Lai arī nu Ilze ir bīgla saimniece, bērnībā viņas mājās mita vien divi kanārijputniņi. Viņa saka, ka tolaik bija četrus vai piecus gadus veca, bet atceras abus putniņus. Viens no lidoņiem reiz ticis ārā un aizlidojis, iespējams, tas bija kāda kaķa dēļ. Savukārt otrs putniņš nomiris no bēdām, pieļauj Ilze. "Bērnībā laikam jebkuram ir vēlme pēc maza zvēriņa, atceros, ka visām draudzenēm mājās bija kaķis vai suns, varbūt pat žurka vai kāmītis. Manai mammai gan bija savs spēcīgs viedoklis attiecībā uz to, kā savulaik viņa skaidroja, ka dzīvnieciņa turēšana mājās ir mocīšana. Tā nu, lūk, bērnībā nemaz īsti netiku pie sev kārotā suņa, toties, mammai nezinot, citreiz mājās atnesu ielas kaķus, lai tos pabarotu un nomazgātu," smejas Ilze.
Kas netika piepildīts bērnībā, īstenots pieaugot. Pirmais suns Ilzes mājās ienāca 2010. gadā, kad viņas māsīca ar krustmāti pārvācās uz dzīvi Austrālijā, bet Latvijā, konkrētāk, pie Ilzes nonāca Jorkšīras terjers Martīnī. "Šeit noteikti jāpiemin, ka Austrālija nav valsts, kurā ir viegli ievest savu mīluli. Laiks, kuru sunim būtu jāpavada karantīnā, nav dzīvnieciņa mocīšanas vērts. Tā nu mana māsīca savu suni uzticēja manai jaunākajai māsai," skaidro Ilze, piebilstot, ka nu pie māsas dzīvo desmit gadus vecais šunelis Martīnī. Iespējams, tieši pieradums pie tā, ka mājās dzīvo suns, raisīja Ilzē vēlmi pēc sava mājdzīvnieka, īpaši tāpēc, ka viņa pati sāka dzīvot atsevišķi no vecākiem. "Norunājām ar puisi, ka gadu pēc ievākšanās nopirksim suņuku. Kapēc gadu? Mums noteikti bija vajdzīgs laiks, lai pašiem iekārtotos un saprastu, vai dzīve diendienā kopā mums izdosies. Mēs jau paši zinām, kā mēdz gadīties ar attiecībām, tieši tādēļ bijām nolēmuši pagaidīt gadu."
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
