Ja suns ir aktīvs, saimniekam nekas cits neatliek – jāpielāgojas četrkājainajam draugam un jābauda dzīve! Kaut arī reizēm varētu šķist, ka pārāk žiperīgi suņi tikai apgrūtina cilvēka ikdienu, tad Bemšas, Maffina, Frosta, Zigziga un Sputņika stāsti pierāda pretējo. Šie draugi kopā ar saviem uzticamajiem saimniekiem piedzīvojuši daudzus aizraujošus mirkļus, kas joprojām turpinās. Tāpēc piedāvājam iepazīt četru saimnieku pieredzes stāstus, kuros galvenajā lomā ir aktīvu suņu šķirņu pārstāvji – ungāru vižla, Džeka Rasela terjers, dalmācieši un bīgls!
Suns kā ūdenszāle – ģimenes mīlule Bemša
Rotaļīgā Bemša nav mierīga ne mirkli. Labi, atzīšu, drusciņ mānos. Sunīte ir labi skolota un pacietīga, pat teju nekustīga viņa ir tad, kad manā vai saimnieku klēpī ir ielikusi kādu no savām gumijas rotaļlietām un neatlaidīgi gaida, kad tā tiks pamesta. Ūdenszāle – tā saimnieki raksturo savu mīluli. Bemša vienmēr ir kustībā. Taču ne Līvija, ne Gatis, kas ir mīlules saimnieki, par to nesūdzas, jo Latvijā retās šķirnes suni izvēlējušies apzināti.
Līvijas un Gata ģimenē aug pusotru gadu vecā Bemša, zeltaini rudā ungāru vižla. Šīs šķirnes suņu Latvijā nav daudz, Gatis pieļauj – kopumā mūsu valstī varētu būt aptuveni 40 vižlas. Ļoti nopietni veiktā suņu šķirnes izvēle ir devusi īsto rezultātu – ģimene ir ieguvusi dzīvespriecīgu un ļoti uzticamu ģimenes draugu. Sarunā ar saimniekiem pārliecinos – Bemša ir drošās rokās, jo Gata, Līvijas un Gustava stāstījumā ir daudz sirsnības, zināšanu un mīlestības.
Taču ceļš līdz draiskajai mīlulei mājās bijis diezgan garš. Pirms Bemšas abi saimnieki jau rūpējušies par pitbulterjera jauktenīti, kura nomirusi 12 gadu vecumā. Sekojis ilgs sēru periods. "Lai arī mums vienmēr bija šķitis, ka tādā grūtā brīdī būtu jāmeklē otrs suns, bija liels pārsteigums, ka suni tomēr nevarējām paņemt uzreiz," atceras Līvija. Gatis papildina: "Emocionālā pieķeršanās bija tāda, ka vajadzēja laiku atvadīties." Tā nu aptuveni gadu ģimene dzīvojusi bez sunīša.
"Kad izvēlējāmies sunīti, mums bija svarīgi, lai viņš ir draudzīgs ar bērniem, jo Gustavam tolaik bija tikai trīs gadi. Vižlām ir raksturīgi tas, ka suņi ir draudzīgi ar visiem," stāsta Gatis, piebilstot, ka Bemša ne reizi nav nevienam pat uzrūkusi. Līvija uzsver, ka šķirnes izvēlē uzrunājis arī vižlas vizuālais izskats, spalvas garums un kažoka krāsa, kura standartā ir zeltaini ruda.
'Jābūt trakam, lai audzinātu Džeka Rasela terjeru.' Jaunākais Nacionālā teātra 'aktieris' – suņuks Maffins
Redzot Nacionālā teātra iestudējuma "Savādais atgadījums ar suni naktī" fotogrāfijas, ievēroju, ka aktieru vidū parādījies arī kāds četrkājainais draugs. Izrādās, tas ir suņuks Maffins, kuram ir pat pašam sava "Facebook" lapa! Viņa saimnieks Dāvis Nadiradze "MansDraugs" labprāt pastāstīja, kā mīlulis Maffins nokļuva uz teātra skatuves un kāda ir dzīve ar Džeka Rasela terjeru.
