Fizikas un cēloņu ignorēšana: skarbā realitāte māju siltināšanā Latvijā  (12)

Pie durvīm ir septembris. Dienas kļūst īsākas, naktis garākas. Gaisa temperatūra dienu no dienas lēnām, bet nenovēršami krītas. Rudens. Tad būs ziema ar garām un aukstām naktīm. Un tad mēs apzināmies, cik gan tas ir labi, ka mūsu dzīvoklis ir silts, sauss un mājīgi omulīgs… Ja tikai nevajadzētu tik daudz maksāt par apkuri! Kāpēc tik dārgi jāmaksā par siltumu manā dzīvoklī? Vai var samazināt šīs izmaksas, saglabājot to pašu komforta līmeni? Kāpēc ārā, krītoties gaisa temperatūrai, rodas nepatīkama drēgnuma sajūta?

Apkure vēl nav pieslēgta, apsaimniekotājs sola to darīt tikai tad, kad vidējā diennakts temperatūra pazemināsies līdz kādam noteiktam skaitlim, bet man ir auksti jau tagad! Gala istabās stūros un kaktos aiz mēbelēm parādās pelējums. Tas jau ir sabojājis tapetes un man ir bail, ka tas pats var notikt arī ar mēbelēm. Ko darīt? Viens no risinājumiem ir nopirkt vai nu eļļas radiatoru vai kādu citu elektrisko sildītāju, pieslēgt to pie strāvas un sasildīt gaisu. Tas palīdz!

Drēgnuma sajūta pazūd un nu jau no rītiem varu bez drebēšanas piecelties no gultas. Drēbes vannas istabā arī žūst daudz ātrāk! Esmu dzirdējis, ka kaimiņš virtuvē atstāj degot gāzes plīti, tā sasildot savu dzīvokli, bet man tas nešķiet droši. Turklāt, tikko gāzes plīts riņķi ir nodzēsti, tā gandrīz tūlīt pat atgriežas šī ļoti nepatīkamā aukstuma sajūta. Galu galā par to laika posmu, kurā esmu kurinājis gāzes plīti vai arī lietojis elektrisko sildītāju, man pienāk krietni iespaidīgāki šo pakalpojumu sniedzēju rēķini, kuri jāapmaksā līdz tam un tam datumam. Ko darīt? Un tad atbrauc gudri vīri un teic: "Māja ir jāsiltina!".

Šajā vietā vēlos pakāpties soli atpakaļ un nedaudz paanalizēt, kāpēc mūsu daudzdzīvokļu mājas, kuras masveidā būvētas pagājušā gadsimta septiņdesmitos un astoņdesmitos gados, ir tik nenoturīgas pret siltuma saglabāšanu iekštelpās. Apkure ir pieslēgta, bet, tikko to atslēdz vai arī samazina ūdens temperatūru radiatoros, tā jau pēc pavisam neilga laika jūtam, kā kļūst auksti. Kāpēc? Vai tiešām to gadu inženieri un projektētāji bija tik nezinoši, ka nevarēja būvēt ēkas tā, lai mēs šodien nesaskartos ar šādu problēmu?

Acīmredzot, uz īsu brīdi jāatgriežas skolas solā un jāpakavējas pie tām lappusēm fizikas mācību grāmatās, kurās ir runāts par siltumu un kā tas tiek pārnests no vienas vietas uz citu. Šeit mēs izlasām, ka ir tikai trīs veidi, kā tas notiek:

Kondukcija (vadītspēja), kad viena molekula iekustina otru. To mēs varam, piemēram, sajust tad, kad karstā tējas krūzē ieliekam alumīnija karoti. Karotes rokturis ātri kļūst karsts, lai gan tam nav ciešas saskares ar tēju.

Konvekcija. Tas ir tad, kad siltais gaiss aizplūst un tā vietā ienāk auksts gaiss.

Un trešā siltuma pārnešanas iespēja ir radiācija. Spīd saule, pagriežam pret to savu vaigu un sajūtam siltumu. Ieejam siltumnīcā un, ak vai, cik tur ir karsts!

