To, ka suņi ir uzticamākie cilvēka draugi, zina teju visi, kuri mīl šos dzīvniekus. Bet suņi ir ne tikai saimnieka mīluļi, bet nereti arī lieli palīgi darbos, neapzināti pareģejot kādus notikumus, slimības, iedvesmojot cilvēkus lieliem darbiem…
Lūk, piedāvājam trīs stāstus par neparastiem suņiem, kuri paveikuši ievērojamas lietas! Ja arī tev ir kāds šāds stāsts no mūsdienām, dalies ar to, sūtot uz e-pastu mansdraugs@delfi.lv.
Džofijs jeb suns, kas Zīgmundam Freidam palīdzēja novērtēt pacientus
Psihoterapijas pamatlicējs Zīgmunds Freids bija liels suņu mīļotājs. Viņam tie tik ļoti patika, ka vēlākajos gados Freida dzimšanas dienā viņa meita Anna visiem ģimenes mājdzīvniekiem vienmēr uzlika balles cepures. Viņiem bija savi krēsli pie galda, un dzīvnieki kopā ar Freida ģimenes locekļiem piedalījās svinībās un tortes sadalīšanā.
Freidam bija vairāki čau čau šķirnes suņi, kuri viņam īpaši patika. Ievērojamākais no tiem bija Džofijs. Izcilais psihoanalītiķis uzskatīja, ka suņi lieliski spēj novērtēt cilvēku raksturu un palīdz viņiem justies brīvāk, tāpēc Freids atļāva Džofijam piedalīties sarunās ar pacientiem. Ja pacients bija nosvērts un mierīgs, suns nogūlās samērā tuvu viņam. Ja pacients slēpa iekšējo saspringumu, Džofijs turējās no viņa pa gabalu.
Tomēr tas nebija suņa vienīgais un noderīgākais talants. Džofijs spēja nekļūdīgi noteikt, kad seansa laiks ir beidzies. Kad bija pagājušas piecdesmit minūtes, lielais čau čau piecēlās, izstaipījās un devās uz kabineta durvīm. Tādā veidā Freids bez nervozas ieskatīšanās rokas pulkstenī vienmēr zināja, kad pienācis laiks pacientu izvadīt laukā pa durvīm.
Džordžs. Suns, kas spēja saost vēzi
Diagnosticēt vēzi sākuma stadijā ir grūti pat ar visdārgāko un modernāko medicīnas aprīkojumu – izņēmums ir vienīgi suņi. Zinātnieki ir atklājuši, ka dažas šīs nāvējošās slimības formas ar jutīgu, labi trenētu degunu var noteikt daudz vieglāk nekā ar modernajām tehnoloģijām.
Sākumā doma, ka suņi varētu saost audzējus tāpat kā trušus, šķita absurda. Suņiem dažkārt ir lieliska oža, bet kā gan viņi varētu spēt paveikt kaut ko tik sarežģītu? Tomēr 1989. gadā britu medicīnas žurnāls "The Lancet" publicēja rakstu par kādu britu kranci, kas bija izrādījis uzmācīgu interesi par dzimumzīmi uz saimnieces augšstilba. Suņa iebiedētā saimniece pārbaudīja veidojumu, un atklājās, ka tā ir ļaundabīga melanoma – audzējs, kas būtu viņu nonāvējis, ja netiktu laikus atklāts.
Šis ziņojums un daži citi līdzīgi stāsti pievērsa Amerikas dermatologa un ādas vēža speciālista Armanda Kogneta no Talahasī Floridas štatā uzmanību. Zinot, ka daudzos gadījumos melanomu atklāj tikai tad, kad pacientu glābt ir jau par vēlu, viņš vēlējās noskaidrot, vai suņus var apmācīt saost slimību tās sākuma stadijās. Kā gan lai apmāca ''vēža suni''? Nezinādams, kā lai rīkojas, Kognets sazinājās ar bijušo Talahasī policijas dienesta suņu grupas vadītāju Dveinu Pikelu, lai pavaicātu, vai viņš pazīst kādu četrkājainu kandidātu, kurš būtu spējīgs apgūt šādas prasmes. Pikels ieteica pats savu suni – tīršķirnes šnauceru Džordžu. Džordžs jau bija kļuvis par prasmīgu sprāgstvielu meklētāju.
Tomēr jaunā uzdevuma veikšanai viņam bija rūpīgi jāsagatavojas, Vispirms sunim iemācīja atrast paslēptas pudelītes ar audu paraugiem – nelieliem ļaundabīgās melanomas gabaliņiem. Pēc tam paraugus ievietoja pārsējos, kurus apsaitēja brīvprātīgajiem vienlaikus ar daudziem citiem tukšiem pārsējiem. Desmitiem mēģinājumos Džordžs ar 97 procentu precizitāti atrada pārsējus ar melanomu. Kad suni ielaida pie īstiem ādas vēža slimniekiem, šnaucers spēja diagnosticēt sešus no septiņiem gadījumiem.
