'Dogo' sāga: Lai kaut viens pierāda, ka suņi nesaslima, uzskata biedrībā  (59)

Millere stāsta, ka biedrība izveidota 2016. gada aprīlī, lai varētu apvienot tos cilvēkus, kuru suņus skārusi suņu barības vada paplašināšanās. Līdz tam saimnieki savā starpā komunicējuši vien tad, kad tikušies veterinārajās klīnikās. Kā saka Millere – "sveši cilvēki ar vienu bēdu". Arī viņa pati jau iepriekš regulāri uzrunāta, jo Milleres ģimene ar šo suņu slimību saskārusies visai tieši: no suņu barības vada paplašināšanās slimības un tās izraisītām komplikācijām miris dobermanis Zīgers.

"Kā paši ārsti atzīst, mana suņa gadījums bija viens no vissmagākajiem, mēs cīnījāmies ļoti ilgi. Viņam bija izteikti neiroloģiskas pazīmes, pazuda redze vienai actiņai, ar dzirdi kļuva slikti, pakaļkājas vairs neklausīja… Tas notika pusotra gada laikā. Gadījumā, kāds bija man, saimnieki suni iemidzinātu pēc pusgada. Par laimi, apstākļu sakritība un finanses man ļāva suni tik ilgi ārstēt. Piecas vai pat sešas reizes dienā suns bija jābaro stāvus, trīs vai četras reizes dienā jāšpricē. Ārstēšana izmaksāja aptuveni trīs tūkstošus eiro. Dažubrīd kļuva labāk, bet slimībai bija blakusparādības – pneimonija, dzīvniekam jābūt klāt pie sistēmas. Man bija dresēts, paklausīgs dobermanis, kurš cīnījās. Viņš bija malacis. Mums tik labi gāja, un es cerēju, ka mēs uzvarēsim," Zīgera slimību raksturo viņa saimniece. Millere arī min, ka sākotnēji ārsti neesot varējuši noteikt, kas suni nomoka, tāpēc veikts rentgens, bet saimniecei lūgts aizpildīt zinātniskā institūta "BIOR" anketu: "Tur bija vismaz četri jautājumi par barību – kāda ēsta, cik reizes dienā, kādā veidā. Apkopojot šīs anketas, pirmais, kas vienoja vairāk nekā 90 procentus, bija barība."

Sarunā Millere min, ka daudzi mēģinājuši norādīt arī uz citiem vienojošiem faktoriem, kas varētu būt izraisījis suņu masveida saslimšanu, un reiz pat dzirdēts, ka pie vainas varētu būt kāda pote. "Šajā faktorā vienojošais bija divi procenti," viņa teic. "Visiem cilvēkiem ir viena vēlme – uzzināt, kāpēc un no kā tā slimība ir. Ja vienīgā atbilde, kas līdz šim ir saņemta, ir tā, ka lielākais vienojošais faktors ir barība, tad gribas zināt, kas ir vainas tai barībai, nesaucot to vārdā. Saimnieki to grib beidzot saprast."

"Mēs sapratām, ka viens nav karotājs, un to es biju izjutusi vēl pirms biedrības dibināšanas. Vienam ir ļoti grūti," vajadzību pēc biedrības skaidro Millere. "Sapratām, ka mēs, saimnieki, esam daudzi. Lai varētu runāt visu saimnieku vārdā, juridiski bija vajadzīgs biedrības statuss." Viņa piebilst, ka gājusi arī uz Saeimu un mēģinājusi lūgt palīdzību deputātiem, taču daži viņu saukuši par reideru un profesoru uzpircēju, neticot slimības nopietnībai. "Bet es gāju runāt visu saimnieku vārdā," tā Millere.

Viens no biedrības mērķiem esot arī palīdzēt veterinārārstiem, kuri sākotnēji pat bijuši pārsteigti par pēkšņo saslimušo suņu skaitu, skaidro Millere: "Mēs gribējām palīdzēt arī veterinārārstiem, no kuriem daudzi bija izmisuši. Kad mēs ar Zīgeru braucām uz apskati, veterinārārstu acīs redzēju gan asaras, gan šausmas, jo viņi nevarēja noticēt, ka pēkšņi saslimuši tik daudz suņu. Ne saimnieki, ne ārsti nespēja viens otram noticēt. Apkopojot visu informāciju, mēs arī mēģinām palīdzēt veterinārārstiem, jo viņi var palīdzēt mums. Ko es zinu par veterināro nozari ar savu ekonomista izglītību? Bet esmu gatava izdarīt visu, palīdzēt, pierakstīt dienasgrāmatā suņa veselības stāvokļus, lai varētu informāciju nodot ārstiem. Kad ārstiem prasīju, kas notiek, viņi bieži vien plātīja rokas, jo atbildēt bija ļoti grūti. Teica – nezinām, laiks rādīs, kāda būs reakcija uz zālēm." Biedrības aktivitātes publiskajā telpā arī palīdzējušas saimniekiem savā sunī saskatīt iespējamās slimības pazīmes, piemēram, vemšanu, balss zudumu, strauju svara zaudēšanu. Millere stāsta, ka atsevišķi šīs pazīmes var norādīt arī, piemēram, uz parastas zāles, ko suns saēdies pagalmā, atvemšanu, taču saimnieka pienākums esot laikus pamanīt un ievērot, ja suņa veselība krasi mainās. "Saprotot, ka viena vemšanas reize pirms trim mēnešiem patiesībā bija slimības pazīme, varbūt daudzi suņi būtu glābti," pieļauj Millere.

