Simtgades filmas četrkājainais aktieris – īpatnējais Boss, kas saimniekiem saka 'paldies'

Filmas aprakstā starp galvenajiem aktieriem minēts kaķa pilnais vārds – Samuraj Lux Hugo Boss. Jautāts, kurā no visiem vārdiņiem murrātājs tiek uzrunāts, Kristaps paskaidro, ko nozīmē katrs no tiem: "Samuraj ir viņa pirmais sencis no Taizemes, savukārt nākamās paaudzes senča vārds ir Lux. Kaķa paša vārds ir tikai un vienīgi Boss." Tātad par Samuraju runci tomēr nesauc? "Nē, mums viņš ir Boss, mīļvārdiņā – Bosīts," uz jautājumu atbild saimnieks. Saku, ka tad jau varbūt kaķi reizēm sauc par Bosiku, un Kristaps apstiprina: "Ja viņš ir kaut ko sadarījis, tad, jā, ir Bosiks."

Pie Kristapa un viņa ģimenes kaķītis nonāca diezgan nejauši, kad mīlulis bija jau septiņus gadus vecs. "Bosa saimnieki pārcēlās uz Ameriku, bet viņiem bija bail par kaķīša veselību, pārciešot lidojumu. Tāpēc viņi diezgan ilgu laiku meklēja kaķim labus saimniekus," stāsta Kristaps. Ģimenes iepriekšējais mīlulis, kaķītis Mākonītis, tolaik "aizgāja uz citiem medību laukiem mākonīšos". Kristapa vecākais dēls ļoti pārdzīvoja par kaķīša zaudējumu, un šo faktu uzzināja Bosa tā laika saimnieki. "Viņi atbrauca pie mums, lai apskatītos, vai kaķis būs pie mums labās rokās. Nākamajā reizē viņi atbrauca jau kopā ar kaķi. Viņš uzreiz nāca pie mums klāt un pieņēma mūs," tā runcis Boss ienāca Kristapa ģimenē.

Tā kā tieši Kristapa dēls tik ļoti ilgojās pēc mājdzīvnieka, jautāju, vai bērnam Siāmas orientālā kaķa izskats nešķita dīvains, jo tas tomēr ir krietni citādāks, salīdzinot ar ierasto kaķa veidolu (šīs šķirnes kaķi ir gandrīz vai bez spalvas). Kristaps smejas: "Dīvaini bija. Bet mēs uzticējāmies Bosa saimniekiem, par šo šķirni arī izlasījām dažādas lietas un visas bija ne no tām labākajām: viņi nav no draudzīgajiem kaķiem, ir lieli egoisti un kaušļi. Ja pielīdzina sunim, tad šie kaķi būtu kā pitbulterjeri." Vienlaikus Kristaps atzīst, ka tādu mīlestību nekad ne no viena neesot izjutis, uzsverot, ka Boss viņu pat pārsteidzis.

Saskarsmē ar cilvēku kaķis apgāž visus priekšstatus par to, kādam jābūt Siāmas orientālajam kaķim, saka Kristaps: "Nevienā rakstā nebiju neko citu lasījis, kā vien to, ka viņš ar cilvēkiem nav draudzīgs. Godīgi sakot, pieredze rāda – man no kaķiem ir bail. Viņi man brūk virsū, bet Boss šo pieņēmumu ir pilnīgi apgāzis. Taču, redzot kādu putnu aiz loga, pa vidu mugurai viņam parādās kuprītis, aste kļūst ļoti spalvaina un galiņš – tievs. Viņš medī pavisam savādāk nekā citi kaķi. Viņš sastingst, uzpūšas un lec, viņš ir ļoti straujš un impulsīvs." Ja kāds cilvēks atnāk ciemos pie Kristapa un viņa ģimenes, Bosam ir iespēja kārtīgi izrādīties. "Viņš parāda nelielu šovu: pastaigājas, padauzās, paskraida, rāda savu skaļo balsi. Viņš neņaud, bet auro, tās skaņas ir interesantas. Pie tā gan bija grūti pierast, jo šad tad naktīs viņam uznāk runāšanās. Tad viņu vajag pasaukt, viņš atnāk, ieņurdas, palien zem sedziņas un viss ir kārtībā," teic lepnais saimnieks. Kristaps pat smej – no kaķa brīžiem nevar tikt vaļā, tik ļoti viņš alkst cilvēka uzmanību: "Ja tu viņu paņem klēpī, tad tur viņš arī gribēs būt. Ja noliksi uz grīdas, viņš atnāks atpakaļ."

Lūgts salīdzināt Bosu ar iepriekšējo kaķi, Kristaps atzīst: "Pirmo mēs paši tādu laikam izaudzinājām. Viņš tiešām plēsa tapetes, skrēja gandrīz vai pa griestiem. To arī nevarēja pamocīt, jo viņš dauzoties skrāpējās. Taču ar Bosu var darīt, ko vien gribi, viņš nekad nav pacēlis ķepu, iešņācies, ieņaudējies. Rodas sajūta – jo vairāk viņu moka, jo labāk viņam ir."

