Bieds savvaļā: astoņi dzīvnieki, kas cilvēku var nāvējoši ievainot  (12)

Cilvēkam ir raksturīga tieksme pēc piedzīvojumiem un asām izjūtām. Viena no vietām, kur to var gūt, ir savvaļa, dzīvnieku vērošana to dabiskajā dzīves vidē. Ne velti daudzi interesenti dodas izbraucienos ar džipiem Āfrikā, vēloties pēc iespējas tuvāk skatīt to, kā dzīvo žirafes, kā medī lauvas, kā pārvietojas ziloņu bari un citi zvēri. Pieredzējušais ceļotājs Levisons Vuds portālam "Telegraph" atklājis, kādas bijušas viņa bīstamākās sastapšanās ar savvaļas zvēriem un kā viņš no šīm situācijām ticis sveikā cauri. Tāpat par saviem piedzīvojumiem izjautāja žurnāliste un ceļotāja Mišela Džeina Čana, kura arī ar dzīvniekiem vairākkārt sastapusies nervus kutinošās situācijās. Tāpēc, ņemot vērā abu stāstus, uzskaitīti vairāki dzīvnieki, kuru sastapšana savvaļā var radīt pat ļoti bīstamas situācijas.

Iespējams, šī dzīvnieka pārsteidzošais miers ir viena no biedējošākajām pazīmēm, jo nekad nevar paredzēt, kad krokodils pēkšņi sakustēsies vai pat uzbruks. Tamdēļ krokodils noteikti ierindojams starp tiem dzīvniekiem, no kuriem ļaudis baidās visvairāk. Iespaidīgais augums (Nīlas krokodili var izaugt pat sešu metru garumā), izteiksmīgās acis un spēja ātri kustēties noteikti rada draudīga dzīvnieka iespaidu.

Piedzīvojumu meklētājs Vuds atminējies kādu reizi, kad, staigājot gar Nīlas krastiem, saticis vīru, kura brāli krokodils esot nokodis un apēdis. Turklāt nebūt neesot vajadzības atrasties pašā upē, jo pat pārvietošanās gar krastu varot sagādāt asa sižeta filmas cienīgas sajūtas. "Staigājot gar Nīlu, jābūt ļoti uzmanīgam, arī ejot iekšā ūdenī. Krokodili ir instinktīvi radījumi, taču var kādu novērot dienām ilgi, pirms viņam uzbrukt," teicis Vuds.

Viņš arī dalījies padomos, kā izbēgt no negaidītas sastapšanās ar krokodilu, īpaši, ja pašu māc slāpes vai vēlme nopeldēties. Vienkārši esot jāiet uz krietni mazākām ūdenstilpnēm, kuras dzīvnieki lielākoties neapmeklē. Tāpat noteikti vajadzētu pārliecināties, ka ūdenī vismaz tobrīd nav redzamas ne acis, ne kas cits, kas varētu norādīt uz krokodila klātbūtni. Taču šis dzīvnieks, protams, var būt paslēpies zem ūdens un uzbrukt pēkšņi.

Sarkanajā grāmatā vēstīts, ka Nīlas krokodils visvairāk sastopams, protams, Nīlas upes krastos un citviet Āfrikā.

Vuds par bīstamāko dzīvnieku Nīlas tuvumā nosaucis nīlzirgu, kas nogalinot vairāk cilvēku nekā jebkurš cits zvērs. Turklāt arī visas Āfrikas mērogā nīlzirgi esot pat bīstamāki par lauvām, norādīts "Telegraph". Ceļotājs Vuds atminējies, ka reiz kopā ar citiem cilvēkiem nejauši patraucējuši mieru kādam nīlzirgam, kas sācis ļaudīm skriet pakaļ.

Lai arī iespaidīgais augums par to neliecina, nīlzirgi patiesībā spēj diezgan ātri skriet. Piedzīvojumu meklētājs norādījis, ka visbīstamāk esot atrasties starp nīlzirgu un ūdeni, jo, ja dzīvnieki izdomās, ka vēlas padzerties, nekas tos nespēšot apturēt. Turklāt, ja nīlzirgi atrodas barā, cilvēks varot nonākt sprukās.

"Lai aizsargātos, jāuzkāpj kokā vai jāpaslēpjas tur, kur viņi netiks klāt, piemēram, kāda aizslietņa," ieteicis Vuds.

Nīlzirgs visvairāk apdzīvo dažādus Āfrikas reģionus un galvenokārt atrodami ūdens tuvumā.

