Foto: Privātais arhīvs
Mēs visi zinām "Mazajā princī" lasīto, ka esam atbildīgi par tiem, kurus pieradinām. Elizabete Puče kopš septembra sākuma ir atbildīga vairs ne tikai par sevi un savu sunīti Boru, bet arī jauno iemītnieku – špicu šķirnes puiku Bosu. Viņu nenobiedēja doma, ka tagad būs jārūpējas par diviem suņiem, jo prieks, ko abi mīluļi ienes mājās, ir neaprakstāms.

"Lielākā daļa suņu mīļu, sākot stāstu par to, kādēļ iegādājušies suni, ar lepnumu atzīst, ka dzīvnieku gribējuši jau no mazotnes," stāsta Elizabete, kamēr par vietu viņas klēpī cīnās divas radībiņas. "Es varētu pievienoties, bet šī vēlme un apziņa pie manis atnāca pavisam neparastā brīdī. Līdz septiņu gadu vecumam es biju redzējusi, kā manā acu priekšā kaimiņu suns sakož vecmammu, vēlāk cits suns sakož omas sētas sargu un arī mani pašu reiz sakoda suns."

Viņa stāsta, ka teorētiski pēc visa piedzīvotā viņai vajadzētu baidīties no suņiem, taču pēc šiem atgadījumiem viņas vēlme kļūt par suņa īpašnieci kļuva tikai stiprāka. "Nezinu, kā to skaidrotu psihologi, bet tagad varu teikt, ka tā bija labākā transformācija pēc tik daudz nepatīkamiem starpgadījumiem ar suņiem, jo šobrīd mani katru rītu modina un pēc darba mājās sagaida divi mīluļi – vienmēr priecīgā un mīlošā Bora un jaunais mājas priekšnieks Boss."

Foto: Privātais arhīvs

Čivauvas meitene Bora ir Elizabetes pirmais suns, kura šogad nosvinēja savu ceturto dzimšanas dienu. "Man bija tikai 17 gadu, kad Bora sāka dzīvot pie manis. Man nebija lielas izpratnes, kā suns jāaudzina un cik tās patiesībā ir lielas rūpes. Jau vairākus gadus pirms tam mans grāmatu plaukts sastāvēja no vairākām suņu enciklopēdijām, kuras visas bija izstudētas, tādēļ joprojām zinu, kā izskatās katras šķirnes suns, kā arī spēju pēc raksturojuma uzminēt kurš ir kurš."

Elizabete atceras, ka šīs enciklopēdijas bija liels palīgs, lai izlemtu, kādu suni pirkt, un čivauvas raksturojums atbilda tam, kādu dzīvi viņa ar suni varēja iedomāties. "Protams, arī es esmu pieļāvusi ļoti daudz kļūdu viņas audzināšanā, tieši tādēļ mans padoms tiem, kuri šobrīd plāno pirmā sunīša ievešanu mājās, ir neņemt ģimenē suni, kas tiks uzticēts audzināt bērnam. Suni labāk ņemt tikai tad, ja visi ģimenē vienbalsīgi zina, ka vismaz vienam būs laiks ar šo suni pavadīt daudz laika, pat ja tas ir mazās šķirnes suns, nerunājot par lielajiem ķepaiņiem."

"Bora ne vienmēr ir paklausīga," smaidot atzīst meitene. "Taču viņa ir izaugusi par gudru suni – prom no manis nebēg, pamatkomandas esam iemācījušās pašmācības ceļā un viņas labākā īpašība ir sirsnība pret visiem. Tie, kas viņu dzīvē ir satikuši, zina, ka viņa nav miera iemiesojums - drīzāk kā mazs tornado viesulis, kad kāds atnāk ciemos."

Doma par otro suni nebija pēkšņa

Foto: Privātais arhīvs

"Kad iegādājos Boru, kaut kur dziļi sirdī un prātā vienmēr zināju, ka man nebūs tikai viens suns," teic Elizabete. "Bora ir ļoti sabiedriska un arī draudzīga ar citiem suņiem, tāpēc viņai ir daudz suņu draugu, ar kuriem ejam ārā pastaigāties un dauzīties. Ar laiku pamanīju, ka katru reizi citu suņu kompānijā viņa pārvēršas par vēl laimīgāku radību kā mājās. Pamazām briedu lēmumam par otru suni, taču tas šoreiz nebija tik spontāns kā Boras iegāde."

