Zaļā dzīvesveida ēra: mūsdienu koka arhitektūra pasaulē un Latvijā  (3)

Visai izglītojoša un informācijas bagātu pasākumu varēja apmeklēt Tallinā 15., 16. novembrī konferencē ''Wood – Nature's key to a better living environment''. Uzklausot arhitektu, būvinženieru, profesoru un citu nozaru speciālistu paustos viedokļus un pieredzi, jāteic, ka koka arhitektūra šobrīd ir prožektoru gaismās izcelta, saņemot gan komplimentus un sajūsmu, gan kritiku.

Konferencē bieži izskanēja vārdu salikums ''zaļā būvniecība'', un šo jēdzienu biedrības ''Zaļā māja'' vadītājs Kristaps Ceplis skaidro kā pieeju, kas pēc iespējas minimālāk nodara kaitējumu videi gan būvniecības, gan būvmateriālu ieguves procesā. Latvijā viennozīmīgi viens no zaļās būvniecības parametriem ir koksnes izmantošana, jo koks ir mūsu materiāls – Latvijā tā ir daudz, turklāt tas ir vienīgais dabiski atjaunojamais būvniecības materiāls. Uz koka būvēm attiecināms arī fakts, ka konstrukcijas kalpo kā CO2 glabātuves visu dzīves ciklu, kas pie pareizas būvniecības un ekspluatācijas var sasniegt vairākus simtus gadus. Šos faktus konferencē apstiprināja arī vairāki pasaulē atzīti arhitekti, sakot, ka koka mājas ir kā dzīvs organisms, kas reaģē uz apkārtējās vides iedarbību. Tieši tāpēc materiāls pieprasa īpašu pietāti, zināšanas, prasmes koku apstrādāt ar speciāliem aizsardzības līdzekļiem utt.

Biedrības pārstāvis atzīst, ka koka arhitektūrai līdzi nāk daudz aizspriedumu. ''Diemžēl laikmets pēc Otrā pasaules kara visā pasaulē ir iezīmējies kā betona, tērauda un plastmasas uzvaras gājiens, un vesela paaudze cilvēku ir aizmirsusi, kā ir dzīvot koka ēkā. Šī nezināšana rada dažādu mītu rašanos par koka nederīgumu vai bīstamību, tomēr pēdējos gados situācija mainās. Latvijā tas notiek pamazām, bet citur pasaulē koks aizvien stabilāk ieņem vietu sarežģītu konstrukciju tapšanā, un sagaidāms, ka jaunu koka ēku īpatsvars pieaugs visnotaļ strauji. Latvijā koks ir diezgan izplatīts nelielu ģimeņu māju konstrukcijās, bet lielākos objektos koka kā galvenā konstrukciju materiāla klātbūtne ir neliela.

Tomēr arī pie mums ir vērā ņemami mūsdienīgās koka būvniecības paraugi, piemēram, a/s "Latvijas valsts meži" biroju ēka Dundagā (par šo objektu konferencē stāstīja arī pati arhitekte Ija Rudzīte), a/s "Latvijas Finieris" rūpnīcu ēkas Rēzeknes rajonā un Rīgā. Tāpat Latvijā ir tapuši mūsdienīgi koka tilti – gājēju tilts Tērvetē un tilts pār Menčupīti Kocēnu novadā, kas liecina – aizvien vairāk gan pasūtītāji, gan arhitekti un konstruktori pievēršas tieši koka būvniecībai.''
Arī pasaulē koka arhitektūra pamazām sāk savu uzvaras gājienu. Koku izvēlas ne vairs tikai privātmāju būvniecībā, bet arī sabiedrisku ēku veidošanā. Šajā sakarā ir pat izveidots konkurss, kur savā starpā konkurē ēkas ar augstumu. Kopš 2017. gada rudens godpilni šo titulu uzņēmusies ''Brock Commons'' studentu viesnīca Vankūverā, Kanādā, kas slejas 18 stāvu augstumā.

Nav labuma bez sliktuma. Arī koka arhitektūrai līdzi nāk dažādi aizspriedumi no sabiedrības puses. Kā vienu no skaļākajiem stereotipiem attiecībā uz koku kā būvniecības materiālu Kristaps Ceplis min ugunsnedrošību. ''Visi zina, ka koks deg, to izmanto ugunskuros, tāpēc rodas sajūta, ka koka māja ugunsgrēka gadījumā būs sliktāka, nekā mūra māja. Tas, ka koks deg, ir taisnība, tomēr vienlaikus koka īpašības ir tādas, ka šis materiāls deg kontrolēti un prognozējami ar ātrumu 0,7 - 1 mm minūtē. Šāda materiāla uzvedība ugunī dod iespēju uzbūvēt ēkas, kas ļoti labi pārdzīvo ugunsgrēku un saglabā savu nestspēju, atšķirībā no citiem, it kā nedegošiem materiāliem. "Zaļās mājas" un Koka būvniecības klasteris ir veikuši uguns testus dažādām koka konstrukcijām, pierādot, ka pareizi būvēta koka māja bieži vien ir ne tikai vienlīdz izturīga pret uguni, bet nereti pat izturīgāka. Šo atziņu ir uztvēruši arī finansētāji un apdrošinātāji, kas rezultējies faktā, ka šobrīd koku māju būvniecībai saņemt kredītu ir krietni vienkāršāk. Turklāt, arī valsts vara ir apzinājusies koksnes ugunsnoturību un kopš šā gada 1. maija Latvijā ir atļauts būvēt koka ēkas līdz pat sešu stāvu augstumam.''