Dāvis stāsta, ka Maffins ir divus gadus un trīs mēnešus vecs Džeka Rasela terjers, kurš dzimis 2014. gada 29. novembrī kopā ar vēl vienu brālīti un trim māsiņām. Piedāvājums rūpēties par sunīti nācis no draugu loka: "Visu dzīvi esmu gribējis savu suni, un, kad piedāvājums nāca, es sapratu, ka esmu tam gatavs. Suns – tā ir liela atbildība, bet ne mirkli neesmu šaubījies, ka izdarīju pareizo izvēli, pieņemot Maffinu kā savu lolojumu."
Jautāts, kā Maffins guvis tik interesanto vārdiņu, Dāvis atklāj, ka vārdam bija jāsākas ar burtu "M", jo Maffina mammu sauc Megija. "Ejot cauri sarakstam ar vārdiem, kuri sākas ar burtu "M", Maffins viņam tieši piestāvēja, jo, mazs būdams, viņš bija nedaudz apaļīgs un krāsains. Jāpiemin, ka Maffins ir krāsainākais no visas ģimenes atvasēm, un interesanti, no visa metiena Maffins piedzima pirmais, bet pēdējā piedzima māsa Milka, kurai praktiski vispār nav krāsu. Kā smējāmies, printerī krāsa beidzās," teic Maffina saimnieks Dāvis.
"Varu teiktu to, ka ir jābūt trakam, lai piekristu audzināt Džeka Rasela terjeru, jo viņi ir kā spridzeklīši, kuriem nepārtraukti ir nepieciešama uzmanība, aktivitātes un izklaides," būšanu par terjera saimnieku raksturo Dāvis. "Maffina pirmajā dzīves gadā viņš bija traks un nevaldāms kucēns. Pārnākot mājās no darba, bieži bija savandīts dzīvoklis, sagrauzti apavi, mantas, mēbeles, bet tas viss bija skumju dēļ, jo viņš bija atstāts viens uz visu dienu."
Ar laiku gan Maffins kļuvis daudz mierīgāks, Dāvis pat min, ka nu šunelis ir kā pretstats tam dzīvnieciņam, kāds Maffins bijis agrāk. "Tagad viss ir citādāk – mantas ir vietā, viss ir vesels, un suns pacietīgi gaida mājās savus saimniekus. Lai arī kādus nedarbus reizēm viņš būtu sastrādājis, to visu atsver viņa lielā mīlestība pret saimniekiem un citiem cilvēkiem." Sunītis esot draudzīgs arī pret sugasbrāļiem un kaķiem, kurus viņš vēlas iepazīt: "Maffins būs pirmais, kurš ies draudzēties. Nekad neuzries virsū pastaigā satiktam sunim vai necentīsies pārmācīt kādu kaķi – nē, tas nav Maffins. Viņam visi ir draugi, bet, ja vajag, varēs arī aizsargāt, uzrejot kādam, kurš pielavīsies tumsā no malas, lai tas pat neiedomātos tuvoties."
Pirmais gads ir 'vāks': divu dalmāciešu saimnieks par ikdienu ar žiperīgiem suņiem
Noskatoties kādu no filmām par skaistajiem dalmāciešiem, tā vien gribas pašam dzīvot līdzās plankumainajam mīlulim. Taču ne viss ir tik jauki kā filmās, jo līdz ar skaistajiem suņukiem rodas arī milzu atbildība un pienākumi, kas jāveic katram saimniekam. Par diviem dalmāciešu brālīšiem, Zigzigu un Sputņiku, rūpējas pašmāju režisors Papa Chi, kurš atklāj – pirmais gads ar suņiem ir "vāks", tas noteikti nav viegls, un arī ikdienā vismaz divas stundas jāvelta aktīvai pastaigai ar lielajiem draiskuļiem. Ko cilvēks par to saņem pretī? Lielu mīlestību un "skraidelīgus pleķus ar milzīgām dvēselēm", "MansDraugs" atklāj saimnieks Papa Chi.
