"Suns jūt ne tikai cilvēka, bet arī dzīvnieka aiziešanu mūžībā," lasītāja Iveta raksta vēstulē "MansDraugs". Izlasījusi stāstu par suni, kas jau divus gadus apmeklē mirušā saimnieka kapu, viņa nolēma atklāt, kā viņas mājdzīvnieks jutis līdzi citiem četrkājainajiem biedriem un kā pārdzīvojis otra suņa aiziešanu mūžībā. Turpinājumā var lasīt Ivetas pieredzes stāstu, redzot, kā suns skumst pēc sava mirušā drauga.
"Mums bija divi suņi un kaķis. Suņi bija dažādi, mazākais bija līdzīgs taksim, bet otrs ir krietni lielāks. Abi jau uzskatāmi par senioriem. Tā kā taksītis bija jau vecs, aptuveni 16 gadus garu mūžu nodzīvoja, sākās visādas veselības problēmas, braukājām pie veterinārārstiem.
Kādā reizē taksītis tika operēts un atstāts pa nakti pie veterinārārsta, lai tur viņu novērotu un suns atlabtu. Tikmēr mūsu otra mīlule, kas ir aptuveni 10 gadus veca, par draugu stipri pārdzīvoja. Tā kā mums ir lauku māja, redzējām, ka viņa aiziet patālāk no tās un vakarā ļoti gaudo, skumstot un pārdzīvojot pēc taksīša. Par laimi, nākamajā rītā pēc operācijas sunīti atvedām mājās, lai arī bija redzams, ka viņam ir ļoti slikti un viņš ir vājš. Diemžēl vēl pēc dienas viņš devās uz citiem medību laukiem.
Zinot, ka mūsu lielajai mīlulei mazais draugs taksītis bija ļoti mīļš un pietrūka, mēs neko neteicām un nerādījām viņai mirušo taksīti. Viņa tobrīd atradās savā mājiņā, kas ierīkota ārā līdzās mūsu dzīvojamajai mājai. Tikmēr mēs izrakām bedri pie liela koka netālu no mājas, kur mirušo sunīti apglabāt. Speciāli centāmies visu darīt tā, lai mūsu mīlule to neredzētu, taksīti "pa kluso" nesām līdz bedrei.
Mēs bijām droši, ka mīlule šo nelielo, bet sirsnīgo apbērēšanu neredzēja, kā arī nenojauta, kur apglabāts viņas mazais, uzticamais draugs. Bet – nekā. Zināja gan. Drīz vien pēc apglabāšanas pieķērām viņu, sēžot pie mirušā drauga kapiņa. Neko līdzīgu iepriekš nebiju redzējusi. Mūsu lielais, aktīvais, draudzīgais suns sēdēja, galvu nodūris, skumstot pēc sava mazā taksīša, ar ko kopā bija dzīvojusi un blēņojusies gadiem ilgi. Tā pagāja vairākas dienas, viņa bija ļoti drūma un noskumusi, un mēs visi ģimenē vienprātīgi teicām – tas ir taksīša dēļ. Nezinājām un pat neticējām, ka suņi tā var just līdzi, varbūt pat just skumjas, sāpes un saprast, ka mazais draiskulis vairs nekad, nekad neskraidīs pa pļavu un nebūs ne viņai, ne mums līdzās...
Tā nu gāja laiks bez taksīša. Taču vēlreiz par mūsu lielās draudzenes skumjām pārliecinājāmies, kad pie ārsta vedām mūsu kaķīti. Mazajam draugam bija sastrutojusi ķepiņa. Kamēr bijām prom pie veterinārārsta, suns gaudoja, līdzīgi kā toreiz, kad pie ārsta devāmies ar taksīti. Ar kaķīti, par laimi, viss ir kārtībā, veiksmīgi pārbraucām mājās un kaķītis ir dzīvs vēl šodien, taču šoreiz piedzīvojām un redzējām, ka suns jūt līdzi ne tikai citam sunim, bet arī kaķītim. Varētu likties, ka suņi ar kaķiem nesadzīvo labi, bet mūsu mājdzīvnieki ir ļoti, ļoti draudzīgi, neuzbrūk viens otram un, kā pierādījās, arī jūt līdzi viens otram.
Visi trīs mūsu mājdzīvnieki bija ļoti saraduši viens ar otru, kopā pārdzīvoja arī pārcelšanos no mūsu iepriekšējās dzīvesvietas uz jaunu mājvietu, kopā pavadīja laiku, skraidot un spēlējoties. Man šķiet, ka dzīvnieki tomēr jūt ko tādu, par ko mēs, cilvēki, pat nenojaušam. Par to es un mana ģimene pārliecinājāmies, kad nomira mūsu taksītis, bet otrs suns skumīgi sēdēja līdzās kapam. Tagad jau viņa ir atlabusi un kļuvusi dzīvespriecīgāka, bet bija ļoti smagi skatīties, kā viņa pārdzīvo. Vēl mūsu taksītis agrāk dzenāja citus kaķus, bet mūsu pašu runcītim vispār neuzbruka – tātad zināja, ka tas ir "savējais". Diemžēl vēl neesam spējuši atvērt sirdi citam sunītim tāpēc, ka joprojām esam atmiņās par taksīti. Taču par vienu gan ģimenē esam pārliecinājušies – suns un kaķis ir cilvēka labākais draugs, kas vismaz domās nepametīs pat pēc nāves!"
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