Tā kā par šo jomu runā arvien biežāk, pamats domāt, ka arī nākotnē koka arhitektūra nepaliks nepamanīta. Arī Kristaps piekrīt, sakot, ka diez vai Latvija paliks par kādu atrautu salu no pārējās pasaules. ''Koka arhitektūra attīstās Eiropā un Ziemeļamerikā, un šīs vēsmas ienāks arī Latvijā. Pagaidām mēs esam mazi, mums ir maz projektu, bet tie ir vairāk nekā pirms pāris gadiem tapuši, un soli pa solim koka kā būvmateriāla ietekme vietējā tirgū pieaugs.''

Arhitekta viedokli par koka izmantojumu ēku būvniecībā Latvijā un tā piemērotību Latvijas klimatiskajiem apstākļiem, var lasīt šajā rakstā.

Ļoti interesantu stāstījumu konferencē sniedza arhitekte Saskija Jāgere (Saskia Jäger) no Austrijas, sniedzot ieskatu, kā koka arhitektūra laika gaita attīstījusies Austrijā un cik lielu nozīmi tai piešķir tur. Saskija stāstīja par Forarlbergu, kur, neskatoties uz klimatiskajiem apstākļiem un ģeogrāfisko novietojumu, kokam kā būvmateriālam nav ierobežojumu. Kalnainajā apvidū, kur ir ļoti lietains klimats, koka arhitektūra ir lielā cieņā. No tā būvētas ne vien privātmājas un daudzdzīvokļu nami, bet arī bērnudārzi, skolas, izstāžu centri, muzeji u.tml. ēkas. Interesanti, ka šajā apkaimē koku ierasts izmantot ne vien mājas apdarē, bet visai plaši pielietots tas tiek arī iekšdarbos. Vairāki demonstrētie piemēri pierādīja, ka koka izmantojums gan fasādē, gan iekštelpās veido harmonisku vidi, nepieprasot papildu detaļas, jo iegūta pati pilnība ar koku. Arhitekte atzina, ka darbā ar koku jābūt ļoti zinošam. Koka arhitektūra pieprasa lielas zināšanas šajā jomā, jo tikai nezināšanas dēļ var pieļaut kļūdas, kas pēc tam rada greizu priekšstatu par koku kā materiālu būvniecībā. Daudziem radušies nepareizi pieņēmumi par koku, jo neveiksmīgā pieredze atstājusi nepareizu priekšstatu.

Iespējams, grūti iedomāties, ka koks var parādīties arī kā būvniecības materiāls ne tikai privātmājās vai dzīvokļu namos. Ja Latvijā šādi piemēri ir vēl ļoti maz, pasaulē tendence koku izmantot arvien biežāk izplatās pat ļoti strauji. Vairāki arhitekti dalījās savos projektos, parādot, ka koks ir izmantojams gan debesskrāpju, gan skolu, koncertzāļu, restorānu, lielveikalu, biroju ēku un citu namu būvniecībā. Turklāt dažādība izpildījumos ir tik liela, ka dažu labu arhitektūru nemaz neatpazīt kā koka. Materiāls, pateicoties tehnoloģijām, apstrādājams tik daudzveidīgi, ka tas vairs nav tikai koka dēlis ar raksturīgo struktūru. Ļoti daudzos gadījumos koku papildina metāls un stikls, izceļot vienam otru un papildinot, tāpēc nevarētu teikt, ka koka arhitektūras atzinēji pilnībā aizmirst arī par citu materiālu izmantošanu. Piemēram, būvniecības profesors Ulrihs Dangels (Ulrich Dangel) stāstīja par pieredzi otrā okeāna krastā – Teksasā. Šeit koka arhitektūra spērusi pamatīgu soli uz priekšu, radot ļoti sarežģītas konstrukcijas ēkas no koka, pierādot, ka materiālam ir milzīgs potenciāls un izmantošanas iespējas.

Vairāki arhitekti uzsvēra koka labās īpašības, sakot, ka nav labāka materiāla, ja raugās uz to kā videi draudzīgu un cilvēka veselībai pateicīgu materiālu. Tomēr stāstnieki par visām varītēm arī nevēlas uzspiest šo viedokli, sakot, ka tikai koks ir tas īstais un vienīgais izmantojamais materiāls. Nozares speciālisti vēlas pievērst uzmanību uz materiālu, pieļaujot domu, ka arī tas ir izmantojams pilnīgi vai kaut tikai daļēji, kombinējot ar citiem, ierastiem būvmateriāliem.