Lauku māja ar daudzkrāsainu vēsturi – stāsts par kādreizējās skolas atdzimšanu Vecaucē

Nesen jau stāstījām par kādu apburošu dārzu, kuru lolojusi astroloģe Ilze Reiha, un nu pienākusi kārta iepazīties ar pamazām apčubināto māju un uzzināt ko vairāk par tās vēsturi. Kā atklāj namamāte, ceļš līdz šim īpašumam bijis neprognozējams. Līdz 40 gadu vecumam abi ar vīru īrējuši dzīvokļus un mājas un kaut kā nebija dzīves pavērsieni aizveduši līdz sava īpašuma iegādei. Nu jau Ilze par aizvadīto laiku stāsta ar smaidu uz lūpām, taču bijis laiks, kad tikusi piedzīvota tā saucamā ģimenes krīze, kad ar vīru nolēmuši katrs doties savā virzienā. Un tieši tajā laikā vīrs Harijs apceļojis Kurzemi, meklēdams savu lauku īpašumu, kur turpināt dzīvot. Apciemojot īpašumu Vecaucē, nolēmis savu viedokli izteikt arī Ilzei, lai tad iesaka – pirkt māju vai nepirkt. Kā Ilze nosmej, vārds pa vārdam un tad jau sekoja jautājums, vai pati negribētu te saimniekot. Tā nu dzīvē viss iegrozījies, ka abi kopš tās tikšanās reizes arī vairs nav šķīrušies, un vēl vairāk. Tik cik gadu ir mājai ''Putni'', tikpat abu jaunākajai atvasei Dārtai, kas pieteikusies tieši tad, kad nolēmuši iegādāties māju.

Ilze atklāj, ka tālāk jau viss noticis ļoti strauji. Abi pārvākušies uz dzīvi pavisam šajā mājā, lai arī dzīvošanas apstākļi nemaz nebija tie glaimojošākie. Gulējuši uz matračiem un ikdienu aizvadījuši apstākļos, kas pilsētniekiem, visticamāk, šķistu pat šausminoši, taču tolaik tas šķitis pašsaprotami. Pats galvenais bija sajūtas. Kā stāsta Ilze, dzīvojuši ar laimes sajūtu azotē gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē, un tagad var ar prieku atskatīties uz piedzīvoto, novērtēt padarīto un nemitīgi kalt jaunus plānus nākotnei ''Putnos''!

Šī māja īpaša ar to, ka no 1867. līdz 1915. gadam kalpojusi kā Vecauces pagasta sākumskola, kurā strādāja divi skolotāji un mācījās aptuveni 120 bērni. Kā liecība par skolas laikiem ir atrastās divas, labi saglabājušās tintnīcas, kas ražotas kādā fabrikā ar nosaukumu "Burtnieks".

No 1924.-1926. gadam ēka un tai piegulošā zeme piederējusi Lāčplēša ordeņa kavalierim Martam Mentelim. Vēlākos gados māju apsaimniekoja Menteļa māsa Marija, kura ar sirdi un dvēseli kopa šo īpašumu, un arī viņas meita Rūta uzauga "Putnos". Pašlaik Rūta dzīvojot Dobelē un jaunajiem mājas saimniekiem par prieku pat padalījusies ar savu atmiņu stāstu, ko var iepazīt šeit.

Otrā pasaules kara laikā šī vieta un ēka bijusi pakļauta īpaši sīvām cīņām un kalpojusi kā nocietinājums, par ko liecina joprojām lietus laikā izskalotās patronas mājas tuvumā, cilvēku atmiņu stāsti, dārzā atrastās mīnu atliekas, cīņas durklis un citi kara laiku apliecinoši priekšmeti.

Ilze stāsta, ka māja pamazām atgrieza sevī dzīvības dzirksteli un vēl joprojām ir ļoti daudz ko darīt. Apstaigājot mājas pagalmu, var redzēt, cik liela ēka bijusi savulaik, jo nu no tās palikusi vien mazāk par pusi, taču ar to pietiek, lai šeit dzīvotu ģimene un vēl izmitinātu viesus. Ilze gan atklāj, ka tuvākā vai tālākā nākotnē ar vīru plānojot uzcelt mājas galā piebūvi, taču pagaidām jāpadara iesāktais. Piemēram, šovasar meitas kāzu dēļ, kas notikušas šeit pat, ''Putnos'', pieķērušies bēniņu tīrīšanai un izdaiļošanai, lai varētu izmantot kaut vasaras sezonā šo omulīgo mājas daļu.

Par nopietnākajiem mājas darbiem runājot, Ilze atklāj, ka sākumā bijusi tikai spice, taču pamazām ievilkuši mājā gan ūdeni, gan kanalizāciju, un vannasistabā var pat baudīt vannas priekus. Tiem, kam aktuāli mājas atjaunošanas darbi, Ilze ar vīru noteikti iesaka atstāt aku vai pumpi, tāpat arī mājoklī saglabāt vai ieviest rezerves krāsni esošajai apkures sistēmai. Tas ir ļoti vērtīgi, ja ir iespēja sasildīt mājoklī arī tad, ja atslēgta elektrība vai arī iegūt ūdeni akā. Vērtīgs ieteikums no lauku mājas ''Putni'' saimniekiem ir par elektrības stipruma pārbaudi no pakalpojumu sniedzēja. Pašiem gadījies tā, ka sliktās strāvas dēļ jāslēdz te viena ierīce iekšā, te ārā, lai tikai iedarbinātu kaut ko, kas patērē enerģiju vairāk. Tāpat nama saimnieki rekomendē neierīkot visu tā, ka esat atkarīgi no elektrības padeves. Pareiza pieeja būtu, lai jebkurā situācijā varētu paši sasildīties, uzsildīt ūdeni un pagatavot ēdienu, un par šādām lietām jādomā jau laikus.

Fakts, ka nekas dzīvē nenotiek tāpat vien, apstiprinās arī šajā stāstā. Jo, kā izrādās, Ilzei pētot ciltskoku, radusies apjausma, ka pavisam netālu, 200 metru attālumā, ir dzimtas mājas. Te tad arī var attiecināt pieņēmumu, ka ar gadiem cilvēki ''raujas'' dzīvot tur, kur ir viņu saknes. Šajā gadījumā pavisam neapzināti, pat nejauši, tomēr liktenīgi! Un par šādu atklājumu Ilze ir ļoti laimīga.

Cieņu un godu savai mājai Ilze un visa ģimene pauž visdažādākajos veidos, rīkojot dažādus svētkus un pasākumus kultūras baudītājiem. Radīt svētkus – tas ir Ilzes aicinājums, un kur nu vēl labāk, ja pašiem ir vieta, kur īstenot savas idejas? Tad nu ''Putni'' var lepoties ar saimniekiem, jo lauku sētā svinētas krustabas, notikušas precības, neskaitāmi Līgo svētki tautiskā garā, turklāt māja ir draudzīgi atvērta visiem, kam interesē tās vēsture. Atliek vien novēlēt mājas saimniekiem iedvesmu un enerģiju ideju īstenošanā!