Kāpēc suņi dara dažādas dīvainas lietas, saimniekam bieži liekot dusmoties

Te atradīsi "MansDraugs" apkopotus septiņus jautājumus un atbildes uz tiem, kāpēc tavs mīlulis nereti dara lietas, kas, tavuprāt, nebūtu akceptējamas.

Daudziem suņiem tā ir kā atbalss par atmiņām no tiem laikiem, kad viņi dzīvoja baros un medīja ēdamo. Maskēšanās ļāva pietuvoties noskatītajam medījumam pirms suņi tika pamanīti.

Turklāt suņiem vienkārši patīk smaržas, jo tieši oža ir viņu spēcīgākā maņa. Un, jā, te nu pavisam reāli kļūst tavi vissliktākie pareģojumi: tavs mīlulis vāļājas smirdīgās lietās, jo viņam patīk būt smirdīgam.

Suņa uzvedība var būt saistīta ar vēlēšanos kaut ko pavēstīt citiem. Valstīšanās atkritumos, mēslos vai pūstoša dzīvnieka atliekās sunim, iespējams, ir veids, kā paziņot par savu atradumu. Šī teorija saista suņu un vilku izturēšanos, jo vilki mēdz baroties arī kā maitēdāji, tādēļ ir dabiski, ka viņi vārtās pūstošās dzīvnieku atliekās, lai pārējiem bara locekļiem pavēstītu par barības avotu.

Var pieļaut arī tādu iespēju, ka vārtīties stipri smakojošās lietās suni, līdzīgi kā vilku, pamudina vēlēšanās nomākt pašam savu smaku, jo tas viņam ļauj nemanītam pielavīties medījumam.

Vēl viena versija šo uzvedību izskaidro ar tieksmi nevis pašam kļūt smirdīgam, bet ar savu ķermeņa smaržu nomākt smirdoņu.

Tiesa, ekspertiem nav vienota viedokļa par to, kāds ir šādas suņa uzvedības vēstījums, tomēr attiecībā uz to, kā problēmu novērst, gan valda vienprātība: nepieciešama preventīva rīcība. Tas nozīmē, ka saimniekam jāgādā, lai sunim nebūtu, kur vārtīties.

Saostīšanās starp suņiem ir vieglākais veids, kā dzīvniekam uzzināt vairāk par jauno draugu. Viskoncentrētākais ķermeņa aromāts ir tieši astes galā, tāpēc arī, satiekot nepazīstamu dzīvnieku, suņi saostās tieši šajās vietās.

Saostoties suns par otru dzīvnieku uzzina:

Saostīšanās ir dabisks iepazīšanās veids starp dzīvniekiem, tādēļ to nevajadzētu aizliegt vai mēģināt iemācīt nedarīt.

Šāda griešanās palīdz izvēlēto vietu arī atbrīvot no iespējamiem kukaiņiem, čūskām, kuras var iekost, asiem akmeņiem un zariņiem, un vienkārši – padarīt zemi iespējami ērtāku, lai tajā varētu iegulties. Skaidrs, ka šis attiecas uz atpūtas vietas meklēšanu ārā, bet suņi tieši tāpat mēdz "iekārtoties" istabā – savā migā vai pat "uzrokot" saimnieka gultu, līdz atrod ērtāko pozīciju.

Dzīvnieku uzvedības eksperts Stenlijs Korens "Psychology Today" raksta, ka, iespējams, suns riņķo drošības dēļ. Jau izsenis zināms, ka suns spēj pats parūpēties par savu drošību, tāpēc pārliecinās, vai ap viņa iecerēto guļvietu nav nekādu draudu, jo, protams, miega laikā sevi pasargāt ir daudz grūtāk.

Korens arī apstiprina, ka nav veikti plaši pētījumi, kas sniegtu skaidru atbildi par suņu riņķošanu, lai gan ir zināms, ka šādu darbību var ietekmēt obsesīvi kompulsīvie traucējumi, kas var izpausties vienas un tās pašas darbības atkārtotā veikšanā. Turklāt traucējumu gadījumā riņķošanu saimnieks varēs novērot ne tikai tad, kad mīlulis dodas gulēt, bet arī, piemēram, pēkšņi istabas vidū.

Speciālists min, ka tiek pieļauta arī iespējamo kaitēkļu atvairīšana, riņķojot pirms gulētiešanas. Ja ir kādi kukaiņi, sakritušas lapas, mazi akmentiņi vai zariņi, suns riņķojot to var izpētīt un, ja nepieciešams, atvairīt. Tādējādi riņķojot suns patiesībā savā veidā iekārto vietiņu gulēšanai.

Par šādu uzvedību suni nevajadzētu rāt. Citādāk – tu suņa acīs būsi dīvains cilvēks, ar kuru grūti sadarboties. Pietiekami, ja vienkārši savai mutei priekšā pieliksi roku, un dzīvnieks sapratīs, ka maigumam tagad nav vietas, bet galvenais – tu saproti viņa valodu.

Suņi sasveicinoties un priecājoties vienmēr laiza cilvēkiem seju, tas ir veids, kādā dzīvnieks izsaka savas emocijas – prieku, pieķeršanos un rūpes. Tāpēc tās bieži dēvē par suņu bučām.

