Noderēs katram cilvēkam: ko nedarīt, nonākot mājoklī pie sveša suņa

Nav jābūt suņu mīlim, lai četrkājainā drauga skatiens iežēlinātu, īpaši tad, ja atrodies pie galda. Taču labāk turies pretī kārdinājumam nelielu gaļas gabalu nosviest mīlulim gardai apēšanai. Patiesībā tev vispār neko nevajadzētu dot sunim, ja vien neesi saņēmis saimnieka atļauju.

Kāpēc? Nez, ko gan viens gabaliņš desas varētu ļaunu nodarīt? Taču padomā plašāk – ja pirmo reizi esi nonācis saskarsmē ar suni, tu par viņu neko tā īsti nezini. Varbūt viņš ievēro īpašu diētu? Varbūt gaļas vietā vērts sunim iedot kādu šķēlīti gurķa? Ko gan vispār suns no cilvēka pārtikas var ēst? Ja neesi par to drošs, labāk nedod sunim neko, tā vietā draugu samīļojot vai paglaudot (arī ar to, saprotams, jābūt uzmanīgam).

Ja suns ir vēl mazs un saimnieks cenšas viņu atradināt no diedelēšanas un sēdēšanas līdzās, kad saimnieks un pārējie ģimenes locekļi vakariņo, centies nepievērst sunim uzmanību. Protams, tas nav viegli, taču pārbarot suni un ļaut viņam saprast, ka allaž izdosies tikt pie kāda kumosa, arī nebūs labākais risinājums.

Ja tomēr vēlies no savas rokas iedot sunītim kaut ko ēdamu, apvaicājies par to saimniekam. Iespējams, viņam būs kādi suņu kārumi, ar ko vari mīluli pacienāt. Pirms viesošanās pie suņa vari jau laikus uzzināt, kādu cienastu sarūpēt sunītim, lai jūsu iepazīšanās būtu vēl jaukāka.

Lai cik ļoti mīlīgi neizskatītos suns, tev nevajadzētu uzreiz plati atvērtām rokām pie viņa skriet. Tevi suns vispirms uzlūkos kā svešinieku, tāpēc sākumā jābūt piesardzīgam un suns jāiepazīst lēnām, dodot laiku arī viņam pierast pie tevis.

Ja ar suni saskaries pirmo reizi, bet ļoti vēlies viņu paglaudīt, vari apjautāties saimniekam, kā to vislabāk darīt. Nekautrējies darīt par to zināmu, jo saimnieks noteikti nevēlēsies, lai tu justos neērti suņa klātbūtnē.

Nevajadzētu sunim tuvoties no augšas, tāpēc labāk pietupties un pagaidīt, kad mīlulis pietuvosies tev, ieteikts "Wide Open Pets". Paturi prātā, ka suns to var darīt vien ar laiku, nevis uzreiz. Ne vienmēr cilvēki apzinās, ka suns var pat ļoti baidīties kā no svešiniekiem, tā arī saviem ģimenes locekļiem. Tas attiecas uz gadījumiem, kad, piemēram, suns ir paņemts no patversmes, taču vēl pirms nonākšanas patversmē piedzīvojis vardarbību un mitis nelabvēlīgos apstākļos. Par šādu gadījumu lasāms arī pašmāju patversmes iemītnieka Janča stāstā šeit.

Tāpat nevajadzētu suni uzreiz apskaut, tas dzīvniekam var nepatikt. Pietiks, ja sunīti mīļi paglaudīsi un būsi guvis sev pozitīvu emociju lādiņu.

Atceries, ka mājoklī viesis esi tu, nevis saimnieks un viņa suns, līdz ar to taviem priekšstatiem par to, kā vajadzētu dzīvot, šeit ir sekundāra nozīme. Jā, ne visiem cilvēkiem varētu šķist pieejami, ka suns guļ dīvānā vai pat saimnieka gultā, bet, būsim godīgi, kāpēc gan lai tavs vērtējums te būtu noteicošais?

Taču ne tikai par gulēšanas vietu ir runa. Ejot ciemos pie cilvēka, kam ir suns, negaidi, ka mājās pārnāksi bez nevienas spalvas uz biksēm vai jakas. Tā tas būs. Protams, spalvu daudzums atkarīgs no suņu šķirnes un tā, cik daudz mīlulis met spalvu. Ticams, ka to īpatnību dēļ spalvas pat sākumā neredzēsi uz savām drēbēm, taču tās tur būs. Un spalvas nav nekas tāds, ko ar apģērbu tīrīšanas rullīti nenoņemt.

Saprotams, ne visiem cilvēkiem var patikt, ka suns guļ viņa klēpī. Taču cilvēks, pie kā esi atnācis ciemos, savam mīlulim to noteikti neliks darīt un paņems suni pie sevis, ja redzēs, ka tik tieša komunikācija ar dzīvnieku tev tomēr nepatīk.

Ja redzi, ka spēļu bumbiņas un gumijas kauli izmētāti pa visiem četriem istabas stūriem un ne tikai, vai maz ir vērts par to aizrādīt saimniekam? Gluži kā mazs bērns, kam patīk spēlēties ar mantiņām, arī suns var pēkšņi izdomāt, ka tieši šobrīd jāspēlējas ar mazo, sarkano bumbiņu, bet pēc piecām minūtēm viņa uzmanības lokā jau būs mīkstā mantiņa-bebrs, un bumbiņa tiks kaut kur atstāta.

Starp citu, iebildums par suņa gulēšanu vienā gultā ar saimnieku raksturo daudzus cilvēkus. Bet vari būt drošs, ka daļa savu viedokli maina, tiklīdz paši kļūst par saimniekiem četrkājainajiem draugiem.

Gluži vai cilvēka dabā ir sniegt citam padomus par to, ko un kā labāk darīt un kā dzīvot. Taču daudzos gadījumos tas ir pat ļoti lieki un nelietderīgi, un var vien sašķobīt attiecības starp diviem cilvēkiem.

Ja suņa saimnieks par tādu kļuvis pavisam nesen, sarotams, ka viņš vēl varētu nebūt apguvis visas prasmes, lai savaldītu savu suni, nodalītu robežas un izveidotu noteikumus, pēc kuriem aizvadīt ikdienu ar suni. Taču tamdēļ arī nevajadzētu uzspiest savus priekšstatus par to, kā jāizturas pret suni, ko viņam ļaut un neļaut.

Saprotams, pavisam cits gadījums ir tad, ja saimnieks vaicā pēc padoma. Taču, ja tu pats nerūpējies par suni, vērtīgs padoms ne uzreiz atradīsies kabatā. No malas ikdiena ar suni, robežu nostādīšana un mīluļa savaldīšana noteikti šķiet vienkārša un pašsaprotama, un līdzīgi mēdz teikt arī par bērna audzināšanu. Taču patiesās krāsas parādās vien tad, kad pats nonāc attiecīgajā situācijā un kad par iepriekš dzirdētajiem ierosinājumiem gribas vien pasmieties.

Jebkurā gadījumā atceries, ka tas nav tavs suns un noteikumi, pēc kuriem tu audzinātu savu mīluli, šeit ne gluži darbojas. Atklātā sarunā ar saimnieku vari dalīties novērojumos par to, kā izturas vai ko ēd citi tevis sastaptie četrkājainie draugi, taču centies to pasniegt pozitīvā nokrāsā, nevis dusmīgi norādīt uz to, ka suns nevajadzīgi lēkā tev virsū vai ka gulēt uz dīvāna nepavisam nedrīkst.