no patiesības, jo mājas truši tiek plaši izmantoti dažādās laboratorijās vēl joprojām, lai testētu vakcinācijas un zāles, kas domātas cilvēkiem. Šādiem eksperimentiem izvēlēti tieši truši, jo tie ir vērtīgi izpētes objekti – trušu organisms pateicīgi parāda reakciju uz dažādiem medikamentiem. Dzīvnieku aizstāvji gan daudzus gadus cīnās pret šādu dzīvnieku izmantošanu, uzstājot, ka šāda izpēte nav vajadzīga.
Ko trusis drīkst un nedrīkst ēst?
"Tikko esmu kļuvusi par pundurtruša saimnieci. Ar ko viņu var barot?" portālam "MansDraugs.lv" jautā lasītāja. Vērsāmies pēc padoma pie pundurtrušu audzētavas "Ozolītes" saimnieces Inas Ladigas.
"Pārsvarā savam jaunajam draugam dodu svaigi plūktu zāli," raksta lasītāja Marta. "Burkānus un kāpostus pagaidām neesmu uzdrošinājusies dot, jo interneta forumā izlasīju, ka no tiem dzīvnieciņam var sapūsties vēders, un viņš pat var aiziet bojā. Bet, vai tā tiešām ir taisnība? Pirms tam biju pārliecināta, ka burkāni un kāposti ir trušu iecienītākie kārumi.
Vai dzīvnieciņam var dot piena produktus? Nesen, kad nekā cita nebija pie rokas, pacienāju garausi ar biezpienu – ēda gardu muti!
Vienudien kāri skatījās uz desmaizi manās rokās. Maizīti iedevu, bet desu tomēr neļāvu nogaršot. Kaut kur gan esmu lasījusi, ka savvaļā truši mēdzot apgrauzt plēsēju pamestus kaulus. Varbūt tomēr desu drīkst dot? Un, vai obligāti nepieciešama speciālā granulētā barība vai pietiek tikai ar sienu un kārumiem – augļiem, dārzeņiem, ogām un lapām?"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