Tātad, ja mēs sasildām savu dzīvokli un varam visus šos trīs siltuma zudumu ceļus noslēgt, tad mums nekad vairs nevajadzēs maksāt par siltumu! Pietiktu tikai vienu reizi pie mājas nodošanas ekspluatācijā to sasildīt! Diemžēl tas nav iespējams. Virs galvas mums ir griesti un jumts, kas mūs pasargā no lietus un sniega. Zem mums ir grīda un varbūt arī pagrabs, kur parasti ir krietni aukstāks nekā dzīvoklī. Apkārt ir betona sienas, kurās atrodas ailes logiem un durvīm. Visas šīs konstrukcijas ir izgatavotas no dažādiem celtniecībā plaši lietotiem materiāliem. Un droši vien kaut kas ar šiem materiāliem nav tā, kā mēs gribētu, jo tieši te kaut kur pazūd siltums, kas caur siltiem radiatoriem atnāk pie mums. Kāpēc tā?

Vispirms acīs krīt logi. Jaunie, modernie PVC logi ir ļoti plāni, salīdzinot ar 40 – 50 centimetru biezajām sienām, taču to spēja noturēt siltumu telpā ir ievērības cienīga. Tajā pašā laikā manas istabas gala siena aukstās ziemas dienās ir ledaini salta – piespiežot plaukstu pie sienas, tā vienkārši salst. Mana vecā fizikas grāmata saka, ka vislētākais siltuma izolācijas materiāls ir gaiss, kurš ieslēgts šaurā telpā un nespēj kustēties. Izrādās, ka to zina arī būvmateriālu ražotāji! Ēku ārsienas tiek veidotas no betona, kurā ir milzum daudz sīku, tukšu gaisa poru kuras pilda to pašu funkciju, ko mani PVC logi. Kāpēc sienas tomēr aukstas? Kāpēc tās nepilda funkciju, kura no siltuma izolācijas viedokļa tām būtu jāpilda?

Vakar vakarā atbraucu mājās no darba un mašīnu atstāju pagalma stāvvietā. Diena bija silta, bet naktī gaisa temperatūra krietni nokritās – droši vien tāpēc, ka laiks bija skaidrs, bez mākoņiem. Piesēju savu sunīti pavadā lai dotos rīta pastaigā un, izgājis pagalmā, ievēroju, ka mana mašīna ir pilnīgi slapja! Kāpēc? No kurienes šis ūdens? Paskatījos uz zāli dārzā: arī tā ir slapja, klāta ar neskaitāmiem sīkiem rasas pilieniem. Kā tas notiek? Un kāpēc es par to runāju šajā stāstā par siltuma zudumiem manā dzīvoklī? Iemesls ir vienkāršs: ūdens ir viens no visbūtiskākajiem faktoriem, kas spēlē izteikti lielu lomu tajā apstāklī, vai manā dzīvoklī būs silti vai auksti.

Ļaujiet man paskaidrot. Mēs dzīvojam ūdens pasaulē. Ūdens ir visapkārt. Tas ir jūrās un okeānos, ezeros un upēs. Tas ir Antarktīdas ledājos un kalnu šļūdoņos. Ūdens ir zem zemes, gaisā un galu galā mēs paši sastāvam no ievērojama daudzuma ūdens. Ūdens var būt tvaika veidā (migla), šķidrā veidā un sasalis (ledus). Ūdens siltuma vadīšanas īpašības katrā no šiem agregātstāvokļiem ļoti stipri atšķiras. Vismazāk siltuma zudumus iespaido ūdens tvaiks. Ja salīdzina šķidra ūdens siltuma vadītspēju ar gaisa siltuma vadītspēju, tad mēs redzam, ka ūdens siltumu vada ap 20 reizes labāk nekā gaiss! Un kas ir vēl trakāk, tas ir sasalis ūdens, kurš siltumu vada vēl četras reizes labāk nekā šķidrā veidā.

