Rožu ziedēšanas pilnbriedā: interesanti fakti par dārza karalienēm

Rozes ir daudzgadīgi krūmi un puskrūmi. Tās ietilpst rožu dzimtas rožu ģintī. Par sugu skaitu rožu ģintī zinātnieku vidū nav vienprātības – vispopulārākais ir uzskats, ka rožu ģintī ir aptuveni 400 sugas, taču daļa botāniķu uzskata, ka patiesais ģints sugu skaits ir mazāks, jo sugas savā starpā veido hibrīdus, ko par atsevišķām sugām neuzskata.

Rozes ir plaši selekcionēti kultūraugi, tādēļ to šķirņu skaits ir daudzkārt pārsniedzis sugu skaitu – pasaulē ir vairāk nekā 25 tūkstoši dažādu rožu šķirņu.

Rozēm raksturīgs tas, ka to dzinumi gandrīz vienmēr ir klāti ar asiem dažādu lielumu un formu dzeloņiem. Dzeloņi ir īpaši segaudu veidojumi, auga dabīgais aizsardzības līdzeklis. Bieži rožu dzeloņi tiek nepareizi dēvēti par ērkšķiem. Ērkšķi ir visiem labi zināmajiem kaktusiem, smiltsērkšķiem, bet ne rozēm. Kā atšķirt ērkšķi un dzeloni? Ērkšķi nevar nolauzt, bet dzeloni var viegli atdalīt no stumbra.

Rožu krūmu augstums var būt ļoti dažāds, piemēram, Ruleta rozei krūmi ir 25-35 cm augsti, bet rievainajai rozei un suņu rozei tie var pārsniegt pat divus metrus.

Interesanti, ka rožu vainaglapās atrodas ēteriskās eļļas, kas rada rozēm raksturīgo aromātu.
Pēc rožu noziedēšanas izveidojas augļi, kas pakāpeniski maina krāsu no zaļas uz oranžu, tad sarkanu vai melnīgsnēju. Rožu augļi ir ļoti veselīgi – tie satur 1-14 procentus C vitamīna, A vitamīnu, vairākus B grupas vitamīnus.

Brīvā dabā rozes vairojas ar sēklām. Tās lielākoties izplata putni, arī vējš. Tomēr kultivētajām rozēm ("tīrajām šķirnēm") šī metode nav piemērota – lai veidotu rozes ar noteiktām, nemainīgām īpašībām, tiek veikta veģetatīvā pavairošana.

Rožu dabiskais izplatības areāls ir Eirāzija un Ziemeļamerika, taču mūsdienās tās tiek kultivētas teju visā pasaulē. Rozes izplatītas galvenokārt ziemeļu puslodē. Atsevišķas sugas spēj augt pat netālu no polāra loka. Tālākais rožu izplatības areāls dienvidu virzienos sasniedz tropu apgabalus.

Rožu fosilijas atrastas jau terciāra perioda brūnogļu slāņos, kas ļauj domāt, ka šiem augiem ir vairāk nekā 40 miljonus gadu sena vēsture. Šajā laikā uz Zemes strauji attīstījās gan augu, gan dzīvnieku pasaule. Rožu ziedputekšņi šai laikā kļuva par barības avotu dažādiem kukaiņiem, bet vitamīniem bagātie rožu augļi palīdzēja putniem un dzīvniekiem vieglāk pārdzīvot skarbos apstākļus.

Informācija par rožu un cilvēku saistību senatnē ir visai skopa. Tas, ka rozes ir pieskaitāmas pie vieniem no vecākajiem cilvēku iecienītajiem augiem, gan ir pavisam skaidrs – par to neapstrīdami liecina Altaja seno čudu kapenēs atrastie 7000 gadu vecie sudraba naudas gabali ar rozes attēlu uz tiem.

Sākotnēji cilvēki rozes izmantoja ārstniecības nolūkos. Vēlāk garšīgos, aromātiskos, ar C vitamīnu bagātos rožu augļus, kā arī smaržīgās ziedu vainaglapas lietoja gan uzturā, gan ārstniecībā un kosmētikā.

