Suņi melnā: mīluļi ar tumšu kažociņu, kas savaldzinās ikvienu

Afenpinčera vēsture stiepjas līdz pat 19. gadsimta beigu gadiem, taču šīs šķirnes suņu senči novēroti jau 15. gadsimta beigās. Līdzīgi kā senčiem, arī afenpinčeriem izskatā manāms un sataustāms raupjš kažociņš, kas klāj mazo, kompakto suņuka ķermeni.

Raksturojot mīluļa temperamentu un uzvedību, afenpinčeram piedēvēta bezbailība, modrība, uzticība saimniekam. Suņuks var tik ļoti nodoties spēlēm un citām nodarbēm, ka nekas viņu nespēs apturēt. Šīs šķirnes suņi raksturoti kā viscaur ģimenes suņi, kuri lieliski iedzīvosies līdzās cilvēkam un būs uzticamākie draugi.

Afenpinčera kažoks ir biezs un raupjš, to noteikti ievēros ikviens, kas mēģinās glaudīt sunīti. Savukārt purniņā spalva veido visai nopietna suņa iespaidu, jo spalva rada asociācijas ar bārdiņu, ūsiņām un uzacīm kā cienījamam kundziņam. Standartā vēstīts, ka spalvas purniņā īpaši izceļot mīluļa izteiksmīgo līdzību ar pērtiķēniem.

Ņūfaundlenda dzimtene ir Kanāda, Ņūfaundlendas un Labradoras reģions, kur suņu šķirne radusies gadsimtiem tālā pagātnē. Šķirnes standartā pat norādīts, ka sava nozīme šķirnes attīstībā un popularitātē bijusi vikingiem, kuri 12. gadsimta sākumā darbojušies ar suņiem. Laika gaitā, piedaloties vēl citām suņu šķirnēm, dažas pazīmes ir mainījušās un uzlabojušās, kopumā nezaudējot ņūfaundlendam raksturīgās iezīmes. Mīluļi ievērojamā auguma dēļ pat salīdzināti ar lieliem, melniem (arī brūniem) lāčiem.

Laika gaitā ņūfaundlendi izmantoti kā darba suņi, kuri vilka smagus vezumus un palīdzēja cilvēkiem darboties ūdens tuvumā. Ņūfaundlendi pat palīdzējuši glābt cilvēkus, ja ļaudis slīkuši vai viņiem vajadzējis palīdzību ūdenstilpnēs.

Vizuāli ņūfaundlenda izskats liekus komentārus, šķiet, neprasa. Reti kurš mīlulis ir tik masīvs, pūkains un vienlaikus simpātisks, ārkārtīgi valdzinošs. Ņūfaundlends ir viens no tiem. Suņuka miermīlīgais, pat nedaudz skumīgais izskats dažus varētu mulsināt, sak, tik liels un mīļš? Taču šīs šķirnes mīluļu saimnieki noteikti neļaus samelot, jo lielie skaistuļi tik tiešām raksturoti kā ļoti uzmanīgi, priecīgi, rāmi un labsirdīgi mājdzīvnieki, kuri ir paklausīgi kā pieaugušo, tā bērnu kompānijā.

Raksturojot mīluļa izskatu, minēts, ka suņiem ir garš un taisns kažoks, spalva nav nedz cirtaina, nedz viļņota, lai gan pavisam nelielas novirzes no normas standartā tiek pieļautas. Spalva ir ārkārtīgi mīksta un bieza, savukārt uz galviņas, purniņa un ausīm spalva ir krieni īsāka. Visbiežāk suņi novērojami melnā krāsā (nelieli gaišāki plankumi vietumis ir atļauti, līdzīgi kā daži balti plankumi krūškurvja, ķepu vai astes galiņā). Tāpat ņūfaundlends var būt arī šokolādes brūnā krāsā, pat nedaudz gaišākā. Savukārt melnbaltu ņūfaundlendu biežāk sauc par lendsīru un pat nošķir kā atsevišķu suņu šķirni. Par to plašāk var lasīt šeit.

Kā liecina informācija Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas mājaslapā, dobermanis ir vienīgā vācu suņu šķirne, kuras nosaukums patiesībā ir suņu audzētāja uzvārds. Frīdrihs Luiss Dobermanis, kas dzīvojis 19. gadsimta otrajā pusē, bijis suņu audzētājs, kurš laika gaitā sapārojis dobermaņu senčus ar citiem suņiem, kuriem bijuši izteiksmīgie melni brūnie kažoka krāsojumi. Tādējādi Dobermanis radīja dobermaņus, atšķirīgu suņu šķirņi ar skaistiem mīluļiem, kuri bija kā spēcīgi darbā, tā draudzīgi saskarsmē ar cilvēku. Līdzīgi kā rotveileri, kuri arī tiek radniecīgi saistīti ar dobermaņiem, suņi spēja lieliski darboties sarga postenī un arī policijā. Dobermanis salīdzināts ar elegantu un cēlu suni, kuram ir skaists augums un tikpat augstvērtīgas rakstura īpašības.

Dobermanis ir draudzīgs un rāms suns, kurš ir ļoti paklausīgs savai ģimenei. Lai arī ārēji suns rada visai draudīga dzīvnieka iespaidu, dobermanis ir lielisks un paklausīgs mājdzīvnieks, ja viņu pareizi un atbildīgi apmāca. Suns ir gudrs un apķērīgs, tāpēc apmācība var veiksmīgi izdoties, turklāt tā tikai vairos un nostiprinās suņa un saimnieka saikni.

Sunim ir ļoti īsa, nedaudz raupja spalva, kas cieši pieguļ ķermenim. Savukārt spalvas krāsojums var būt divējāds: melni brūns vai brūns ar skaidri redzamiem plankumiem attiecīgās vietās (līdzīgi kā rotveileram, tās ir noteiktas, proti, plankumi vaigos, virs acīm, uz kakla, uz krūškurvja, vairākās vietās uz ķepām, kā arī astes apakšā). Tādējādi zīmīgie krāsojumi palīdz veikli atšķirt, kādas šķirnes suns redzams, jo dobermanis vienmēr būs slaidāks un ar tievāku ķermeni, savukārt rotveilers būs ar nedaudz apaļīgākām formām un lielāks.