Redzot spico ragu, kas pavada degunradzi katrā dzīvnieka solī, vien pārņem neomulīga sajūta, iedomājoties, ko zvērs ar to var izdarīt. Turklāt šie dzīvnieki var ļoti ātri pārvietoties, tāpēc cilvēkam, nonākot neveiklā situācijā ar degunradzi vai šo dzīvnieku baru, var klāties plāni. Taču ceļotāja Čana ieteikusi tiem, kam gadās saskarties ar degunradžiem savvaļā, paslēpties aiz kāda koka, jo šiem zvēriem esot slikta redze. Tādējādi degunradzi var apmānīt un izsprukt sveikā cauri. Tiesa, tas gan nenozīmē, ka dzīvnieks cilvēku nesajutīs ar citām maņām, dzirdi un ožu.

Čana pastāstījusi par savu satikšanos ar degunradžu mātītēm un viņu atvasēm, taču pēkšņi situācija mainījusies un ceļotājai kopā ar citiem interesentiem, kas atradušies ar viņu Namībijā, nācies bēgt. Tad viņa attapusies, slēpdamās aiz kāda koka. "Atceros, ka mana sirds dauzījās, stāvot aiz koka, un es neredzēju nevienu citu, tāpēc man bija dīvaini vientuļa sajūta. Es gaidīju aptuveni pusstundu, līdz beidzot dzirdēju mūsu vadītāja saucienus," atcerējusies Čana, iesakot cilvēkiem neaizmirst skriešanas iemaņas, jo tās varot noderēt līdzīgās situācijās.

Arī šie dzīvnieki lielākoties sastopami Āfrikā, taču atsevišķas sugas arī Dienvidāzijā, norādīts Sarkanajā grāmatā.

Ja kādā no zoodārziem redzēti lielie primāti, noteikti prātā būs palikusi viņu izturēšanās un skatiens, kas savā veidā šķiet cilvēkam līdzīgs. Lai arī gorillas var būt vieni no saprātīgākajiem dzīvniekiem, tas nenozīmē, ka viņu klātbūtnē nevajadzētu būt piesardzīgam. Ceļotājs Vuds reiz guvis padomu nekādā gadījumā neskriet prom, ja gadās būt gorillu kompānijā.

Reiz Vudam šis padoms tiešām noderējis, atrodoties starp gorillām. Kāda brauciena laikā viņš sastapis vairākus šīs sugas dzīvniekus un rīkojies tā, kā bija dzirdējis: nevis skrējis prom, bet stāvējis. Tiesa, pārējie grupas biedri neesot paklausījuši un aizskrējuši prom, bet lielais primāts esot pienācis vīrietim tuvu klāt un izrādījis primātiem raksturīgu uzvedību, proti, sita ar roku pret krūtīm.

Vuda miers un pakļaušanās gorillai toreiz viņu izglābusi, jo hierarhijai primātu ikdienā esot ļoti liela nozīme. Tāpēc svarīgi bijis izturēties tā, kā gorillas kompānijā darītu citi biedri. "Jābūt pakļāvīgam. Nevajadzētu skatīties viņiem acīs, atkāpties vai skriet. Vienkārši jāskatās uz zemi, tādējādi viņi tevi pieņem kā savējo. Savā veidā jāizturas kā gorillai," norādījis Vuds.

Savvaļā šos dzīvniekus var vērot dažādos Āfrikas reģionos, norādīts Sarkanajā grāmatā.

Čana pastāstījusi, ka reiz kopā ar draugu atpūtusies Seišelu salās un devusies nirt, lai izpētītu dzīvi zem ūdens. Taču apkārt peldējusi haizivs. "Es joprojām atceros viņas spīdīgās acis. Viņa bija aptuveni divus vai trīs metrus tālāk no manis. Mēs vienojāmies skatienā, un sajūta bija dīvaini sajūsminoša," atcerējusies ceļotāja, priecādamās par to, ka spējusi paskatīties haizivij acīs. "Tas var izklausīties jocīgi, bet man ļoti patika tā sajūta. Domāju, ka tā bija baiļu un satraukuma kombinācija."

Ko darīt, nonākot saskarsmē ar haizivi? Čana norādījusi, ka iepriekš nekādus padomus nebija saņēmusi, taču, atrodoties pretī haizivij, sapratusi, ka būtu muļķīgi pagriezt viņai muguru un censties aizpeldēt prom. Tāpēc viņa gluži vienkārši nekustējusies kādu laiku. Pēc tam ceļotāja lēnām virzījusies prom no haizivs, līdz abas nošķīrusi zemūdens tumsa un haizivs neesot vairs bijusi redzama.