Zigzigs un Sputņiks ir aptuveni pusotru gadu veci dalmāciešu brālīši, kurus viņu saimnieks Papa Chi iegādājies Igaunijā. "Tur dzīvo viņu vecāki – "dalmātisma" čempioni," viņš smej. Sākotnēji gan suņiem bijuši citi, kā Papa Chi saka, "smieklīgi Dubajas stila vārdi", līdzīgi "Superdaimond" un "Fenomenal King", taču nolemts abus mīluļus nosaukt pagājušā gadsimta 80. gados populārās grupas "Sigue Sigue Sputnik" vārdā. Grupas nosaukums izrunājams kā "Zigzig Sputņik", tāpēc abu melnbaltie draugi nosaukti tā.
Jautāts, vai suņi ir atšķirīgi, Papa Chi atbild apstiprinoši: "Jā, brāļi ļoti atšķiras. Zigzigs ir ļoti nosvērts, paklausīgs un pacietīgs, kas īsti nav raksturīgs tīņiem dalmāciešiem. Savukārt Sputņiks ir ūdenszāle – viņš ir absolūti uzvilcies un driftē pa dzīvi spolēdams. Sputņiks nevar nosēdēt uz vietas, tam visu laiku ir jābūt dinamikā."
"Vispār abi brāļi ir ļoti sirsnīgi un saulaini. Viņi kā kaķi trinās, glaužas gar kājām," atzīst skaisto suņu saimnieks, piebilstot, ka bez samīļošanās ikdienā ar dalmācieti neiztikt. "Viņi "nonstopā" ir jāsamīļo. Ja nesamīļosi, tad viņiem ir tik spilgti skumjš garastāvoklis, ka tu vienkārši sajutīsies vainīgs. Grāmatās gan teikts, ka viņi esot vieni no meistarīgākiem aktieriem suņu pasaulē. Nu... Tas viņiem sanāk ļoti dramaturģiski emocionāli."
Aktīvās un dzīvespriecīgās dabas dēļ var gadīties, ka augumā lielais, valdzinošais suns cilvēkam pretī skries smaidīdams! Papa Chi skaidro: "Dalmācieši smaida. Nezinātājs var sabīties, kāpēc tam nāk suns virsū rādīdams zobus, bet viņi reāli smaida no priekiem, ar šaurām, laimīgām actiņām un muti, savilktu kā cilvēkam."
Tā kā suns ir ļoti aktīvs un ne no tiem mazākajiem mājas mīluļiem, divu draiskuļu saimniekam saku – nezinātājs nodomātu, ka ar vienu suni jau ir gana, bet ar diviem... Un Papa Chi apstiprina manas aizdomas. "Jā, viņi īstenībā ir reāli lieli. Būtu zinājis, būtu vēl domājis, vai tādus vajag. Nav kā slavenajā multenē," teic saimnieks, minot multfilmu "101 dalmācietis". Taču, gluži kā filmā, arī reālajā dzīvē ar dalmācieti ikdiena noteikti nav garlaicīga un neieslīgst rutīnā: "Protams, pirmais gads ir "vāks". Divas hiperaktīvas, visur čurājošas piranjas, kas sagrauž un apčurā visu, kas tev dārgs – mēbeles, klavieres, cilvēkus, sienas, durvis un, ja iespundēsi tukšā telpā, tad sagrauzīs pat grīdu."
'Pārāk tipisks bīgls' – simpātiskais Frosts, kurš dzimšanas dienu svinēja zeķu ballē
"Bīgls ir suns ar savu raksturu, citam tas var šķist stūrgalvīgs, bet fakts ir viens – ja gribas suni, kas klausīs katram tavam vārdam, tad bīgls, iespējams, tam nederēs," stāsta bīgla Frosta saimniece, grafiskā dizainere Ilze Romanovska. Frostu viņa raksturo kā laimes kamoliņu, kas liek saimniekiem būt nemitīgā kustībā. "MansDraugs" viņa atklāj ne tikai Frosta stāstu, bet arī to, kā suns iedvesmoja jauniem darbiem un daudzi bīglu saimnieku iecienīto "Bīglu saostīšanos".
