Kas jāievēro ziemas ķiploku stādīšanā, lai tie nenopūtu  (4)

Tā ir pagājušā gada vaina, dārzkopis, visticamāk, izmantojis inficētu stādāmo materiālu. Pērn ziemas ķiploku vākšanas laikā gandrīz katru dienu lija un piedevām bija ļoti augsts gaisa mitrums. Ja galviņas nebija labi izžuvušas, tajās izveidojās pelējums, ko daudzi nepamanīja stādot. Inficētie ķiploki pavasarī vēl izskatījās veselīgi, bet vasarā, kad sāka līņāt un laiks pieturējās auksts, tie arvien vairāk saslima, skaidro ķiploku kolekcionārs Gunārs Birznieks.

Stādīšanai izmanto labākos, veselīgākos ķiplokus, kam zvīņas nav saplaisājušas, jo starp plaisām var iekļūt dažādas slimības. Daivām jābūt spožām, nevis apsūbējušām. Ja starp tām redzama pelēcīga apsarme (pelējums), ķiploki stādīšanai neder.

Kvalitatīvu stādāmo materiālu var iegūt no gaisa ķiplociņiem – otrajā gadā no tiem izaug daudz četrdaivu galviņu. Jo lielākas daivas iestāda, jo lielāki izaug ķiploki. Dvīņu jeb dubultdaivas stādīt nevajag, jo no tām izaug kropli ķiploki.

Nereti iesaka stādīt tikai ārējās daivas, jo no iekšējām veidojas slikti ķiploki. Gunārs Birznieks praksē pārliecinājies, ka arī no vietējo violeto (svītraino) ķiploku iekšējām daivām izaug kvalitatīvas galviņas.

Pirms stādīšanas ķiplokus var 30–60 minūtes pamērcēt ūdenī vai kodināt – tas paātrina apsakņošanos. Izmantojot kālija permanganāta šķīdumu (1 g/10 l ūdens), ķiplokus tur 15–20 minūtes.

Ķiplokiem augsni ielabo pēc iespējas dziļāk (25–30 cm), 1 m² iestrādājot 4–5 spaiņus zāļu jeb melnās kūdras. Tā atšķirībā no veikalos nopērkamās sūnu kūdras ir vērtīgāka – ne tikai uzlabo ūdens un gaisa režīmu, bet arī satur slāpekli un citas barības vielas. Vislabāk melno kūdru izrakt pļavā, kur aug vīgriezes un nātres, tajā ir neitrāla augsnes reakcija. Atkarībā no augsnes sastāva kūdras iedarbība ilgst 4–10 gadus.

Ielabojot augsni, to vienlaikus kaļķo: lieto 400–500 g dolomītmiltu un 1,5 l malkas pelnu uz kvadrātmetru. Kaļķo ik pēc trim gadiem.

Stādot dobei pārliek trīs dēļus un gar vienu dēļa malu izrok 7–10 cm dziļu vadziņu. Ķiplokus audzē 1 m platās dobēs – rindā izvieto 5–13 daivas (atkarībā no lieluma) ar smailāko daļu (ķīlīti) pret dēli. Vietējās populācijas ķiplokiem lapas ir pretējas un, šādi stādot, tās izvietojas vienā plaknē rindiņas virzienā (kā karavīri ierindā ar rokām gar sāniem). Tas ļoti atvieglo augu kopšanu vasarā. Tad, paliekot uz diviem dēļiem, priekšējo pārliek aizmugurē – rokot nākamo vadziņu, aizber iepriekšējo.

Tiklīdz nokūst sniegs, mēslo ar amonija nitrātu devā 20–25 g/m². Tas ir vienīgais slāpekļa mēslojums, kas saknēm pieejams arī aukstā augsnē. Otrreiz tādu pašu mēslojuma devu dod maija sākumā. Ap 20.–25. maiju un 10.–15. jūniju ķiplokus mēslo ar pilnmēslojumu 40–50 g/m².

Rindstarpas jāirdina, bet tikai 0,5–1 cm dziļi, jo saknes atrodas sekli.

Ķiploki ir kalnu augi, kas pieraduši pie pastāvīgi mitras augsnes. Lai iegūtu labāku ražu, sausā laikā jālaista. Labāk to darīt no rīta, retāk un pamatīgi. Nedēļā augiem nepieciešami 20–25 l ūdens uz kvadrātmetru (līdz Jāņiem).

Ķiplokus apdraud vairākas puves, vīrusslimības. Visbīstamākā ir parastā puve. Ja pavasarī kāds ķiploks sāk dzeltēt, to vajag izrakt un likvidēt (nelikt kompostā!).

Novāktos ķiplokus noklāj uz dobes, lai apžūst. Palaikam tiem paburza saknes, nobirdina lieko zemi. Kaltē plēves nojumē (tā jānoēno ar melno plēvi, citādi ķiploki izcepsies). Var žāvēt ar lakstiem vai arī tos nogriezt, atstājot 15–20 cm garus stublājus. Ja kaltē šķūnītī, ēnā, bieži vien vēsā un mitrā laikā starp daiviņām veidojas pelējums.