Suņi laiza cilvēku seju vai roku arī uzmanības trūkuma dēļ. Ja cilvēkam nepatīk, ka suns regulāri laiza roku vai, pēc garas darba dienas atkal satiekot saimnieku, viņa vaigus un seju, vieglākais veids, kā iemācīt sunim to nedarīt, ir mēģināt šo darbību ignorēt.

Ja suns nesaņems nekādu atbildes reakciju, pēc laika tas var saprast, ka veids, kādā viņš cenšas sev piesaistīt uzmanību, vairs nestrādā.

Cits izskaidrojums – psihiski traucējumi. Pamanīts, ka dažu sugu suņiem ir ģenētiska tendence to darīt. Seko līdzi, lai šis mīlīgais ieradums nepāriet apsēstībā.

Treškārt, iespējams, sunim ir traumēta aste, iekaisuši anālie dziedzeri vai radušās problēmas ar izkārnīšanos. Tad gan nekavējoties suns ir jāparāda veterinārārstam.

Jāatzīst, ka šī suņa īpašība piemīt visiem četrkājainajiem draugiem. Astes ķeršana var būt spēlēšanās un rotaļāšanās veids, bet pārmērīga un bieža dzīšanās pēc savas astes var vēstīt arī par veselības problēmām.

Ja pēc astes noķeršanas suns tās galu košļā, iespējams, ka mīlulim ir ādas problēmas vai anālo dziedzeru aizsprostojums. Ja astes ķeršana ir nepārtraukta un trauksmaina, tā var būt pirmā zīme par uzmācīgu stāvokļu neirozi.

Uzmācīgu stāvokļu neiroze ir hroniski psihiatriski traucējumi, kas rada uzmācīgas domas, neērtumu, bažas, bailes un uztraukumu.

Šādi traucējumi var būt arī suņiem, tāpēc, ja saimniekam ir aizdomas par suņa psiholoģisko stāvokli, var konsultēties pie vetārsta, lai tas izstāsta vairāk par šīs slimības izpausmēm un ietekmi uz mājdzīvnieku.

Kā gan suņiem izdodas "uztaisīt" tik sirdi plosošas, skumju izteiktas sejas? Cilvēkus vienmēr aizkustina skumjās kucēnu actiņas, un, iespējams, tieši šis acu skatiens ir licis tev pieņemt lēmumu par labu suņa iegādei. Tās nav skumjas – viņi manipulē, un tev tas patīk.

Tomēr dažreiz arī suņi patiešām skumst. Mūsdienu suņiem ir cits dzīvesveids: viņi vairs nedodas medībās un nevaktē aitas. Izdomā savam draugam jaunu "dzīves jēgu".

Tieša acu kontakta izveidošana cilvēku starpā liecina par uzticību, godīgumu un pieķeršanos, taču skatieni starp cilvēku un dzīvnieki nav tik nepārprotami tulkojami.

Acis ir viens no suņa komunikācijas rīkiem. Vērsts augšup vai lejup, nekustīgs vai klejojošs – teju ikviens acu stāvoklis par suni kaut ko var pavēstīt.

Kad savā starpā viens uz otru lūkojas divi suņi, dzīvnieku vidū norit cīņa par dominanci un vadību barā vai šajā duetā. Ja viens no suņiem skatienu novērš pirmais, uzskatāms, ka šis suns ir pakļāvies otram dzīvniekam, bet otrs – nešaubīgi parādījis savu dominanci.

Tas pats ir arī starp cilvēku un dzīvnieku. Tieša skatīšanās sunim acīs nav nevainīga mīlestības izpausme, bet gan sacensība par to, kurš no abiem ir galvenais.

Pastāv arī medicīnisks izskaidrojums: tādā veidā dzīvnieki cenšas papildināt savu ēdienkarti, ja tiek baroti ar zemas kvalitātes ēdienu vai arī viņiem sāk attīstīties diabēts. Suņi ir gudri, taču dažreiz tas var izskatīties nepatīkami.

Mēslu ēšanu dēvē par kaprofāgiju, un tā suņu vidū ir diezgan izplatīta. Izrādās, mēslu ēšana uzskatāma par normālu suņa uzvedību, īpaši kucēna vecumā. Viņi tā dara, jo ar muti izzina pasauli un vēlas izmēģināt kaut ko jaunu. Lai cik dīvaini tas neliktos, čupiņas atrašana un nogaršošana mazajiem ziķeriem sagādā lielu prieku. Ja kucēnam iepatīkas fekāliju garša vai arī viņš secina, ka, tos ēdot, var pievērst sev saimnieka uzmanību, sākotnējais eksperiments bieži vien kļūst par ieradumu. Līdz ar to daļa suņu gluži vienkārši izaug no šīs uzvedības, turpretī citi turpina to arī pieaugušā vecumā.

Visiem zināms, ka suņi labprāt ēd maitu. Daudzi četrkājainie draugi, tikuši pie gaļas gabala vai kaula, to nevis uzreiz apēd, bet aprok zemē, lai sāk pūt – maltīte ar izteiksmīgu "aromātu" viņiem labāk iet pie dūšas. Turklāt ēdiena garša suņiem nav tik svarīga kā cilvēkiem, jo viņiem ir daudz mazāk garšas kārpiņu. Tā kā viņu garšas izjūta nav tik niansēta, ēdiena smaržai un konsistencei ir daudz lielāka nozīme, līdz ar to izkārnījumi ir maltīte suņa gaumē.