Tagad es saprotu, kāpēc logos starp stikliem netiek ieliets ūdens – caur logiem mēs tad pazaudēsim 20 reizes vairāk mums tik dārgās siltuma enerģijas, nekā tas notiek tagad, kad starp stikliem ir gaiss.

Taču ūdens tvaiks nav nemaz tik nevainīgs, kā tas varbūt no sākuma izskatās. Ūdens iztvaiko. Jo siltāks ir gaiss, jo vairāk ūdens tvaiku tas spēj saturēt. Taču temperatūrai pazeminoties, gaiss kļūst arvien vairāk un vairāk piesātinātāks ar ūdens tvaikiem, līdz kādā brīdī tas sāk krist ārā no gaisa lietus, krusas vai sniega veidā. Mainās ūdens agregātstāvoklis un līdz ar to mainās tā siltumtehniskās īpašības.

Tagad paskatāmies uz mūsu māju ārsienām. Tajās, kā jau iepriekš minēju, ir milzum daudz sīku slēgtu gaisa poru. Šajā gaisā ir ūdens tvaiks. Āra gaisa temperatūrai pazeminoties, šeit notiek tas pats process, ko es redzēju no rīta, skatoties uz savu ar rasu klāto mašīnu – ūdens šajās gaisa porās maina savu agregātstāvokli no gāzveida uz šķidru, līdzi nesot milzīgu atšķirību siltuma vadāmības ziņā. Sienas kļūst slapjas! Procesam turpinoties un mitrumam uzkrājoties sienās, arvien lielāks un lielāks siltuma enerģijas daudzums izplūst ārā. Laboratoriski veicot mērījumus, pierādīts, ka mūra sienas, palielinot relatīvo mitrumu no pieciem uz 25 procentiem, savukārt mēs siltuma zudumus palielinām par vismaz 30 procentiem.

Pašlaik neiedziļināšos, kā šis mitrums iekļūst šajās porās, bet tas ir tikpat vienkārši izskaidrojams, kā mans stāsts par ūdens uzkrāšanos sienās. Ko lai dara? Izrādās, ka inženieriem par šo problēmu bija ļoti laba izpratne jau tad, kad šīs ēkas tika projektētas. Ar dažādu pasākumu palīdzību ir iespējams samazināt ūdens tvaiku spiedienu uz sienām, tādējādi attālinot to brīdi, kad ūdens tvaiki pārvēršas šķidrumā.

Dažādu iemeslu dēļ šo procesu pilnībā novērst diemžēl nevar, un tāpēc inženieri izdomāja vienkāršu konstruktīvu risinājumu: ja jau reiz šī ir praktiski neizbēgama nelaime, jāizdara kaut kas tāds, kas šo mitrumu izvada no sienām ārā! Un lielpaneļu ēkas šajā ziņā ir ļoti pateicīgas – tām ir šuves. Tika atrasts vienkāršs un praktisks risinājums – nepieciešams veidot ventilējamas fasādes šuves. Tās ne tikai novada mitrumu, kas pastāvīgi veidojas paneļos, bet tās arī atslogo konstrukcijas no nevajadzīgiem spriegumiem, neļaujot paneļiem plaisāt.

Taču tad atbrauca gudri vīri un paziņoja: "Māja ir jāsiltina!" Ja uz ielas es vidusmēra pilsonim pavaicāšu, kas ir siltināšana, tad viņa vai viņas atbilde būs: "Ap māju jāapliek akmens vate (labākajā gadījumā) un tad būs silti." Vīri piekrītoši māj ar galvām, sakot, ka tagad arī Eiropa mums palīdz dzīvot siltāk, ir gatava apmaksāt 50 procentus no šo siltināšanas darbu izmaksām.

Iedzīvotāji padsmit gadus maksās to pašu vidējo rēķinu par siltumu, ko līdz šim, bet dzīvošana būs siltāka, un arī mājas vizuālais izskats būs daudz pievilcīgāks. Vilinoši, vai ne? Un darbi sākas: tiek salabots jumts, savests kārtībā pagrabs un bēniņi, uzstādīts jauns siltummezgls, nomainīti radiatori, māja aplikta ar biezu akmens vates kārtu, iespējams, pat izbūvē jaunu ventilācijas sistēmu. Darbi maksā tik un tik... Tai pat laikā šuves labotas netiek. Ūdens paneļos paliek. Starp paneļiem var atrast vecus darba cimdus, satrūdējušus dēļus, lupatas, kas pilnas ar kukaiņiem.