"Telegraph" atsaucies uz speciālistu ieteikumiem saglabāt mieru, nonākot līdzās haizivij, taču neizlikties par mirušu. Vislabāk esot mēģināt atkāpties vai paķert kādu rīku, ko izmantot kā ieroci.

Haizivis sastopamas sāļajos ūdeņos visā pasaulē, aprakstīts Sarkanajā grāmatā.

Arī zvēru karalis lauva, viens no lielākajiem kaķiem pasaulē, var būt cilvēkam bīstams. Tā kā lauvas bieži vien atrodas un medī baros, tas var sagādāt problēmas interesentiem, kas nonāk šo dzīvnieku tuvumā.

"Lauvas ir lieli kaķi, viņi tev dzīsies pakaļ, ja tu skriesi prom. Tāpēc jācīnās ar vēlmi skriet. Tiklīdz pagriezīsi muguru, tā viņi uzbruks," norādījis Vuds, iesakot lēnām atkāpties, radīt trokšņus un likt lauvām domāt, ka esi krietni lielāks nekā patiesībā.

Ieraksti Sarkanajā grāmatā liecina, ka šīs sugas dzīvnieki apdzīvojot teju vai visu Āfrikas teritoriju, taču daudzviet to skaits laika gaitā ir krietni samazinājies.

Pasaulē mīt vairāki simti skorpionu sugu, indīgu un cilvēkam nāvējošu. Piedzīvojumu meklētāja Čana ar skorpioniem saskārusies Namībijā. Lai arī viņai bijuši apavi, kas nosedz potītes, biezas zeķes un atbilstošas bikses, skorpions Čanai tomēr iedzēlis.

Tas noticis tieši pirms lietus, kad, kā viņa teikusi, skorpioni izlien virszemē. Viens no tiem uzrāpies uz viņas kājas, līdz pēkšņi Čana sajutusi sāpes. Zinot, ka kukainis tas nevarētu būt, Čana apjautusi, ka viņai iedzēlis skorpions. Par laimi, viņa atradusies grupā ar gidu, un visi kopā meklējuši dzēliena vaininieku. Esot divu veidu skorpioni, viņa skaidrojusi, no kuriem dzeltenais lielu kaitējumu nenodarot, taču melnais varot sagādāt pamatīgas rūpes. Taču diemžēl to neesot izdevies atrast.

Čana palikusi bez cerībām, jo tuvumā neesot bijušas iespējas tikt pie medikamentiem: "Mēs riskējām un secinājām, ka dzelteno skorpionu ir vairāk nekā melno un ka vajadzētu iedzert glāzi viskija. Un to mēs arī darījām." Taču, lai vēl vairāk pasargātu savu veselību, viņa cilvēkiem iesteikusi sabāzt bikses iekšā zeķēs, tas palīdzēšot pret skorpionu dzēlieniem. Savukārt pirms gulētiešanas, kā jau tas tuksnesī jādara, noteikti jāizkrata guļammaiss, palagi, drēbes, apavi, somas un citi priekšmeti. Jābūt arī uzmanīgam, paceļot akmeņus, zarus un jebko, kas atrodas smiltīs.

Dažādu sugu skorpioni atrodami daudzviet pasaulē, vēsta ieraksti Sarkanajā grāmatā.

Čūskas cilvēku var pārsteigt pēkšņi. Atliek vien spert soli nepareizajā virzienā, lai čūska ieķertos kājā vai kādā citā ķermeņa daļā. Ceļotājs Vuds reiz staigājis pa lietusmežu, līdz pamanījis odzi, kura sakodusi Vuda kolēģi. Par laimi, čūska savu indi neielaida kājā, cilvēku pasargāja bikses.

Vuds norādījis, ka cilvēkam, staigājot pa mežu, noteikti jārada trokšņi savā ceļā. Pretējā gadījumā, mierīgi stāvot uz vietas, čūskām tiekot radīta ērta iespēja uzbrukt. Tāpat ieteicams mežā doties ar garajām biksēm, nevis īsajiem šortiem. Iespējams, tieši apģērbs riskantā situācijā var pasargāt no pagalam neveiksmīga iznākuma.

Odzes un citas čūskas sastopamas daudzviet pasaulē, norādīts Sarkanajā grāmatā.