Baiba stāsta, ka doma par sunīti pavīdējusi jau pirms četriem gadiem, kad viņa invalīdu un viņu draugu apvienības "Apeirons" mājaslapā izlasījusi aprakstu par servisa suņu biedrību "Teodors". Reiz kādā nometnē viņa redzēja sievieti no Norvēģijas, un viņai līdzi bija suns-asistents. "Nodomāju – cik tas ir forši! Es arī gribu tādu suni," atceras Baiba, sākdama rīkoties lietas labā. Nākamais solis bija sazināties ar "Teodoru", vienlaikus uzdodot praktiskus jautājumus, piemēram, par iešanu ar suni ārā, barošanu un citus. "Tolaik es strādāju kristīgi izglītojošā organizācijā "Agape Latvija", kas ir daļa no starptautiskas kristīgas organizācijas, un sapratu – nē, ar suni man visa kā būtu par daudz," sākotnējo lēmumu tomēr nekļūt par suņa-asistenta saimnieci raksturo Baiba.
Taču pavērsiena punkts notika pirms diviem gadiem, kad biedrības "Teodors" pārstāve un suņu trenere Zaiga Kļaviņa pēkšņi atsūtīja Baibai e-pasta vēstuli ar teikumu: "Vai tu joprojām vēlies suni-asistentu?" Baiba atceras: "Es atkal viņai uzrakstīju tos pašus jautājumus par praktiskajām lietām, bet tā vietā, lai man vienkārši atbildētu, Zaiga pajautāja, vai var pie manis atbraukt ar suni-pavadoni ciemos, lai mēs visu varētu izrunāt klātienē. Tas bija viņas meistartriks." Ieraugot servisa suni, Baiba nespēja palikt vienaldzīga, un visai drīz jau viņa tika pie sava četrkājainā asistenta. To izvēlējās Zaiga, ņemot vērā gan to, kāds ir konkrētais suns, gan arī pašas Baibas temperamentu. "Šajā procesā suns izvēlas saimnieku, un var būt tā, ka sadarbība neizveidojas," teic Elfas saimniece. Ar skaisto mīluli saikne izveidojās ļoti labi, viņa paskaidro.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
