'Dāmu sunīša' saimnieks Jurijs: likās, ka špics ir ne visai gudrs radījums  (5)

Doma par sunīti Jurijam bijusi, kā viņš pats saka, vienmēr, taču atturēja fakts, ka viņš mīt dzīvoklī, kur mīlulim varētu nebūt ērti. Taču tad laimīgas sagadīšanās rezultātā viņam uzticēja pieskatīt paziņu suni, apmēram astoņus mēnešus vecu špicu meitenīti. "Man likās, ka tas ir sieviešu suns, ne visai gudrs radījums," smej Jurijs, vienlaikus atzīstot, ka 10 dienu laikā, ko pavadīja ar špicu, viņa domas mainījās. "Suns bija ieinteresēts, ar atvērtu dvēseli, un uzreiz varēja redzēt, ka suns ir gudrs. Tajā brīdī sāka lūzt stereotipi, jo redzēju, ka svešs suns mani saprot un klausa. Pagāja 10 dienas un es sapratu – jā, varbūt man arī vajag tādu suni," viņš stāsta.

Tad nu sākās izpētes darbs – Jurijs lasīja pieejamo informāciju par mazo vācu špicu, lai uzzinātu ko vairāk par šo šķirni: "Man bija jāpieņem lēmums, vai man vajag tādu suni. Tā kā man jau 10 dienas tāds suns bija mājās, tas, ko lasīju šķirnes aprakstos, sakrita. Tam varēja ticēt. Redzēju, cik daudz laika aizņem suņa kopšana, ārā vešana, cik daudz uzmanības vajadzīgs. Sapratu, ka es to varu." Sākotnēji bija doma par sunīti ar melnas krāsas spalvu, "jo tas tomēr izskatās nedaudz vīrišķīgāk", saka Jurijs. Tika aktīvi caurskatīti sludinājumi, pievērsta uzmanība tam, vai suns nāk no audzētavas un vai audzētājs ir Latvijas Kinoloģiskās federācijas biedrs. Tas bija viens no Jurija nosacījumiem – "lai suns nāk no sakarīgas vietas". Un drīz vien, būdama divarpus mēnešus veca, mazā mīlule noskatīta un atvesta mājās.

Šobrīd Sono ir divus gadus veca. Jautāts par vārdiņa izvēli, Jurijs atzīst, ka Sono metiena sunīšu vārdam patiesībā būtu jāsākas uz burta "U". "Joprojām to neesmu izdomājis, viņas pasē tā ir brīva vieta. Vārds ir dots par godu draudzenei, kuras suni toreiz pieskatīju, tā bija viņas iesauka," stāsta Sono saimnieks.

"Aktīvs, gudrs, atsaucīgs, viegli dresējams, dara visu, lai dabūtu kaut ko garšīgu, bet, ja ir paēdis, neko nevajag," špicu raksturo Jurijs. Iespējams, kādam bažas var sagādāt pūkainās spalvas kopšana, taču saimnieks mierina: "Par kopšanu arī daudz lasīju, jo likās, ka tas ir ļoti sarežģīti, bet – nē, viņa jāķemmē reizi nedēļā un jāmazgā ne biežāk kā reizi mēnesī. Viņu var izķemmēt 15 minūtēs, pēc tam viņa dabū kaut ko garšīgu, tāpēc ar prieku nāk klēpī ķemmēties. Pretenziju pret mazgāšanos viņai arī nav, lai gan procesu viņa neizbauda." Jurijs pastāsta, ka mazajam vācu špicam divreiz gadā krīt spalva, taču to mājoklī gandrīz nemaz nevar redzēt, jo spalva ir caurspīdīga. Saimnieks atklāj – sūcot putekļus, pašam gadās brīnīties, ka suņa spalvu mājoklī ir tik daudz.

Suns ir ļoti aktīvs, draudzīgs, darīs visu, lai būtu kopā ar saimnieku. Dienas laikā, kad Jurijs strādā, Sono atrodas mājās un lielāko daļu laika guļ. "Bet, kad atnāku no darba, no viņas "atkratīties" vairs nevaru," smej saimnieks. Tad Jurijam ir pienākums ar Sono paspēlēties. Viņš smej, ka Sono sākumā rīkoja protesta akcijas, mēģinot sagrauzt tualetes papīra rulli un citus priekšmetus, kas gadījās pa ceļam, bet, par laimi, tas nav kļuvis par ieradumu un sunītis spēj pacietīgi gaidīt mājās savu saimnieku.