Biedrība savā feisbuka lapā publicē no slimības cietušo suņu stāstus, taču Millere atzīst, ka biedrības pārstāvji paši nepārbauda katru gadījumu: "Es ticu tam cilvēkam, kas stāv man pretī un kuram rokās ir tāds pats rentgenuzņēmums kā man." Rentgens visskaidrāk parādot to, ka suns tiešām ir slims, skaidro Millere. "Šobrīd mūsu "siena" feisbukā ir tāda kā atskaite, un daudzi cilvēki mums saka paldies, ka nebaidāmies un mēģinām uzrunāt cilvēkus. Saimnieki par savu pieredzi stāsta ļoti bailīgi. Pieļauju, ka kāds pat viņus ir pierunājis vērsties pie mums. Lielākā daļa cilvēku no publicitātes grib turēties tālāk. Vēl pirms biedrības dibināšanas mēģināju runāt ar saimniekiem, lai viņi ir aktīvi, bet viņi man teica, ka palīdzēs un atbalstīs mani, bet nevēlas, lai viņu vārdi izskan publiski. Tas ir arī viens no iemesliem, kāpēc sapratām, ka biedrība ir vajadzīga," teic biedrības pārstāve.

AS "Tukuma straume" pārstāvji "MansDraugs" jau iepriekš ir norādījuši, ka nav pierādījumu, kas apstiprinātu suņu saslimšanas faktu un to, ka suņi tik tiešām ir cietuši. Taču biedrības pārstāve Millere apstiprina, ka visi viņu rīcībā esošie gadījumi ir pierādīti ar rentgenuzņēmumiem, kas norāda uz paplašinātu suņa barības vadu: "Mēs esam biedrība "Megaesophagus Latvia upuri". Visi, kas ir šajā biedrībā, ir šīs slimības upuri. Mēs visi esam cietuši." Viņa arī plašāk skaidro, kāpēc biedrības feisbuka lapā pie suņu stāstiem ir minēts, kāda veida barību suns ir ēdis: "Biedrībā nospriedām, ka to rakstām informācijas dēļ. Viss, ko mēs varam pateikt, ir tas, ko redzam – tā suns dzīvoja, tā saslima un to ēda. Lai kāds pasaka pretējo. Lai kaut viens pasaka, ka tas tā nav. Mēs uzskatām, ka ir labi brīdināt cilvēkus."

Savukārt uz jautājumu par to, kāpēc biedrības redzeslokā nav tie saimnieki, kuru suņi nav ēduši konkrēti AS "Tukuma straume" ražoto barību, Millere atbild: "Nevarēšu komentēt. Mēs kā vienojošo faktoru uzsaukumā nenosaucām "Dogo", jo mēs lūdzām atsaukties tos saimniekus, kuru sunim ir konstatēta diagnoze "megaesophagus". Apkopojot informāciju, visur tomēr ir minēts "Dogo". Mēs pat nebijām prasījuši norādīt barību, bet konstatējām, ka saimnieki paši to saka. Nekad nav bijis tāds sauklis, lai saimnieki raksta, kādu barību viņu suņi ēd. Domāju, ka barību saimnieki patur prātā." Jautāta, cik daudz saimnieku gada laikā ir uzrunāti un apzināti, Millere atbild izvairīgi: "Pietiekoši."

Tieši vairākkārtējās ziņas par to, ka suns miris, ēdot "Dogo" barību, ir radījis pamatu "Tukuma straumei" vērsties policijā par maldinošu, cieņu aizskarošu informāciju, un, pamatojoties uz to, ir uzsākts kriminālprocess. "Tas pierāda, ka esam pareizi darījuši, teikuši, runājuši un brīdinājuši. Ja gribēja mūs apsūdzēt par neslavas celšanu, to vajadzēja darīt, kad es publiski pagājušā gada aprīlī un maijā uzstājos un kad to pārraidīja televīzijas kanālos latviešu un krievu valodā," reakciju uz aktivitātēm publiskajā telpā raksturo Millere.

Jautāta, vai lēmums par labu biedrības izveidei gada laikā nav bijis veltīgs, tās pārstāve saka: "Tiešām nav bijis veltīgs. Kriminālprocesa lieta man rada pārliecību, ka mēs ejam pareizā virzienā. Jebkuram suņa saimniekam, kurš saņem šādu suņa diagnozi, ir viens jautājums – kāpēc? Tas ir loģiski."

Biedrība neapstāšoties, kamēr nebūs konkrētu atbilžu par slimību, uzskata biedrības pārstāve Millere: "Mēs arī esam gatavi ikvienu pakonsultēt, ko darīt, kā pagriezt ikdienu kājām gaisā, kā pielāgoties suņa slimībai. Es tam esmu gājusi cauri un varu palīdzēt, jo daudzi suņu saimnieki iepriekš bija pie sasistas siles un nesaprata, ko darīt. Veterinārārsts dod ieteikumus, bet es varu pastāstīt, kā tas praktiski notiek. Kad suns paliek cilvēkam uz rokām, neko nevar pateikt un vēl ir ar īpašām vajadzībām, tas ir šoks dubultā. Bija brīži, kad viņš necēlās, viņu vajadzēja nest, jābaro sešreiz dienā, jānovāc ūdens trauki, jo no ūdens krāšanās organismā veidojas pneimonija. Pusotru gadu man bija suns ar īpašām vajadzībām."

Atgādinām, ka suņu barības vada paplašināšanās jeb megaesophagus dēļ miruši vairāk nekā 200 suņu. Cēlonis šai slimībai joprojām nav atrasts, īpašā konferencē 2016. gada septembrī ziņoja pētnieku grupa.