Radības no dzīvnieku pasaules ar visgarākajām mēlēm

Suņu dzimtas pārstāvji ar savas mēles palīdzību regulē ķermeņa temperatūru, izmantojot to kā kondicionieri, kas palīdz atveldzēties karstā laikā. Mēle šādiem dzīvniekiem ir vienīgā ķermeņa daļa, kas ir spējīga iztvaikot mitrumu. Bet ir arī tādi dzīvnieku pasaules pārstāvji, kuri mēli izmanto pārtikas ieguvei. Tiem arī ir garākās mēles starp visiem dzīvniekiem.

Zinātniekiem izdevies noskaidrot, ka starp zīdītājiem garākās mēles īpašnieks ir lidojošā pele. Tās mēles garums ir aptuveni 8,5 cm, kas ir trīs ar pusi reižu vairāk nekā peles ķermenis kopumā. Šāds mēles garums pelei nepieciešams, lai iegūtu nektāru no īpašiem ziediem, kuru latīniskais nosaukums ir "Centropogon nigricans". Un vēl interesanti it tas, ka šī auga nektāru ir spējīgas iegūt tikai un vienīgi lidojošās peles.

Mēs jau esam pieraduši mežā saklausīt dzeni – tā šis putns iegūst sev barību, kas atrodas zem koku mizām. Bet kā viņš to iegūst? Atbilde: ar garās mēles palīdzību, kas var būt sasniegt aptuveni 10 cm garumu, un tā izvietota speciālā galvaskausa daļā. Putna mēles galā ir tāds kā āķis, ar kura palīdzību tas aizķer zem mizas paslēpušos kāpurus un ieliek tos mutē.

Nereti dzeņi var baroties arī ar skudrām un termītiem, bet ziemas periodā var ēst arī koku sēklas. Ir vērts atzīmēt, ka dzeņa mēle ārpusē tiek izvirzīta ar tādas kā speciālas lentas palīdzību, kas apņem galvaskausa iekšējo dobumu un ir piestiprināta pie putna nāss.

Šie dzīvnieki ir vienīgie zīdītāji, kuri dēj olas. Tās viņi nēsā pavēderes kabatā, līdz izšķiļas embrijs (1,5 cm garš), kurš pēc tam pieķeras pie mātes piena laukuma un barojas ar pienu, līdz sasniedz 2–3 mēnešu vecumam vēstīts Latvijas Dabas muzeja mājaslapā.

Lai gan pats dzīvnieks ir visai ass, viņa mēle gan ir plāna un gara. Turklāt mēli klāj speciāls šķidrums, ko ražo siekalu dziedzeri un tas ļauj notvert kukaiņus. Dzīvnieka mēles garums, kad tā izšauta, sasniedz pat 18 centimetrus, turklāt neraugoties uz to, ka daļa mēles paliek arī mutē.

Interesanti, ka šī dzīvnieka izbāzenis atrodas arī Latvijas Dabas muzejā. To muzejam 1900. gadā uzdāvināja Ferdinands Erdmans Štolls, un tas ir vienīgais savas sugas pārstāvis muzeja krājumā.

Čūskas mēle atrodas pastāvīgā kustībā. Tādā veidā viņas "atlasa" daļiņas ūdens, augsnes un gaisa, analizējot saņemto informāciju, kas ļauj atrast upuri vai potenciālo ienaidnieku.

Ar tās palīdzību dzīvnieks viegli spēj noplūkt lapas no kokiem un krūmiem. Interesanti, ka lūpas un mēle žirafēm veidotas tā, ka tās nepavisam netiek traumētas – nedz no ērkšķiem, nedz koku zariem.

Taču saskatīt hameleona mēli viņa krāšņajā ķermenī var tikai pēc tās izšaušanas. Viss medīšanas process (mēles izšaušana un tās atgriešanās sākuma pozīcijā) ilgst vien 1/20 sekundes. Interesanti, ka hameleons trīs sekunžu laikā spēj atpazīt un pēc tam noķert līdz pat četriem kukaiņiem.

Bet bez savas lipīgās un garās mēles gan tie nespētu iztikt. Piemēram, gigantiskajam skudrulācim ( Myrmecophaga tridactyla) mēle var sasniegt pat 60 cm garumu. Mēle skudrulācim kustās aptuveni 160 reizes minūtē.

Šis lielais un spēcīgais dzīvnieks ir spējīgs nogalināt pat bifeli. Lai to paveiktu, pietiek vien upurim radīt vienu rētu, bet pēc tam tikai tam sekot un gaidīt, kamēr tas nobeidzas. Lieta tāda, ka varāna siekalas satur daudz baktēriju, kas, nonākot upura rētā, rada asins saindēšanos.

Tikai trīs metrus garo zilā vaļa mēli pieņemts mērīt nevis garumā, bet platumā, jo tā ir kā milzīgs virzulis, kas kalpo krila garneļu filtrēšanai, kuras nokļūst mutē ar tonnām jūras ūdens. Jāpiebilst, ka pieaudzis zilais valis dienā apēd apmēram 40 miljonus krilu, kas ir ap 3600—4000 kg.

Lūk, arī sanāk, ka mēle katrai dzīvnieku sugai ir pielāgota attiecīgajam biotopam un pārtikas iegūšanai! Tā ir ļoti svarīga katram no dzīvniekiem. Nebūtu mēles – dzīvnieki vienkārši aizietu bojā.