Dzīvespriecīgais eirāzietis – suns, par ko rūpēties vēlēsies katrs  (2)

Eirāzietim ir ārkārtīgi valdzinošs un simpātisks izskats, kas uzreiz raisa asociācijas ar citām šķirnēm, kuru pārstāvjus ielās redzam biežāk. Ja kāds eirāzietī saskata špicam raksturīgās iezīmes, bet vēl cits, piemēram, čau čau izteiksmīgā izskata pazīmes, jāteic, ka abi šie minējumi ir visai tuvu patiesībai. Eirāzietis ir tieši šo suņu, vilkušpica un čau čau, krustojums.

Tā kā oriģinālā rakstībā vilkušpics rakstāms kā "wolfspitz", sākotnēji nolemts jaunradīto sunīti saukt par vilku čau (wolf-chow), tādējādi akcentējot krustotās šķirnes, vilkušpicu un čau čau. Taču tad šķirnes attīstībā iesaistīts arī samojeds, suns nosaukts par eirāzieti un reģistrēts Starptautiskās Kinoloģiskās federācijas šķirņu sarakstā, vēstīts eirāzieša šķirnes standartā.

Šķirnei dots tāds nosaukums, lai akcentētu Eiropai un Āzijai raksturīgās suņu šķirnes, kuras izmantotas eirāzieša radīšanā.

"Eurasier Society" ziņots, ka par eirāzieša rašanos atbildīgs ir vācietis Jūliuss Vipfels, kurš tiekot saukts arī par eirāzieša tēvu. Šķirne radās mērķtiecīga darba rezultātā 20. gadsimta 50.–60. gados. Kā vēstīts mājaslapā, mērķis bijis radīt vidēja izmēra špicu tipa ģimenes suni, kas būtu mierīgs, līdzsvarots, vizuāli skaists un pievilcīgs, ar dažādas krāsas spalvu. Topošajam mīlulim būtu jāspēj iekļauties ģimenēs ar dažādu dzīvesveidu gan pilsētās, gan laukos.

Kā jau iepriekš minēts, sākotnēji šķirnes radīšanā izmantotas tikai divas jau esošas suņu šķirnes, vilkušpics un čau čau. Taču vien dažus gadus pēc vilku čau rašanās "tēvs" Vipfels nolēmis iekļaut arī samojedu jaunizveidotās šķirnes uzlabošanā. Drīz vien jauno šķirni, nosauktu par eirāzieti, atzina gan Vācijas kenelklubs, gan Starptautiskā Kinoloģiskā federācija, kuras sarakstos šķirne iekļauta 1973. gadā.

Jāteic, ka sākotnējais mērķis tika izpildīts un radās lielisks mājdzīvnieks, taču pat mūsdienās šīs šķirnes suņu skaits pasaulē nav liels. "Eurasier Society" vēsta, ka pasaulē varētu būt aptuveni 8500 eirāziešu, no kuriem lielākā daļa mīt Eiropā, jo īpaši dzimtenē Vācijā.

Eirāzietis ir vidēja izmēra mājas mīlulis ar mazām, spicām austiņām un garu spalvu. Tā ir gana bieza un pūkaina, un var būt dažādās krāsās, izņemot, piemēram, tīri baltu vai ar baltiem plankumiem.

Ja tuvāk papēta eirāzieša izskatu un spalvas garumu, var manīt, ka tā ir salīdzinoši garāka ap suņa kaklu. Tāpat īsāku spalvu var novērot arī uz suņa purniņa, austiņām un ķepu priekšējām daļām (aizmugure tām būs klāta ar garāku spalvu).

Suņu augums vairumā gadījumu nepārsniedz aptuveni 56 centimetrus (kucītēm tas ir nedaudz mazāks, aptuveni 52 centimetri). Tiesa, šis rādītājs var arī nedaudz mainīties un būt lielāks vai mazāks.

Šīs šķirnes suņu audzētāji norādījuši, ka suņa spalvas kopšanā nav jāiegulda milzum daudz laika, pietiks vien ar regulāru ķemmēšanu vismaz reizi nedēļā. Turklāt divreiz gadā suns arī mainīs spalvu, tāpēc jārēķinās, ka mājokli var klāt spalvu kamoliņi.

Šķirnes standartā vēstīts, ka suņi ir mierīgi un teju vai nesatricināmi, viņi nepakļausies provokācijām. Eirāzieši ir arī labi ģimenes sargi, jo savstarpēji ciešās saiknes dēļ suņi spēs aizstāvēt arī savus mīļos, nekļūstot pārlieku agresīvi. Tikmēr pret svešiniekiem viņi izturēsies piesardzīgi un atturīgi, ja vien neapjautīs, ka svešinieki ir ģimenes draugi.

Tiek uzskatīts, ka galvenokārt eirāzietis ir visas ģimenes, ne tikai viena saimnieka draugs. Kur ies cilvēks, tur ies arī eirāzietis, jo saikne ar saviem mīļajiem sunim ir ārkārtīgi svarīga. Tāpēc arī allaž tiek uzsvērts, ka neiztiks arī bez apmācības, kas vēl vairāk nostiprinās komunikāciju un savienību starp suni un ģimenes locekļiem.

Tā kā eirāzietī savienojušās trīs dažādu suņu asinis, tiek uzskatīts, ka eirāzieši savā starpā var būt krasi atšķirīgi. Piemēram, salīdzinot piesardzību pret svešiniekiem, "Eurasier Society" norādīts, ka viens suns var būt pat ļoti atturīgs no komunikācijas ar nepazīstamo cilvēku, turpretim cits šīs pašas šķirnes pārstāvis var cilvēku apostīt un vēlēties iesaistīties tuvākā saskarsmē.

Šķirnes standartā arī norādīts, ka suņiem nav medību instinkta, taču arī šī izpausme varot atšķirties. Ja tuvumā gadīsies kāds mazs grauzējs, ko eirāzietis uzodīs, reakcija var būt atšķirīga, no lielas intereses līdz teju vai vienaldzībai.

Iespējams, eirāzieša labākā īpašība ir tā, ka suņuks nudien ir radīts cilvēkam un būšanai par labāko draugu. Suņi ir gudri, apķērīgi (kas lieti noder apmācībā), arī gana neatkarīgi, kas attiecīgos gadījumos var radīt ne mazumu smieklīgu brīžu (piemēram, suņi var izlikties, ka pēkšņi nedzird saimnieku). Arī audzētāji uzsvēruši, ka suņa dzīvē nav nekā svarīgāka par tās pilnvērtīgu izbaudīšanu kopā ar saimnieku. Kur vien būs eirāzietis, tur būs dzīvesprieks un jautra gaisotne, turklāt te ir būtiski uzsvērt, ka suns izbaudīs gan mierīgu dzīvi līdzās mazāk aktīviem saimniekiem, gan arī sportisku garu ģimenes lokā, kur cilvēki ne mirkli nespēj nosēdēt mierā.