Vai tiešām Boss allaž bijis tik "balts un pūkains"? Kristaps atzīst – sākumā gan runcis gribējis nedaudz paplēst mēbeles, asinot nadziņus. "Man ir tāda sajūta, ka viņš saprot kā cilvēks. Bez jebkādas fiziskas ietekmēšanas un bez kliegšanas viņam var pateikt, ka nedrīkst tā darīt un kur to drīkst darīt, un tagad viņš nadziņus asina koridorā pie kājslauķa."

Sarunā ar Kristapu vairākkārt dzirdams, kā saimnieks ar savu mīluli lepojas un saka tikai labākos vārdus, un mani ne mirkli nepārņem sajūta, ka tie būtu liekulīgi. "Viņš ir kā cilvēks. Tas nav izstāstāms. Es nelielos, tā tiešām ir," par Bosīti lepojas Kristaps. "Kad tu atnāc mājās, kaķis prasa ēst. Kad citu kaķi pabaro, viņš lepni paceļ asti un aiziet uz stūri mazgāties. Mūsējais atnāk un pasaka paldies kā suns. Viņš saprot pilnīgi visu, ko viņam saka." Pārjautāju Kristapam, vai tiešām kaķis atnāk un noņaudas, tā pasakot paldies? "Viņš pienāk klāt, noņaudas, bet, ja neesmu to dzirdējis un esmu skatījies datorā, viņš vēlreiz un skaļāk noņaudas. Ja vēl to nedzird, tad viņš atnāk, pabaksta ar purniņu."

"Visur, kur mēs braucam, vienmēr ņemam viņu līdzi," par Bosa iekļaušanu ģimenes aktivitātēs stāsta Kristaps, un runcis ir braucis līdzi arī uz laukiem, kur mīt Sibīrijas haskijs. "Viņi abi ir satikušies. Haskijs mūk prom. Bet kā mūsu kaķis vizuāli izmainās! Es neko tādu neesmu redzējis. Viņš pilnīgi transformējas, kļūst par monstru, no kura pat man paliek bail," min Kristaps.

Tā kā Kristapa ģimenē ir arī vēl pavisam mazs bērniņš, sākotnēji ģimenes locekļi bažījās, kā Boss uzvedīsies mazā cilvēciņa klātbūtnē. "Kā viņš to kaķīti ņurca! Bet Boss padodas un iet pie mazā bērniņa. Esmu pamanījis, ka viņš ir ļoti uzmanīgs bērna klātbūtnē, un abi pat mēdz gulēt uz viena spilventiņa," raksturo skaistā kaķa saimnieks, piekrītot, ka Boss arī "piestrādā" par mazuļa sargu.

Tagad kaķis ir 10 gadus vecs, bet Kristapa ģimenē viņš mīt jau trīs gadus. Jautāts, vai kaķītim uz vecumu nav parādījušās veselības problēmas, Kristaps smejas, ka kaķa labā tiek darīts viss: "Man liekas, ka mēs viņu pie daktera vedam vairāk, nekā paši pie ārsta ejam. Tās nav akūtas problēmas, drīzāk pārbaudes, jo šai šķirnei ir problēmas ar zobiem. Viņiem ir lieli ilkņi, kuri pat lien ārā no mutes. Diemžēl tos vajadzēja izraut pirmajā gadā, kad viņš bija pie mums, jo zobi bija jau iekaisuši. Tā ir vienīgā problēma, kas viņam bijusi. Šobrīd ar zobiem ir tā, kā ir, no cietās barības sākam pāriet uz mīksto barību."

Protams, ka sarunas gaitā nevaru izbēgt no jautājuma par to, kā tad kaķis kļuva par simtgades filmas "Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" aktieri. Kristaps saka – tas notika pavisam nejauši, jo patiesībā bija mērķis filmai pieteikt dēlu. Bosa saimnieks zināja, ka filmas vajadzībām tiek meklēti arī aktieri–dzīvnieki, sazinājās ar cilvēku, kas atbildīgs par kastingu, un saņēma zaļo gaismu uz provēm paņemt līdzi ne tikai dēlu, bet arī četrkājaino draugu. Tā nu visi devās uz kastingu Kuldīgā. Toreiz bija ļoti daudz cilvēku un visa interese no aktieriem - bērniem zudusi, jo sanākušie pievērsās kaķim, atceras Kristaps. "Viņš sevi parādīja no labās puses un jutās kā saimnieks, staigāja pa visām telpām, ņaudēja un izgūlās uz paklāja, kur notika fotosesija. Domāju, ka Bosa izvēle bija likumsakarīga, jo, kā es to redzēju no malas, kaķis patika visiem," teic Kristaps. Diemžēl Kristapa dēls kastingu neizturēja, bet filmā būs skatāms skaistais runcis. Citus kaķus gan Kristaps kastingā nebija redzējis.

