Tie cilvēki, kuriem patīk suņi, nāk no visdažādākajām aprindām. Šo dzīvnieku mīlētāji atrodami gan karaļnamos, gan nabadzīgu ģimeņu mājās, gan ārstu, gan lidotāju un politiķu sirdīs. Šoreiz "MansDraugs" piedāvā iepazīties ar trīs īpašiem suņiem, kuri vēsturē kļuvuši slaveni tieši politiskajās aprindās. Un atkal jau – cik cilvēku, tik arī viedokļu, kurš ir foršākais suns, jo minētie trīs suņi pārstāv dažādas šķirnes.
Lilīna – suņu dāma, kura gandrīz izglāba Francijas karali
1589. gada 1. augustā, dodoties aplenkt Parīzi, Anrī III ar savu armiju apmetās Senklodā. Kādam mūkam Žakam Klemānam, kurš lūdza tikšanos ar karali pirms viņš devās pie miera, šī iespēja tika dota. Anrī iemīļotais papilons Lilīna uzreiz izrādīja nepatiku pret vīrieti – viņa tik histēriski rēja, ka bija jāiznes no istabas. Suņa ignorēšana karalim dārgi maksāja.
Mūks izvilka nazi un sadūra karali vēderā. Viņš vairākas dienas vārguļoja, līdz nomira. Tas bija pietiekami ilgs laiks, lai pārdomātu savu muļķīgo kļūdu – ignorēt vislabākās padomnieces un nekļūdīgās raksturu pazinējas, mazās Lilīnas brīdinājumu.
Kīss – suņu puika, kas kļuva par politisku simbolu
Neoficiālais Nīderlandes nacionālais suns ir pūkains vidēja auguma radījums – vilku špics. Šos suņus gadsimtiem ilgi izmantoja kanālu baržu apsardzei. Šķirne bija gandrīz izmirusi, kad politiskā konflikta laikā tā ironiskā kārtā ieguva savu nosaukumu.
18. gadsimta 70. gados populistu spēki cīnījās ar valdošo Nīderlandes karaļnamu par varu valstī. Viņu vadonis bija Kornēlijs de Gizeljārs – vīrs, no kura ne soli neatkāpās pūkains, pelēks suns, kuru visi sauca tāpat kā viņa saimnieku – par Kīsu. Suns un tā pārstāvētā šķirne kļuva par brīvības kustības simbolu, tomēr tieši tādēļ pēc Nīderlandes karaļnama prettrieciena šo suņu liktenis bija izlemts.
Pēkšņi Kīss un visi viņam līdzīgie vairs nebija modē. Nabaga vilku špics – Kīsa medību suns – no aizmirstības tika izglābts 20. gadsimta sākumā, kad baronese van Hardenbruka savāca izdzīvojušos dumpīgās suņu šķirnes pārstāvjus un izveidoja dzīvotspējīgu vairojošos populāciju. Mūsdienās vilku špics Nīderlandē atkal ir populārs, lai gan netiek uzskatīts par tīršķirnes suni.
Fala – prezidenta Franklina Rūzvelta suns-talismans
Franklins Delano Rūzvelts tika ievēlēts par ASV prezidentu četrus termiņus pēc kārtas, kas nekad iepriekš nebija pieredzēts. Viņš vadīja valsti cauri Lielajai depresijai un Otrajam pasaules karam. Atrodoties amatā pusotru desmitgadi, viņa slavenākais un mīļākais biedrs (pēc sievas Eleonoras), visticamāk, bija Fala – skotu terjers, kas padarīja gaišākus prezidenta dzīves pēdējos piecus gadus.
Fala Baltajā namā ieradās 1940. gada 10. novembrī kā dāvana no kāda Rūzvelta brālēna. Vispirms viņu nosauca par Lielo puiku, tad prezidents to pārsauca par Mureju, kas izraidīts no Falahilas (par godu skotu priekštecim), bet vēlāk grūti izrunājamo frāzi saīsināja līdz "Fala". Neilgi pēc ierašanās lielajā savrupmājā mazajam sunim bija nepieciešama veterinārārsta palīdzība, lai izdziedētu smagu vēdera kaiti. Drīz vien izdevās noskaidrot problēmas cēloni: ikviens Baltā nama darbinieks, sākot ar prezidenta palīgiem un beidzot ar virtuves personālu, cienāja suni ar našķiem. Lai nākotnē izvairītos no līdzīgām problēmām, Rūzvelts paziņoja, ka turpmāk Falu baros tikai viņš pats.
Mazais suns it visur pavadīja prezidentu. Fala piedalījās Atlantijas hartas konferencē Kvebekā un sarunās ar Meksikas prezidentu Monterejā. Suns pat tika iesaistīts politiskā ķildā. Prezidenta vēlēšanu kampaņas laikā 1944. gadā Rūzvelta pretinieki republikāņi izplatīja baumas, ka, viesodamies Aļaskas piekrastē esošajās Aleutu salās, prezidents devis rīkojumu armijas iznīcinātajam atvest Falu, kas bija aizmirsts kādā no apstāšanās vietām.
Šis skandāls tika pieminēts 1944. gada 23. septembrī, kad Rūzvelts teicis runu, kas kļuva pazīstama kā "Falas runa". Vašingtonā svinīgo vakariņu laikā viņš uzskaitīja dažādus nepatiesus faktus, ko pretinieki viņam teikuši, Falas atgadījumu pietaupot runas beigām. Rūzvelts sacīja: "Šie republikāņu līderi nav vērsuši uzbrukumus pret mani, manu sievu vai dēliem. Nē, ne jau pret mums viņi tagad ir vērsušies, bet gan pret manu mazo suni Falu. Es, protams, uzbrukumus neņemtu ļaunā, un arī mana ģimene rīkotos tāpat, bet Fala gan tos ņemtu ļaunā. Ziniet, ka Fala ir skots. Tiklīdz viņš uzzināja, ka republikāņu fantazētāji Kongresā un ārpus tā sagudrojuši stāstiņu, kā es esot aizmirsis Falu Aleutu salās un nosūtījis viņam pakaļ iznīcinātāju par nodokļu maksātāju diviem, trim, astoņiem vai 20 miljoniem dolāru, viņš, būdams īsts skots, saniknojās. Kopš tā laika Fala vairs nav tas pats suns!"
Falu neaizmirsa pat pēc Rūzvelta nāves 1945. gadā. Mazais suns piedalījās bēru procesijā no Vārmspringsas Džordžijas štatā līdz Vašingtonai un bija klāt bēru dievkalpojumā. Pēc tam viņš dzīvoja pie Eleonoras Rūzveltas un bieži tika pieminēts viņas avīzes slejā "Mana diena".
Sava garā mūža laikā Fala nekad neaizmirsa saimnieku. Kad viņi kopā ceļoja, Rūzvelta mašīnu gandrīz vienmēr pavadīja policija ar sirēnu un bākugunīm. Pat vecumā Fala saspicēja ausis, tiklīdz izdzirdēja policijas mašīnu sirēnas, it kā joprojām gaidītu Rūzveltu pārrodamies mājās.
Abi beidzot satikās 1952. gadā, kad Fala aizgāja mūžībā un tika guldīta blakus Rūzveltam Haidparkā, Ņujorkā. Tagad pie Franklina Delano Rūzvelta memoriāla Kolumbijas apgabalā, Vašingtonā atrodas Falas statuja dabiskā lielumā, kas paklausīgi sēž blakus savam saimniekam gluži kā dzīvē.
Avots: Sems Stols "Kas mainīja pasauli. Patiesi stāsti par izciliem suņiem" (izd."Zvaigzne ABC").
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