Ideja apmācīt suni saost vēzi nebūt nav zemē metama. Suņiem ir nepieciešamās maņas šāda uzdevuma veikšanai. Suņu deguns ir apveltīts ar vairāk nekā 200 miljoniem ožas šūnu (cilvēkam to ir salīdzinoši nedaudz - tikai pieci miljoni), turklāt viņi ir apliecinājuši, ka spēj atrast neparastus mērķus, piemēram, mazas nelegālo narkotisko vielu slēptuves milzīgās kuģu kravas telpās vai vienu fazānu plašā laukā. Cilvēks joprojām nav atklājis, kā droši diagnosticēt melanomu sākuma stadijā, tāpēc suņu palīdzība šajā jomā spēj izglābt dzīvību, turklāt ir lētāka un vienkāršāk veicama nekā medicīniskie testi.
Džordžs, kas pierādīja spējas veikt šādu pārbaudi, nomira 2002. gadā no smadzeņu audzēja. Tomēr darbs turpinās. Ir veikti vairāki jauni pētījumi, piemēram, britu mēģinājums iemācīt suņiem atklāt urīnpūšļa vēzi, paostot pacienta urīnu. Pārsteidzoši, ka vienam no eksperimenta kontroles grupā iesaistītajiem šķietami veselajiem cilvēkiem atklāja urīnpūšļa vēzi ļoti agrīnā stadijā, jo suņi asi reaģēja uz viņa urīna smaku. Suņu jutīgais deguns deva šīm cilvēkam iespēju savlaicīgi sākt ārstēties un atveseļoties. Viņš ir viens no pirmajiem, bet nebūt pēdējiem vēža slimniekiem, kuriem par savu veselību jāpateicas sunim.
Caps. Aitu suns, kas Florensai Naitingeilai lika pievērsties ārstēšanai
Florensas Naitingeilas ieguldījums medicīnā ir nenovērtējams. Viņa bija dzimusi 1820. gadā bagātā angļu augstākās sabiedrības ģimenē, un vecāki cerēja, ka viņa kļūs par paklausīgu sievu kādā lauku muižā. Tomēr viņa izvēlējās palīdzēt citiem un kļūt par medicīnas māsu. Tolaik medicīnas māsas profesijas prestižs bija ļoti zems. Tā bija slikti apmācīta sanitāre ar nedaudz plašākām medicīnas zināšanām nekā trauku mazgātājai.
Taču Naitingeila situāciju mainīja. Viņa iepazina slimnīcas visā Eiropā, kurās labi rūpējās par pacientiem, un sāka popularizēt tolaik revolucionāros priekšstatus, ka tīra, labi organizēta slimnīca, kurā strādā zinoši, līdzjūtīgi aprūpētāji, ir labāka nekā netīra, haotiska slimnīca ar nekompetentiem darbiniekiem, kas tolaik bija raksturīga parādība.
Naintingeila ieguva starptautisku atzinību Krimas karā, kurā Lielbritānija, Francija un Osmaņu impērija cīnijās ar Krieviju par ietekmi Krimas pussalā. Apstākļi kara hospitāļos bija tik bēdīgi, ka britu kara ministrs uz turieni nosūtīja Naitingeilu kopā ar nelielu brīvprātīgo medicīnas māsu grupu, lai viņa izpētītu, kā tos varētu uzlabot. Pieliekot milzu pūles, viņa tik efektīvi vadīja palīdzības programmu, ka hospitāļos mirušo īpatsvars samazinājās no 42 līdz diviem procentiem. Naitingeila atgriezās mājās kā tautas varone un izmantoja savu reputāciju, lai nepagurusi īstenotu slimnīcas reformu līdz pat sava mūža galam 1910. gadā.
Kas gan radīja viņas nesavtīgo vēlmi palīdzēt citiem? Iespējams, tas bija atgadījums 1837. gadā, kad Naitingeilai bija tikai 17 gadi. Kādu dienu vecs gans meitenei pastāstīja, ka viņa suns Caps ir smagi ievainots, jo sveši puišeļi to apmētājuši ar akmeņiem. Ar vienu no akmeņiem, šķiet, bija salauzta suņa kāja, tāpēc viņš nespēja ganīt aitas. Gans nevarēja atļauties uzturēt klibu suni, tāpēc bija nolēmis Capu vakarā nogalināt.
Naitingeila ļoti uztraucās un lūdz atļauju apskatīt suni. Viņa ar savu pavadoni atklāja, ka suņa kāja ir stipri sasista, bet nav lauzta. Viņa to rūpīgi apsaitēja, un pēc dažām dienām Caps jau bija pilnībā atlabis.
Neilgi pēc šā gadījuma Naitingeila naktī redzēja sapni, ka Dievs aicina viņu veltīt savu dzīvi medicīnai. Jaunā meitene, kuru bija spēcīgi iedvesmojuši panākumi ar Capu, sekoja šim aicinājumam.
Avots: Sems Stols "100 suņi, kas mainīja pasauli" (izd. Zvaigzne ABC).
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
