Glaudīšana, apskaušana, vainas apziņa – kāpēc sunim šīs darbības varētu nepatikt

Antropomorfisms jeb cilvēkam raksturīgu īpašību piedēvēšana dzīvniekam noteikti ir zināms process daudziem saimniekiem. Taču ne vienmēr pašam mīlulim ir saprotams, ko cilvēks cenšas viņam pateikt, veicot vienu vai otru darbību. Amerikas Kenelkluba mājaslapā publicētas vairākas pazīmes, kuras atpazīs vairums suņu saimnieku. Taču tās nav tik viennozīmīgas.

Cilvēki mēdz apskaut viens otru, tādējādi izrādot pieķeršanos, draudzību, mīlestību. Kāpēc gan to darīt ar suni? Četrkājainie draugi savvaļā šādu darbību neveic, tāpēc viņiem tā noteikti nenozīmē to pašu, ko saviem saimniekiem. Mājaslapā uzsvērts, ka dzīvnieku uzvedības speciālisti to pat iesaka nedarīt, norādot, ka daudzi mīluļi izrādīs satraukuma pazīmes, piemēram, žāvāšanos, mutes laizīšanu, tāpat suņu acīs var iezīmēties balts pusmēness vai ausis var būt pieglaustas. Tās būs skaidrākās pazīmes, ka sunim apskaušanās nepavisam nesagādā prieku.

Protams, ka daudziem cilvēkiem gribas apskaut savu uzticamo draugu, viņu cieši samīļojot. Taču esi uzmanīgs, nenodari kaitējumu savam šunelim. Ja viņš pats izvairās no apskāviena, to noteikti nevajag turpināt darīt.

Šī sajūta netieši paturpina iepriekš minēto suņu paradumu sagrauzt priekšmetus vai mēbeles. Saimnieks, redzot padarīto, taisnā ceļā vēršas pie suņa pēc "paskaidrojumiem", jautājot, vai mīlulis ir vainīgs. Kāda gan ir reakcija? Suņuks mīlīgi novēršas, cenšas neskatīties uz saimnieku... Gluži kā bērns, kas kaut ko saplēsis, vai ne? Taču arī vainas apziņas piedēvēšana cilvēkiem esot aplama, norādīts Amerikas Kenelkluba mājaslapā.

Palūkojoties vērīgāk un papētot suņa ķermeņa valodu, ātri vien taps skaidrs, ka tā nav vis vainas apziņa, kas redzama mīlulī. Tās ir bailes. Novēršanās, pat piespiešanās zemei, laizīšanās, žāvāšanās, ausu pieglaušana ir pazīmes, kas šajā situācijā liecinās par bailēm. Turklāt, ja saimnieks savu četrkājaino draugu uzrunā bargi, saprotams, sunītis no saskarsmes ar cilvēku baidīsies un centīsies izvairīties.

Lai arī nevar noliegt, ka vainas apziņas piedēvēšana sunim ir amizanta, jo pats saimnieks bāršanās brīdī vairs nespēj turēt ļaunu prātu uz blēdi, taču jāvērš uzmanība arī tam, ka suns no saimnieka šajā brīdī baidās un, ticams, pat nesaprot, kas ir izraisījis šādu cilvēka reakciju.

Kad mājas mīlulis ir vēl tikai kucēns, ikkatra darbība, ko četrkājainais draugs veic, uzskatāma par mīlīgu, amizantu, jauku un aizkustinošu. Taču mazais kucēns dienās pieaugs par lielu un brašu suni, un kas būs tad, ja viņš turpinās bērnībā iemācīto?

Piemēram, tu pārnāc mājās no darba. Suns tevi visu dienu ir gaidījis, tāpēc, tiklīdz tu esi ienācis pa mājokļa durvīm, steidzas tevi sagaidīt, draiskulīgi lēkādams. Protams, nevar noliegt, ka tā ir varena pieķeršanās un mīlestības izpausme, taču Amerikas Kenelkluba mājaslapā norādīts, ka patiesībā to nevajadzētu ļaut sunim darīt. Kenelkluba speciālisti norādījuši, ka suni vajadzētu sveikt pavisam mierīgi un neņemt vērā, ka mīlulis aktīvi sveic cilvēku. Vēlams pat nepievērst sunim uzmanību, kamēr uzticamais draugs nenomierinās un ar visām četrām ķepām neatrodas pie zemes. Šajā brīdī var droši samīļoties ar suni. Tādējādi suns apjautīs, kas nepieciešams, lai saimnieks vērstos pie viņa, un ar laiku lēkāšanas kaite tiks izskausta. Un neaizmirsti sunīti paslavēt!

Ja suns jau no bērnības zinās, ka pie pusdienu galda būs vieta arī viņam un kāds gaļas kriksītis nemanāmi nokritīs pie viņa ķepām, šo paradumu neizskaudīsi. Tāpēc vēlams jau laikus suni radināt pie saviem pusdienu trauciņiem, nevis paciest kārtējos "mājienus ar ķepu", ko suns veiks, tev sēžot pie galda. Nepadodies pat aizkustinošajam skatienam!