Kā atpazīt, ka sunim ir stress

Par to, kā to vislabāk izdarīt, savā grāmatā "Ko suns vēlas mums pateikt" stāsta dzīvnieku uzvedības speciāliste Sāra Vaitheda.

Visupirms iemācies atpazīt, kā stress izpaužas tavam sunim. Vieni suņi kļūst komunikablāki vai nepaklausīgāki, bet citi atturīgāki.

Ņem vērā, ka suņi (tāpat kā cilvēki) slikti mācās, kad tiem ir stress. Šī iemesla dēļ apmācīšanai jānotiek bez stresa, lai rezultāti būtu optimāli.

Dažiem stresa simptomiem var būt pavisam cita nozīme, tāpēc nespried nepareizi, ja tavs suns laiku pa laikam žāvājas, nopurinās vai pakasās.

Uzvedība jāvērtē kontekstā, nevis uzreiz jāsecina, ka sunim ir stress. Daudziem suņiem stresu izraisa skaļš troksnis, it īpaši uguņošana un pērkons. Suņiem var palīdzēt, ja ļauj viņiem paslēpties, piemēram, zem biezas segas vai šaurā vietiņā, kuru pārsedz ar dvieļiem. Kucēniem, kurus jau agrā vecumā iepazīstina ar apkārtējo pasauli, skaņām un smaržām, var izveidot aizsardzību pret trauksmi. Šāda "imunizācija pret stresu" ir būtiski svarīga, un tai ir jānotiek pirms 16 nedēļu vecuma.

Ja tavam sunim kaut kas izraisa stresu, vislabāk ir viņu aizvest prom no stresa avota. Ja tas nav iespējams, mēģini minimizēt stresu, pašam uzvedoties pārliecināti un vienaldzīgi.

Paturi prātā, ka sunim var būt stress gandrīz no visa kā – tāpat kā mums, cilvēkiem. Nav svarīgi, ka stresa izraisītājs var likties smieklīgs vai pavisam parasts. Ja tas sunim rada stresu, viņam ir jāpalīdz.

Trauksme sunim bieži rodas, kad sakrīt divi savā starpā nesaistīti notikumi, no kuriem viens ir īpaši nepatīkams, bet otrs ir redzams vai dzirdams. Šī iemesla dēļ sodi un atbaidošas metodes apmācībā ir riskantas, un no tām vajadzētu izvairīties.

"Protams, zināmā mērā visiem dzīvniekiem un arī cilvēkiem ir jāiemācās tikt galā ar ikdienas stresa izraisītājiem, bet mums visiem ir robeža, kad stress kļūst par ciešanām, un tā var dažādiem indivīdiem atšķirties,'' uzsver Sāra.

Tolerance pret emocionālu stresu ir atkarīga arī no stresa cēloņa dabas un iedarbības ilguma. Cilvēka psiholoģijā jau sen ir zināms – jo neparedzamāks un mazāk kontrolējams ir stresa izraisītājs, jo lielāka ietekme tam var būt. Tagad populārie Zeligmana un Maiera eksperimenti 1970. gados parādīja, ka žurkām, kas ir ilgstoši pakļautas neparedzamam un nekontrolējamam stresam, veidojas ilgstoša reakcija uz to, par ko arī daudzi cilvēki ir pārliecinājušies. "Normālu" žurku, kam nav iepriekšējas pieredzes ar stresu, ielika krātiņā ar diviem nodalījumiem. Vienā no nodalījumiem žurka saņēma vieglu strāvas triecienu, bet pirms tā bija brīdinošs signāls, un žurka ātri iemācījās, ka pēc signāla ir ātri jāpārlec uz "drošo" nodalījumu. Kaut arī eksperiments nebija visai patīkams, tas parādīja, ka žurkas ir ļoti spējīgas pamest bīstamo vietu, kad ir apguvušas brīdinošā signāla nozīmi.

Tomēr – un tā ir visinteresantākā eksperimenta daļa – žurkas, kas bija iepriekš saņēmušas nejaušu strāvas triecienu ilgstošā periodā bez iepriekšēja brīdinājuma un izglābšanās ceļa, pat tad, kad deva viņām iespēju paglābties, to nedarīja. Šāda nespēja doties prom no sāpju cēloņa, stresa un posta bija tiešs rezultāts stāvoklim, kad žurka nevarēja to kontrolēt un paredzēt, un tas ātri vispārinājās līdz secinājumam, ka dzīvnieks nespēj neko darīt, lai sev palīdzētu. Attiecībā uz dzīvniekiem mēs to saucam par iemācīto bezpalīdzību, skaidro Sāra. Cilvēkiem tā ir depresija.

Par laimi, šāds ārkārtējs un akūts psiholoģiskais stress suņiem ir reti, bet, sastopoties ar to, vienmēr jāpievērš uzmanība gan stresa cēlonim, gan suņa spējām ar to tikt galā. Kad stresa līmenis ir zemāks, bet hroniskāks, arī var izpausties iemācītā bezpalīdzība. Tas var novest pie uzvedības apspiešanas – citiem vārdiem, suns vispār maz ko dara.

Gadījumos, kad tas notiek pēc "rangu pazemināšanas" programmas un pretrunīgajām apmācības metodēm, kā alfa apvelšana vai "parādīt, kurš ir boss", ir jāuzmanās nesapriecāties, ka sunim trūkst normālas uzvedības, jo tā ir depresija – liecība, ka apmācība ir iedarbojusies.

Avots: Sāra Vaitheda , "Ko suns vēlas mums pateikt" (izd.Avots).