Lai būtu vieglāk orientēties lielajā rožu daudzveidībā, tās iedala vairākās grupās pēc morfoloģiskajām pazīmēm, bioloģiskajām īpatnībām un praktiskās nozīmes. Nozīmīgākās sešas grupas:

Floribundrozes – plaši izplatītas apstādījumos, zied līdz pat rudenim. Latvijā viena no divām iecienītākajām rožu grupām. Lielā popularitāte saistīta ar to, ka rozes ir ļoti salizturīgas un salīdzinoši neuzņēmīgas pret slimībām.

Tējhibrīdrozes – rožu grupa ar lielākajiem ziediem, parasti katra zara galā tikai viens zieds. Prasīga rožu grupa.

Krūmrozes – viena no divām iecienītākajām rožu grupām Latvijā. Aug stāvas un zarotas; var sasniegt pat divu metru augstumu (rozes, kas veido ziedošus dzīvžogus), pārsvarā vairākkārt ziedošas. Līdzīgi kā floribundrozes, salizturīgas un salīdzinoši neuzņēmīgas pret slimībām.

Mazās krūmrozes – dēvētas arī par klājeniskajām rozēm. Aug biezi zarotas, plaši izplešas.

Stīgotājrozes – rozes, ko audzē pie lapenēm, balsta režģiem, izmanto vecu koku apaudzēšanai. Var sasniegt pat 10 metru augstumu.

Vēsturiskās rozes – rozes, ko audzē jau no 19. gs. vidus. Raksturīgi pildīti, smaržojoši ziedi.

Vairāk par dažādām rožu šķirnēm var lasīt šeit.

Latvijā konstatētas aptuveni 100 rožu sugas, no kurām lielākā daļa ir introducētas. Botāniķu pētījumi pierādījuši, ka vietējās floras rožu sugas Latvijā ir tikai 11. Visizplatītākās sugas Latvijā ir maija roze, potcelmu roze un Vogēzu roze.

Latvijā iecienītākās ir krūmrozes un floribundrozes, kas citu rožu vidū izceļas ar īpaši košām krāsām, skaidro botāniskā dārza ekskursiju koordinatore. Rožu piemērotākais stādīšanas laiks ir rudens sākums un pavasaris, taču, ja rozes audzētas podos un tiek rūpīgi ievērotas visas prasības, kas rozei nepieciešamas, tās var stādīt arī vasarā.

Rozes aug saulainās, gaišās vietās. Visaktīvāk rozes aug rīta pusē, tādēļ īpaši labvēlīga tām ir rīta saule.

Rozes Latvijā parasti zied no jūnija sākuma/vidus, līdz pat vēlam rudenim.

Lielākā daļa LU Botāniskajā dārzā apskatāmo rožu ir selekcionētas Eiropā pēdējo 50 gadu laikā. Joprojām notiek Latvijas klimatam piemērotāko, Latvijas ziemās izturīgāko un botāniskā dārza apstākļiem atbilstošāko rožu šķirņu atlasīšana. Vasaras vidū ik gadu rožu dobēs Palmu mājas priekšā zied floribundrožu, poliantrožu, klājenisko, parka, krūmrožu un tējhibrīdu šķirnes. Daļu rožu šķirņu selekcionējuši kolēģi no Nacionālā Botāniskā dārza Salaspilī.

Cik liela ir rožu dažādība, tik atšķirīgas ir botāniskā dārza kolekcijā esošajām rozēm raksturīgās iezīmes. Ar īpaši spēcīgu aromātu izceļas tādas rožu šķirnes kā 'Duftwolke' un 'Apricot Nectar'. 'Orange Babyflor', savukārt, ir ļoti maza un kompakta, bet veido lielas ziedkopas. Klājeniskā, baltiem ziediem ziedošā, 'Snow Balet' ir ļoti izturīga pret slimībām, bet pēc noziedēšanas visilgāk krāšņumu saglabā 'Lavaglut', kam raksturīgi tas, ka ziedlapas ilgi nenobirst. Divkrāsu sārti-bati ziedi plaukst liela auguma rozei 'Eden Rose'. Dzelteniem ziediem ziedošo rožu vidū īpaši izceļas 'Fresia', jo tā koši dzeltenīgo toni saglabā visu ziedēšanas laiku, kamēr citām ziedu krāsa laika gaitā kļūst gaišāka. Visizturīgākās un vismazāko aprūpi prasa parka rozes.