Ir cilvēki, kas lauku īpašumu atjauno klusi un nemanāmi, teju tā, ka to nepamana pat kaimiņi, un ir cilvēki, kas ar savu veikumu padalās, un nevis tāpēc, lai lielītos ar darba augļiem, bet gan tāpēc, lai dalītos pieredzē un tādējādi iedvesmotu arī citus. Rihards Šešo noteikti pieder pie otrajiem, jo par godu lauku mājai izveidota pat sava lapa feisbukā, kur var redzēt mājas atjaunošanas procesu dažādos posmos.
Vecvecāku māja ar galdu gultas vietā un pelēm
Šis nav bezpersonisks stāsts par to, kā kāds iegādājies lauku īpašumu un to atjauno pēc savām iecerēm. Arī tādi stāsti ir interesanti, bet šis ir kas vairāk. Rihards pastāstīja, ka māju 1970. gadā iegādājušies viņa vecvecāki no saimniekiem Kārkliņiem – tātad nav ilgi jādomā, kāpēc mājai tāds nosaukums. Savukārt paši Kārkliņi šeit mitinājušies jau kopš 1922. gada. Rihards noskaidrojis, ka Kārkliņi esot bijušu turīgi ļaudis, kas turējuši cieņā zirgkopību. To varēja pateikt arī pēc jumta seguma, kas nav bijis veidots no visiem plaši zināmajiem lubiņiem, bet gan spundētiem dēlīšiem. Tādus kurš katrs nav varējis tolaik atļauties. Protams, tagad no šī jumta seguma maz kas saglabājies.
Un tomēr, laikā, kad mājā ievākušies Riharda vecvecāki, māja nav bijusi tā priecīgākā paskata. Pirmā vasara jaunajā īpašumā pavadīta ļoti savdabīgi – vecvecāki esot gulējuši uz galdiem, jo mēbeļu nebija, bet pa istabām skraidījušas peles gluži kā mājdzīvnieki, jo tām bēniņos esot bijis perēklis. Tomēr tas nav atrunājis sparīgos vecvecākus pievērsties mājas atjaunošanai.
Rihards ar humoru atzīst, ka vectēvam varbūt ar to gaumi nav bijušas labākās attiecības, taču tiem laikiem izmantoti gana labi materiāli, piemēram, vagondēļi mājas apšuvumā. Interesanti, ka māju abi vecvecāki sadalījuši uz pusēm, un tad katrs savu teritoriju iekārtoja, kā nu gribēja. Vecmāmiņai vairāk esot patikusi vecā aura, tāpēc to saglabājusi, atstājot vecos koka dēļus griestos. Pateicoties vecmāmiņas uzstājībai, joprojām Kārkliņu mājās var novērtēt autentiskās mēbeles.
Septiņas reizes nomērīts, pirms griezt
Pats Rihards māju sācis apsaimniekot pirms aptuveni pieciem gadiem, taču viss nav noticis ļoti strauji. Pirmo vasaru pavadījis ilgās pārdomās un rūpīgā mājas izpētē, lai neizdarītu pārsteidzīgus lēmumus. Lai arī visbiežāk mājas atjaunošanu sāk ar jumta nomaiņu, Rihards visu darījis tieši otrādi. Tā kā nav bijusi un joprojām nav vēlme ņemt aizdevumu mājas atjaunošanai, sācis ar iekšdarbiem, lai pēcāk varētu mājā izmitināt viesus un no iegūtās naudas, kas laika gaitā iekrāta, arī nomainītu jumtu un izdarītu citus lielos darbus. Tā nu māja kalpo arī kā laipni gaidoša brīvdienu māja tiem, kas vēlas izbaudīt lauku burvību. Galu galā, ne visiem ir iespēja atjaunot lauku īpašumu, un ne visiem ir mājas, kur aizbraukt izbaudīt lauku šarmu.
Vaicāts, ar ko gan pats sācis mājas atjaunošanu, Rihards atklāj – no griestiem bira smilšu un salmu sajaukums, tāpēc vispirms ķēries vērsim pie ragiem tieši bēniņos, lai vismaz iekštelpās nekas nebirtu uz galvas. Un tad pamazām, pamazām sācis padarīt omulīgākas dzīvojamās telpas. Pārdomu vasarā, kad vēl domājis, ko un kā šeit darīt, atjaunojis mēbeles, kas noteikti ir šī īpašuma pievienotā vērtība. Māja ir aptuveni 100 kvadrātmetrus plaša un tā sadalīta nosacītās divās daļās – vienā pusē ir guļamistabas, otrā – virtuve un viesistaba.
Rihards nav no tiem cilvēkiem, kas kaut ko darītu pavirši vai pārsteidzīgi – tā kā pašam ļoti svarīgs estētiskais faktors dzīves telpā, tad katrs elements šeit nav nejaušs. Interesanti, ka Rihardam jau no laika gala bijis svarīgi māju atjaunot tā, lai tā kalpotu kā vēsturisks objekts, proti – saglabājot tās lietas, kas atspoguļotu Latvijas laika mājas. Likteņa pirksts jau labu laiku atpakaļ darījis savu, kad vēl pats Rihards nenojautis, ka kādreiz atjaunos lauku māju. Kādreiz pats strādājis celtniecības jomā, arī kokapstrāde bijusi nodarbošanās kādu laiku, un nu šīs pieredzes lieti noder, lai radītu ko skaistu un paliekošu.
Kas attiecas uz interjeru, visu iespējamo, ko vien varēja, Rihards ir saglabājis. Tie ir sildmūri, kas joprojām ziemā sasilda telpas, arī vairums mēbeles ir oriģinālās, ļoti daudz interjera aksesuāri ir rūpīgi izmeklēti. To var teikt par lampu. Rihards atminējies, kāda lampa bijusi savulaik šajā mājā vecmāmiņai, un tad nu meklējis tieši tādu arī mūsdienās. It kā sīkums, bet tomēr patīkami, ka tiek padomāts par to, lai aura saglabātu savu autentiskumu.
Vēl neesmu satikusi nevienu lauku mājas īpašnieku, kas teiktu – māju atjaunot ir tīrais nieks! Tas prasa gan lielu finansiālo ieguldījumu, gan laiku un gribasspēku. Bez šiem trīs ''vaļiem'' nekas neizdosies. Protams, viss ir atkarīgs arī no tā, kādu funkciju māju pilda. Rihards piekrīt, sakot, ka vasaras mājai nevajadzēs tik lielus ieguldījumus, savukārt, ja grib māju pastāvīgai dzīvošanai, jādomā jau rūpīgāk, kā panākt vēlamo rezultātu. Tomēr, lai arī cik reizēm sarežģīts un apgrūtinošs šis process nešķistu, saimnieks ir pārliecināts, ka patiesos darba augļus sajutīs. Ja ne tagad, kad darbi pilnas rokas un nav laika nemaz apstāties un novērtēt paveikto, tad pensijas vecumā noteikti. Taču arī tagad ir gandarījums un prieks par mājas atdzimšanu. Un, kā atklāj Rihards, Cēsu pusē notiekot visai liela rosība lauku īpašumu atjaunošanā, tādēļ varam vien ņemt to par piemēru un uzdrīkstēties!
Foto no ''Kārkliņu'' atjaunotās mājas:
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