Suņu saimniece atceras, ka tas bija pārdomāts lēmums, kura realizēšana prasīja divus gadus, taču viņa uzskata, ka tieši tagad un ne agrāk tam bija īstais laiks. "Uzraku visu internetu, lai gūtu priekšstatu par to, kāda ir dzīve ar diviem suņiem, kādu šķirnes suni labāk izvēlēties, ja mājās jau ir viens suns un kā mainās ikdiena ar diviem suņiem.

Veselu mēnesi katru dienu no vietas studēju, analizēju, ievācu informāciju ar domu, ka uzzinātais mani atrunās no vēl viena suņa iegādes, jo gandrīz visi mani centās pārliecināt par pretējo, sakot, ka es to nevarēšu "pavilkt". Daudzi teica, ka man nebūs viņiem laika un citus miljons attaisnojumus, par kuriem šobrīd varu teikt – pilnīgas muļķības.

Foto: Privātais arhīvs

Punktu manam lēmumam pielika saruna ar kādu suņu audzētāju, kura laipni atbildēja uz visām manām bažām un jautājumiem. Tajā dienā arī nolēmu – kad tad, ja ne tagad!

Jā, es nopirku savus suņus un, jā, es to darīju, meklējot "Ss.lv". Daudziem šis salikums noteikti liks saķert sirdi, taču mana pieredze ar šo ir tikai pozitīva. Protams, vienmēr kāds pateiks, ka "varēji jau paņemt suni no patversmes" vai arī tieši pretēji "vajadzēja pirkt ar dokumentiem, kur ir čempioni četrās paaudzēs, tad noteikti neslimos". Šobrīd jāspļauj pār plecu, bet pagaidām neviens no maniem suņiem nav slimojis un viņu izturība un imunitāte ir stiprāka par manu.

Jautājumā, kur pirkt suni, ir milzīga viedokļu dažādība, taču es uzskatu, ka katram ir tiesības uz savu izvēli. Mans galvenais nosacījums bija, lai suns būtu piedzimis kārtīgās mājās, un abi vecāki ir apskatāmi uz vietas, lai beigās neizaug miniatūrs sanbernārs. Es gribēju mājas mīluļus un kompanjonus dzīvei. Izstādes un šķirnes turpināšanas procesi lai paliek tiem, kuri šo sfēru pārzina. Abās reizeēs, kad pirku suņus, viņi vienkārši iekrita man acīs un bija tā sajūta – jā, šis ir mans suns!"

Kulminācijas brīdis - abu suņu tikšanās

Foto: Privātais arhīvs

Elizabete atklāj, ka dienu pirms devās pirkt Bosu, aizvedusi Boru pie veterinārārsta, lai sagatavotu mazajam iemītniekam – potes, attārpošana utt. "Tas ir svarīgi, ja gatavojaties uzņemt mājās vēl vienu suni, jo mazajam imunitāte būs daudzas reizes vājāka nekā pieaugušam sunim.

Nākamajā dienā, kad devos pakaļ Bosam, visu laiku pa galvu maisījās doma, vai viņi sadzīvos. Tas būtībā ir svarīgākais, ja mājās jau ir viens suns, kurš ir vecāks, un pēkšņi ienāk jauns, pavisam mazs kucēns. Konsultējoties ar suņu audzētājiem, viņi mani nostādīja fakta priekšā – ja nesadzīvos, ir tikai divi varianti – jāpieaicina kinologs, kurš spēs par attiecīgu samaksu viņu savstarpējo kontaktu uzlabot, vai arī variants, kas man šķita ļaunākais no visiem – kucēnam jāmeklē citas mājas.

Iespējams, man ļoti paveicās un, iespējams, ka tā ir apstākļu sakritība, taču Bora mazo Bosu pieņēma jau pirmās pusstundas laikā, un viņu iepazīstināšanās nenotika tā, kā pareizi rakstīts grāmatās - mājās atbraucām tikai pusnaktī un aizvest tajā brīdī abus uz neitrālu teritoriju nebija tik vienkārši.

Lai gan šoreiz biju izlēmusi visu darīt pēc noteikumiem, ne vienmēr tas izdodas, taču nevajag krist panikā, ka tādēļ vecākais suns mazāko gribēs uzreiz apēst. Pēc pirmajiem trim mēnešiem ar diviem suņiem mans galvenais secinājums ir, ka nevajag baidīties par to, kā viss būs, bet vienkārši darīt, protams, atbildīgi izsverot, vai finansiāli būt iespēja divus suņus uzturēt.

Dzīve ar diviem suņiem ir ārkārtīgi forša!"

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!