Kāpēc suņiem patīk vārtīties pa smirdīgām vietām  (1)

Jāteic, ka dzīvnieki (tostarp arī kaķi un suņi, populārākie mājas mīluļi) ir diezgan noslēpumaini un neizdibināmi dzīvnieki. Tā kā viņi paši nerunā, atšifrēt uzticamo draugu īpatnējās darbības nemaz nav tik viegli, tāpēc gandrīz vai uz katru jautājumu, kas saimniekam par savu mīluli rodas, var būt vairākas atbildes no dažādiem skatpunktiem. Izņēmums nav arī šuneļu tieksme vārtīties pa smakojošām lietām. Kāpēc mūsu astaiņi tā dara?

Portālā "Mother Nature Network" vēstīts, ka, iespējams, suņi tādā veidā cenšas nomākt paši savu smaržu. Šo domu apstiprinājis arī vairāku grāmatu autors, suņu eksperts un psihologs Stenlijs Korens, kurš ilgstoši pētījis mīluļu uzvedību un centies to izprast. Tāpēc arī radies pieņēmums, kam aizmetņi meklējami tālā pagātnē, kad suņi vēl mituši savvaļā. "Ja antilope sajuta suņa smaku, viņa noteikti drošības labad skrēja prom," raksturojis Korens, atgādinot par to, ka savvaļā suņi paši medījuši sev pusdienas, līdz ar to, ticams, centušies nomākt sunim raksturīgo smaržo ar kādu citu. Bieži vien tā varējusi būt, piemēram, vārtīšanās maitā. Tādējādi antilopes sajusta, piemēram, sugasbrāļa, nevis suņa smaku, un ļāva četrkājainajam medniekam pietuvoties sev tuvāk. Tiesa, šo pieņēmumu atspēkojuši citi speciālisti, piemēram, dzīvnieku uzvedības pētniece Patrīcija Makkonela, sakot: "Pirmkārt, daudzi dzīvnieki paļaujas uz vizuālo uztveri un izmanto redzi un skaņu, lai pamanītu medniekus. Viņu degunu uztveri bieži vien ietekmē vēja plūsma, bet skaņa un skats bieži vien ir noteicošie."

Tāpat Korens pieļāvis, ka savas smaržas ziņā suņi ir līdzīgi kaķiem. Proti, kaķi mīlinās ar saimnieku, lai atstātu savu smaržu pie cilvēka, un līdzīga uzvedība varētu būt novērojama suņos, kuri vārtās pa smakojošām vietām. Korens salīdzinājis, ka četrkājaiņi mēdz arī vārtīties pa jaunām rotaļlietām, tādējādi iezīmējot savu īpašumu. Savukārt speciāliste Makkonela atkal iebildusi, skaidrojot: "Šai idejai es nepiekrītu, jo suņi izmanto urīnu un izkārnījumus, lai iezīmētu visu. Kāpēc gan aprobežoties ar vāju smaržu, ja var izmantot urīnu?"

Pētniece Pata Gudmana, kura specializējusies vilku pētniecībā, skaidrojusi, ka šie dzīvnieki mēdz izvārtīties kādā smakā (arī patīkamā smaržā) un tad šo "ziņu" pārnest saviem biedriem, kuri tad nu izpēta biedru un, ticams, dodas uz vietu, kur tā iegūta. Tādējādi vārtīšanās pa kādu lietu var kļūt par komunikācijas līdzekli.

Tāpat arī pieļauts, ka vārtīšanās ir veids, kādā suņi pievērš biedru uzmanību. Darbība var notikt gan atkritumos, gan smiltīs, gan jebkurā citā vietā, kas piesaistījusi mīluli. Taču par to, vai šo darbību var izskaust, speciālisti bijuši piesardzīgi, ieteikdami saimniekiem turēt savus suņus pie pavadas pastaigas laikā vai saukt suni pie sevis, kolīdz mīlulis izrāda tieksmi vārtīties vai ja saimnieks jau laikus pamana, ka kāda vieta varētu veicināt šo niķi.