"Vēl viņai kā īstai dāmai patīk pa nakti ēst," par Sono ieradumu stāsta Jurijs. "Viņa aizmieg, paguļ, bet tad kādos trijos vai četros naktī aiziet ēst. To viņa dara klusām, es to nepamanu, bet, ja zinu, ka vakarā esmu ielicis ēdienu trauciņā, no rīta redzu, ka tas ir apēsts. Viņa var neēst no brokastis un pusdienas, bet vakariņas un pa nakti noteikti ēdīs." Sono labprāt ēd dārzeņus, jēlu un vārītu gaļu, biezpienu un citus gardumus. Taču, ja tiks iedots kauls, suns var "pazust" uz visu dienu, graužot un spēlējoties ar to. Jurijs piebilst, ka kauls sunim ir jādod, jo mazajiem špiciem ir problēmas ar zobiem, tāpēc graušana pasargā zobus no aplikuma.

Kā vienu no būtiskiem faktoriem un mazā vācu špica priekšrocībām Jurijs min pastaigas. Kāpēc? Lai nokārtotu dabiskās vajadzības, suns nav obligāti jāved ārā, viņš saka, tās Sono var nokārtot uz īpaša paklājiņa, kas pēc tam jānomaina. Protams, tas nenozīmē, ka Sono netiek vesta pastaigās, jo sunim joprojām vajadzīga fiziskā slodze. "Nav pienākums no rīta celties un vest ārā suni. Vasarā tā vēl nav problēma, bet ziemā, kad ārā ir auksti… Man bērnībā bija bezšķirnes suns, un es atceros, ka man ļoti nepatika celties no rītiem," atzīst Jurijs, norādot, ka ar Sono ļoti bieži dodas ne tikai pastaigās, bet arī izbraucienos dabā.

Ne velti mēdz teikt, ka mazi sunīši ātri piekūst, un tas attiecas arī uz Sono, Jurijs apstiprina. Kad jautāju, vai pastaigas laikā viņa prasās klēpī, saimnieks atbild: "Jā, tā ir. Viņa skatās man tieši acīs vai pat uzrej un rāda, ka grib, lai viņu nes rokās. Es speciāli to nekad nedaru, jo, ja brīvdienās ir labs laiks, tad mēs izstaigājamies un viņa nākamās trīs vai četras dienas pati negrib iet ārā, ir nogurusi. Taču, ja viņa ir izgājusi ārā, skries līdz pēdējam brīdim."

Maza izmēra suns ir parocīgs ņemšanai līdzi dienas gaitās, un Jurijs to arī regulāri dara. Lielākoties Sono pārvietojas blakus Jurijam vai arī viņam rokās, taču nekad – somā. Kopā viņi dodas gan uz publiskiem pasākumiem, gan kafejnīcām, un saimnieks atzīst – nav piedzīvota situācija, kad viņi kopā ar Sono nebūtu kaut kur ielaisti. Turklāt dažās kafejnīcās sunītim pat atnes trauciņu ar ūdeni. Īpašs piedzīvojums Sono bija augusta sākumā, kad viņi abi devās uz festivālu "Laba daba". Par to Jurijs saka: "Tas bija izmēģinājums. Iespējams, es viņu uz festivāliem vairs neņemšu. Viņu nevar nolikt gulēt kā bērnu un aiziet citur. Sono neļauj sevi kaut kur atstāt." Sunītis ielaists festivāla teritorijā un pa nakti gulēja teltī kopā ar Juriju, taču apkārtējā kņada viņai nav traucējusi, drīzāk pretēji – Sono labprāt gāja klāt Jurija draugiem un sēdēja viņiem klēpī.

Jurijs teic, ka Sono ir ļoti greizsirdīgs suns: "Nedrīkst viņas klātbūtnē glaudīt citu suni, tad tas viņai būs ienaidnieks, neatkarīgi ne no šķirnes, ne izmēra." Viņš atceras gadījumu, kad kopā ar suni bija ciemos pie drauga, kuram ir zeltainais retrīvers. Lielais suns pienāca pie Jurija un ielika galvu viņa klēpī, gaidot, kad Sono saimnieks to paglaudīs. Taču Sono tas nebija pa prātam: "Tādu naidu es no Sono nebiju redzējis! Viņa atskrēja no citas puses, ieleca man klēpī un metās retrīveram sejā, lai arī pirms tam abi draudzējās. Pēc tam Sono viņu ignorēja, draudzība bija beigusies. Ja viņa ir klēpī, tad es nedrīkstu pieskarties citam sunim. Tad es esmu viņas īpašums." Tāpat Sono ne vienmēr vēlas pieļaut, ka Jurijs satiek kādu paziņu, un par to dod ziņu: "Ja es ar kādu sasveicinos un tas notiek strauji, viņai liekas, ka tā ir agresija, un viņa sāk riet."