Dalība kastingā runcim bijusi teju vai kā medus maize. Kristaps priecīgi stāsta, ka atrašanās 50-100 cilvēku lielā pūlī kaķim nesagādāja grūtības, gluži pretēji – Bosā var novērot izturēšanās izmaiņas. "Viņam tā ir liela laime un prieks – pagozēties cilvēku priekšā. Mājās viņš ir mierīgs dzīvnieks, tikai guļ un mīlinās, vairāk viņam neko nevajag. Tiklīdz ir vairāk cilvēku, viņam sākas tāda kustība! Viņš ir izteikti nenomierināms, ja viņu palaiž staigāt, viņš ies pie visiem ciemos, parunāsies, izgulsies, parādīs sevi…"

Savukārt, raksturojot filmēšanas gaitu, Kristaps stāsta, ka kolektīvs un par filmu atbildīgie cilvēki ļoti rūpējušies par kaķīti. "Par viņiem varu teikt visu to labāko. Mums gan nepaveicās, jo filmēšanas dienā bija lietains un slapjš laiks. Bet, kā es sapratu no režisora un pārējiem, Bosīts izpildīja visu, ko vajadzēja izpildīt. Viņu gan mulsināja garā, slapjā zāle, jo, kā jau kaķim, viņam ūdens ne visai patīk. Tāpēc viņam tur negribējās iet, viņš ne visai viegli padevās. Taču ar našķīšiem un kārumiņiem viņu kaut kā pierunāja. Atceros, ka bija vējš un diezgan auksts, pats biju saģērbies diezgan silti, bet kaķītis, kuram vajadzīgs siltums, uz tā fona ļoti labi visu izturēja. Viņam bija kopīga telts ar režisoru Vari Braslu, tāpēc, ja Boss to zinātu, viņš būtu ļoti pagodināts," smaida Kristaps. Gan aktieri, gan pārējā filmas radošā komanda brīnījās, kā kaķītis tik veiksmīgi var izturēt filmēšanās procesu, atceras saimnieks. Galvenā filmēšanas diena notika no rīta līdz vakaram, un uz vakaru Kristaps varēja redzēt, ka kaķis jau jūtas noguris, taču motivācija ar kārumiņa palīdzību allaž palīdzējusi Bosīti dabūt "uz strīpas" un gatavu pildīt režisora norādījumus. Topošās filmas reklāmas materiālos, kas publicēti medijos, Boss arī ir labi redzams, un Kristaps atzīst, ka teju vai ik dienu saņem paziņu zvanus par to, vai tiešām viņa kaķis piedalīsies filmā.

Potenciālajiem saimniekiem, kuri izskata iespēju rūpēties par Siāmas orientālo kaķi, Kristaps iesaka vispirms mēģināt iepazīties ar pieaugušajiem kaķiem un paspēlēties ar mīluļiem: "Ja viņi ir tikpat mīlīgi, atvērti un draudzīgi, domāju, ka tādi būs arī kaķēni. Vēlreiz atkārtošu – raksti, ko es biju lasījis par kaķīti, nav tie glaimojošākie. Bet varu pateikt, ka tās ir pilnīgas muļķības, nekas no tā Bosā nav manīts." Iedvesmojoties no ģimenes labās pieredzes saskarsmē ar Bosu, Kristapa sievas kolēģe arī uzņēmusies rūpes par šīs šķirnes kaķi. "Un arī viņu kaķis galīgi neatbilst aprakstam. Kaķi ir mīlīgi, mazliet dauzonīgi, ļaujas, lai viņus burza. Viņiem arī patīk medīt, mednieka instinkts viņiem varētu būt tas trakākais." Siāmas orientālo kaķi Kristaps ieteiktu cilvēkiem, kam nepatīk spalvas. "Ja kaķim dod pareizu barību, viņu mazgā, ķemmē, paijā, lutina un pievērš viņam uzmanību, spalva iet nost ļoti minimāli," paskaidro Kristaps. Tāpat Siāmas orientālais kaķis pavisam noteikti būs īstais mājdzīvnieks cilvēkam, kas var veltīt peļu junkuram uzmanību: "Ja reizēm viņš nav ilgi glaudīts, tad var redzēt, ka kaķītis ir aizvainots."

Protams, liela nozīme ir arī tam, kā kaķis ir audzināts, un Kristaps ir pateicīgs Bosa iepriekšējiem saimniekiem, kas izaudzinājuši ļoti labu, mīļu un lielisku mājdzīvnieku. Savulaik runcis pat piedalījies izstādēs un saņēmis vairākus titulus, taču nu pilnvērtīgi bauda mājas kaķa dzīvi.

"Vectēvs, kas bīstamāks par datoru" ir viens no 17 kinodarbiem, kas iekļauts Nacionālā kino centra programmā "Latvijas filmas Latvijas simtgadei". Filmas pirmizrāde notiks 17. augustā.