Lai arī nu Ilze ir bīgla saimniece, bērnībā viņas mājās mita vien divi kanārijputniņi. Viņa saka, ka tolaik bija četrus vai piecus gadus veca, bet atceras abus putniņus. Viens no lidoņiem reiz ticis ārā un aizlidojis, iespējams, tas bija kāda kaķa dēļ. Savukārt otrs putniņš nomiris no bēdām, pieļauj Ilze. "Bērnībā laikam jebkuram ir vēlme pēc maza zvēriņa, atceros, ka visām draudzenēm mājās bija kaķis vai suns, varbūt pat žurka vai kāmītis. Manai mammai gan bija savs spēcīgs viedoklis attiecībā uz to, kā savulaik viņa skaidroja, ka dzīvnieciņa turēšana mājās ir mocīšana. Tā nu, lūk, bērnībā nemaz īsti netiku pie sev kārotā suņa, toties, mammai nezinot, citreiz mājās atnesu ielas kaķus, lai tos pabarotu un nomazgātu," smejas Ilze.
Kas netika piepildīts bērnībā, īstenots pieaugot. Pirmais suns Ilzes mājās ienāca 2010. gadā, kad viņas māsīca ar krustmāti pārvācās uz dzīvi Austrālijā, bet Latvijā, konkrētāk, pie Ilzes nonāca Jorkšīras terjers Martīnī. "Šeit noteikti jāpiemin, ka Austrālija nav valsts, kurā ir viegli ievest savu mīluli. Laiks, kuru sunim būtu jāpavada karantīnā, nav dzīvnieciņa mocīšanas vērts. Tā nu mana māsīca savu suni uzticēja manai jaunākajai māsai," skaidro Ilze, piebilstot, ka nu pie māsas dzīvo desmit gadus vecais šunelis Martīnī. Iespējams, tieši pieradums pie tā, ka mājās dzīvo suns, raisīja Ilzē vēlmi pēc sava mājdzīvnieka, īpaši tāpēc, ka viņa pati sāka dzīvot atsevišķi no vecākiem. "Norunājām ar puisi, ka gadu pēc ievākšanās nopirksim suņuku. Kapēc gadu? Mums noteikti bija vajdzīgs laiks, lai pašiem iekārtotos un saprastu, vai dzīve diendienā kopā mums izdosies. Mēs jau paši zinām, kā mēdz gadīties ar attiecībām, tieši tādēļ bijām nolēmuši pagaidīt gadu."
"Protams, gadu mēs nesagaidījām, jo dikti gribējās, lai katru vakaru pēc darba kāds, asti luncinādams, mūs sagaida. Tā nu 2014. gada jūnijā mūsu mazajā ģimenē ienāca maziņš un superaktīvs bīgliņš Frosts," stāstu par savu mājdzīvnieku iesāk Ilze. Lai arī faktiski (kā Ilze saka, "pēc papīriem") Frosts pieder viņai, saimniece uzreiz uzsver, ka tas ir arī dzīvesbiedra Raimonda suns. Tāpēc Ilze stāstījumā noteikti pārstāv arī Raimonda domas.
7. aprīlī Frosts nosvinēja savu trešo dzimšanas dienu. Ilze stāsta, ka tā aizvadīta zeķu zīmē – ar zeķu ballīti! "Šeit, protams, apakšā slēpjas stāsts par to, ka Frostam patīk zagt zeķes un spēlēties ar tām un, kā jau katru gadu, ieturam dzimšanas dienas tematiku sociālo tīklu videi. Abi ar Raimondu esam grafiskie dizaineri un ļoti tuva ir sociālo tīklu vide, un mums ir ļoti svarīgs saturs, kuru pasniedzam mūsu sekotājiem. Tie vienmēr kaut kā ir jāizklaidē, tādēļ arī izmantojam dažādas tematikas kaut vai Frosta dzimšanas dienas svinībām," stāsta Ilze.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