Visi šie organiskie produkti sadaloties izdala dažādas gaistošas vielas, kas iekļūst dzīvokļos. Parādās dažādas elpošanas ceļu slimības, alerģiskas reakcijas un tamlīdzīgi. Tā vietā, lai domātu par mitruma izvadīšanu no sienām, ik gadu apsaimniekotāji tērē milzīgas naudas, lai māju šuves no ārpuses izolējot ar dažādām mastikām. Tās neļauj šuvē iekļūt nokrišņu ūdenim, bet neļauj arī mitrumam izkļūt no paneļa.

Paneļu māju mastikas aprakstītajiem darbiem nav paredzētas. Jau drīz pēc to ieklāšanas tās ir saplaisājušas. Paskatieties, kādas ir mūsu māju sienas! Redzot šo skatu vien jau pāriet vēlēšanās dzīvot šajā mājā. Pie tam nekas nemainās. Ar apskaužamu regularitāti tas tiek darīts gadu no gada.

Darba pienākumu dēļ bieži esmu Igaunijā, tāpēc man ir iespēja tikties ar celtniekiem un lielpaneļu ēku apsaimniekotājiem. Es redzu, ko viņi dara un kā viņi strādā. Mēs dzīvojam blakus viens otram, un arī Igaunijā šajos pašos padomju gados daudzās pilsētās tika būvētas tādas pašas ēkas kā pie mums un ar tādiem pašiem materiāliem. Taču tagad jau tikai šo ēku vizuālais izskats vien ir pavisam cits. Igauņi veic pavisam vienkāršus darbus: aizstiklo pagrabus, salabo jumtus un to notekcaurules, sakārto logus, lai pa to palodzēm lietus ūdens netecētu paneļos, salabo balkonus un lodžijas, lai mitrums tiktu novadīts uz ārpusi, nevis sienās. Obligāts nosacījums ir jaunas rekuperācijas ventilācijas sistēmas izveide. Ar vienkāršiem un relatīvi lētiem līdzekļiem māja tiek savesta tādā kārtībā, kādai tai būtu bijis jābūt tūlīt pēc nodošanas ekspluatācijā.

Visi šie pasākumi noved pie tā, ka siltuma enerģijas patēriņš tiek krietni samazināts, saglabājot vai pat palielinot iekštelpu temperatūru. Pēc tam vīri sēžas pie galda, kasa pakaušus un spriež, vai ieguldīt vēl papildus līdzekļus, teiksim, ventilējamas ēkas fasādes izveidošanai vai arī jau šobrīd padarītie darbi ir pietiekami un nav vērts ieguldīt papildu lielus līdzekļus, lai par dažiem procentiem uzlabotu ēkas energoefektivitāti.

Secinājums ir viens: Igaunijas pieeja māju siltināšanā ir daudz lētāka, nekā tas tiek darīts pie mums. Arī iekštelpu gaisa kvalitāte ir augstākā līmenī. Esmu sapratis, ka vissvarīgākais šobrīd būtu nevis domāt par to, kā iztērēt ES naudiņu siltināšanai, bet gan atrast sevī patiesu vēlmi doties pa zināšanu ceļu apvienojumā ar ekonomiski pamatotu risinājumu šim procesam.

Pašreiz, diemžēl, tā nav. Ir nepieciešama drosme, lai pateiktu, ka esam pieļāvuši daudz kļūdu, apgalvojot, ka tiek darīts viss, kas nepieciešams, lai dzīves kvalitāte daudzdzīvokļu mājās pēc siltināšanas tiešām uzlabotos. Tikai jautājums – cik tas maksā? Kāpēc tas ir tik dārgi?