Iespējams, daļa cilvēku uzskata, ka špici ir no tiem mazajiem suņiem, kas var gandrīz vai bezgalīgi un spalgi riet. Jurijs saka, ka Sono līdz pusgada vecumam nerēja vispār, lai arī dažādas skaņas tomēr mēģināja izdot. Nu jau mazā mīlule ir iemācījusies riet, taču ar to problēmu nav, saka saimnieks, skaidrojot, ka suns rej tad, kad ir bail un nav drošības sajūtas, piemēram, kad kāds zvana pie durvīm. Taču nav gan tā, ka viņa rietu uz katru garāmgājēju.

Protams, nevaru nepajautāt par pieņēmumu, ka mazais špics un citi dekoratīvie suņi tiek saukti par "dāmu sunīšiem", kas vairāk piestāv sievietēm. Jurijs pieļauj – tas ir tāpēc, ka suns ir maziņš un pūkains: "Tas neizklausās vīrišķīgi. Piemēram, franču buldogs man sākumā likās daudz vīrišķīgāks. Bet daudziem cilvēkiem, tostarp nopietniem vīriešiem, pavadot laiku ar Sono, mainās domas par šo šķirni." Jautāts, vai bieži vien var novērot, kā cilvēks izmainās, nonākot saskarsmē ar špicu, Jurijs pat min, ka tā notiek 80 procentos gadījumu: "Tas pats notika ar mani pašu, un es saprotu arī citus. Viņi redz, ka suns ir ar dvēseli, un nav tā, ka suns tikai skraida un guļ."

Savukārt ģimenes locekļi par Jurija izvēli daudz neprātoja: "Lielākoties visi prasīja, kāpēc tieši šī šķirne. Es teicu – nav jāved ārā." Es gan bilstu, ka arī citi mazie suņi nav jāved ārā, taču Jurijs saka: "Jā, bet tā izvēle nebija tik liela, lai es par suni ļoti svārstītos. Piemēram, čivava man nepatīk, jo viņš visu laiku vibrē. Franču buldogs… Jā, siekalas un slimības… Bet mazajam vācu špicam principā nekādu veselības problēmu nav, viņi dzīvo līdz pat 16 gadu vecumam."

Varbūt kāds, uz ielas ieraugot Juriju un Sono, padomā, ka viņš rokās tur nevis savu, bet gan draudzenes suni? "Tas ir stereotips, ko es pats bieži vien saku, nevis kāds cits: "Es esmu izvedis suni pastaigā, kamēr draudzene atpūšas." Ir ļoti daudz uzmanības tieši no sievietēm, kuras nāk klāt un interesējas par sunīti," teic saimnieks. Uzmanību mazajam, pūkainajam sunītim cilvēki pievērš ļoti daudzi, viņš saka: "Pat vairāk nekā es gribētu. Ja esam izgājuši ārā uz ilgāk par stundu, ne reizi nav tā, ka kāds kaut ko nepateiktu. Protams, tās ir labas, patīkamas lietas. Ja pasaka, ka ir skaists sunītis, es saku: "No sunīša paldies!" Ļoti, ļoti daudzi cilvēki ielās saka: "Paskaties, kāda lapsiņa!" Jā, viņa ir ļoti līdzīga lapsai. Patiesībā Sono ir līdzīga uzvedība lapsai, jo viņai patīk rakt un līst kaut kur ar purnu iekšā. "

Kādam cilvēkam Jurijs ieteiktu rūpēties par mazo vācu špicu? "Es teiktu, ka šis suns būtu labs jaunai ģimenei ar puslīdz pieaugušu bērnu. Sono patīk bērni. Un šiem suņiem galvenokārt nav veselības problēmu, ja suni ņem no labas audzētavas," saka Jurijs, uzskaitot arī vairākas šķirnes priekšrocības – kompakts, var ērti nest rokās, nav jāved ārā, ir pietiekami gudrs.

Jautāts, kāpēc špics tomēr nav tikai dāmu suns un ko Jurijs teiktu tiem, kas saka "Vīrietim tāds suns? Tas taču izskatās nenopietni!", Sono saimnieks atbild: "Jā, es pat nevaru nepiekrist, ka tas neizskatās nopietni. Kas tad ir vīrišķīgs suns? Vācu aitu suns, retrīvers… Jā, liels draugs. Špics būs tas pats draugs, tikai mazāks. Viņš tāpat tevi mīlēs un tu viņam šajā pasaulē būsi pilnīgi viss. Citiem šķiet, ka šis ir suns bez smadzenēm. Nē, tā nav."